Otrā pasaules kara laikā Lielbritāniju vadīja koalīcijas kabinets, kurā ietilpa visu nozīmīgāko partiju pārstāvji. Premjera posteni ieņēma konservatīvo jeb toriju līderis Vinstons Čērčils, vicepremjers bija leiboristu partijas vadītājs Klements Etlijs. Parlamenta vēlēšanas kara laikā tika atceltas, un tā nu veseli desmit gadi pagāja starp pēdējām mierlaika parlamenta vēlēšanām 1935. gadā un pirmajām pēc kara, kuras notika 1945. gada 5. jūlijā.
Konservatīvie priekšvēlēšanu kampaņā galveno akcentu lika uz savu līderi – premjerministru Vinstonu Čērčilu.
Viņa popularitāte kara beigās bija grandioza, viņa nopelni – neapšaubāmi, taču izcilais kara laika vadītājs ne ar ko īpaši nebija sevi apliecinājis mierlaika politikā. Savukārt viņa vadītā partija sabiedrības lielai daļai bija atmiņā kā spēks, kas stūrēja Britāniju lielāko daļu starpkaru perioda, īstenojot saviem idejiskajiem principiem atbilstošu politiku: individuālisms, mantojamo privilēģiju saglabāšana, pašsaprotama nevienlīdzība sociālo labumu sadalē.
Daudzi Pirmā pasaules kara veterāni atcerējās, kā viņus, atgriezušos no ierakumu elles, mājās sagaidīja bezdarbs un dzīvokļu krīze. Zemākie un vidējie slāņi negribēja to pieredzēt vēlreiz, tāpēc ar entuziasmu uzklausīja leiboristu programmu: valsts finansēta veselības aizsardzība, vidējā izglītība un mājokļu celtniecība, vispārēja sociālās apdrošināšanas sistēma ar garantētām pensijām un pabalstiem, plaša nacionalizācija, ekonomikas plānošana, darba tiesību attīstība.
Čērčils un toriji kara kabinetā pamatā bija nodarbojušies ar militārajiem un ārlietu jautājumiem, kamēr leiboristu vicepremjers Etlijs, iekšlietu ministrs Herberts Morisons un darba ministrs Ernests Bevins bija apliecinājuši, ka ir īstie vīri, kas pēckara Lielbritāniju veidos līdztiesīgāku un labklājīgāku.
Rezultāts bija spoža leiboristu uzvara: pirmo reizi vēsturē šī partija ieguva vairākumu parlamentā, savukārt toriji piedzīvoja savā vēsturē smagāko zaudējumu.
Klementa Etlija leiboristu valdība konsekventi īstenoja savus reformu plānus. Tika iedibināts Nacionālais veselības dienests – joprojām pastāvošā britu publiski finansētā medicīnas sistēma; pilnīgi no jauna radīta moderna sociālā apdrošināšana, izvērsta sociālo mājokļu celtniecība, piešķirtas subsīdijas renovācijai un izdevīgi kredīti privātmāju būvniecībai, tika skausta no pagātnes mantotā dzimumu nevienlīdzība, radikāli uzlabots darba ņēmēju tiesiskais statuss.
Tika nacionalizēta Anglijas Banka, telekomunikāciju kompānija "Cable and Wireless", dzelzceļu tīkls, ogļu un gāzes ieguves, metalurģijas uzņēmumi.
Proti, tika likti pamati modernajai labklājības valstij.
Etlija laikā aizsākās dekolonizācijas process, Britu impērijai sākot pārtapt par Nāciju sadraudzību. Neatkarību 40. gadu otrajā pusē ieguva Indija, Pakistāna, Mjanma, Šrilanka, Izraēla, Jordānija. Tāpat Etlija kabinets piedzīvoja Aukstā kara sākumu. Pats premjerministrs sākotnēji lūkojās uz attiecībām ar Padomju Savienību piesardzīgi, bet drīzāk samiernieciski, ko nevarēja sacīt par ārlietu ministru – pārliecināto antikomunistu Ernestu Bevinu. Tomēr, kad Staļins citu pēc citas pakļāva padomju kontrolei Austrumeiropas valstis, arī Etlijs mainīja savu nostāju un Lielbritānija kļuva par uzticamāko Amerikas Savienoto Valstu sabiedroto pretstāvē staļinismam Eiropā un citur pasaulē.
Raksts LSM.lv pirmo reizi publicēts 2022. gada 5. jūlijā.
Šī diena vēsturē
