Laikam gan pats populārākais no 18. gadsimta franču grafiķa un karikatūrista Žana Mišela Moro darbiem ir alegorija "Karaļu pīrāgs". Tajā redzami vairāki Eiropas monarhi, kuri pulcējušies ap karti. Ieskatoties rūpīgāk, kartē var sazīmēt Polijas–Lietuvas valsts aprises, un tad jau arī nepārprotami kļūst skaidra tēloto personāžu identitāte un viņu pulcēšanās mērķis –
alegorija tēlo Pirmo Polijas dalīšanu 1772. gadā; pirmo soli ceļā uz kādreiz varenās Austrumeiropas lielvalsts iznīcināšanu.
Vienā kartes malā apsēdusies Krievijas cariene Katrīna II, norādot uz izvēlēto kaimiņvalsts daļu. Ar zobenu savu tiesu kartē rāda Prūsijas karalis Fridrihs Lielais. Tā kā drusku kaunīgi novērsies, tomēr pirkstu no kartes nost vis neņem Austrijas imperators Jozefs II. Visbeidzot, ceturtais pie kartes – Polijas karalis Staņislavs Poņatovskis ar izmisuma grimasi sejā un pūlēdamies noturēt vietā kroni, kurš nepārprotami sašķobījies uz viņa galvas. Virs četrotnes, bazūnēs pūzdams, lidinās Miera eņģelis. Un tā nav gluži ironija – 18. gadsimta Eiropā šis process, kas ļāva imperatoriem atrisināt situāciju, pie tam izvairoties no asiņainas attiecību kārtošanas, tika uzskatītas par diplomātisku sasniegumu. Ka tas notika uz vājākas kaimiņvalsts rēķina, tolaik nevienu īpaši nemulsināja jeb, kā mēdz teikt mūsdienās, atbilda tā laika starptautisko tiesību normām.
Vēl 17. gadsimta 2. pusē Polijas–Lietuvas savienība bija lielvalsts, ar kuras militāro spēku rēķinājās visi tās kaimiņi. Tomēr valstī jau brieda iekšējas pretrunas, kuras 18. gadsimtā veikli izmantoja kaimiņvalsts Krievija, pamazām padarot Poliju par savu protektorātu. Galu galā Sanktpēterburgas galma ietekme Varšavā kļuva tik liela, ka cariene Katrīna faktiski iecēla kaimiņvalsts tronī savu bijušo mīļāko Poņatovski. Tikmēr Krievija izvērsa ekspansiju arī dienvidu virzienā – pret Osmaņu impēriju. Tas darīja nemierīgu Austriju, kas Balkānus uzskatīja par savu ietekmes sfēru un tagad sāka gatavoties karam pret Krieviju. Šādā karā diezgan noteikti tiktu ievilkta arī Prūsija, kura vēl īsti nebija atkopusies pēc Septiņgadu kara. Tas lika Prūsijas karalim Fridriham Lielajam piedāvāt kaimiņvalstīm daudz nesāpīgāku variantu – apmierināt savu impērisko apetīti uz Polijas–Lietuvas rēķina. Plāns guva atsaucību, un liktenīgā trīs imperatoru vienošanās tika parakstīta 1772. gada 5. augustā.
Vistreknākais kumoss – biezi apdzīvotas un ekonomiski attīstītas zemes Polijas dienvidaustrumos – tika Austrijai. Prūsija ieguva salīdzinoši mazāku, taču stratēģiski ļoti nozīmīgu teritoriju, kas savienoja Austrumprūsiju ar prūšu zemēm tālāk uz rietumiem, nošķirot Poliju no Baltijas jūras. Krievija saņēma visplašāko, kaut arī salīdzinoši reti apdzīvotu un neattīstītu zemes joslu ziemeļaustrumos, tai skaitā arī Latgali.
Polija mēģināja apelēt pie citu Eiropas valstu godaprāta, taču dzirdīgas ausis tā arī nerada.
Galu galā, krievu diplomātiem gandrīz atklāti uzpērkot Seima deputātus un tai pašā laikā draudot nepakļāvības gadījumā nopostīt Varšavu līdz pamatiem, Polijas likumdevēji apstiprināja savas valsts teritoriālo apcirpšanu par apmēram trešdaļu. Ar šo pirmo Polijas dalīšanu, protams, nekas nebeidzās; tai sekoja vēl divas, kuru rezultātā Polija un Lietuva uz vairāk nekā simt gadiem pazuda no Eiropas kartes.
Raksts LSM.lv pirmo reizi publicēts 2023. gada 5. augustā.
