4. gs. p.m.ē. antīkajā Grieķijā parādījās jauns dominējošs spēks – Maķedonija. Ķēniņš Filips II padarīja maķedoniešu armiju par izcilu kara mašīnu un uzsāka ekspansiju pret citām grieķu valstīm. Galvenais Filipa pretinieks bija Atēnas, lielākā un ietekmīgākā sengrieķu demokrātija, un atēniešu sakāve kaujā pie Heronejas 338. gadā p.m.ē. izšķīra cīņas likteni par labu topošajai maķedoniešu impērijai. Filipa dēls Aleksandrs III, saukts Lielais, turpināja tēva iesākto daudz pārākā pakāpē – veda maķedoniešu armiju uz Āziju, sagrāva milzīgo Persijas impēriju un sasniedza Indijas robežas. Taču kad 323. gadā p.m.ē. Aleksandrs 32 gadu vecumā pēkšņi mira, nule tapušajā helēņu impērijā sākās cīņas par varu starp valdnieka dinastijas locekļiem un viņa armijas komandieriem.
Atēnieši un citi agrāk brīvie grieķi šai situācijā saskatīja iespēju nokratīt maķedoniešu virskundzību.
Papildu pamudinājums bija Aleksandra Lielā mantziņa Harpala ierašanās Atēnās, acīmredzot, meklējot šeit patvērumu un atvedot līdzi pamatīgu naudas summu. Šo zeltu, kas bēglim tika konfiscēts, pēc debatēm pilsoņu sapulcē nolēma izlietot, lai līgtu algotņus karam pret Maķedoniju. Atēniešu vidū nebūt nevaldīja vienprātība par karošanu; izšķirošais izrādījās izcilo valstsvīru un oratoru Dēmostena un Hiperīda viedoklis.
Par atēniešu sabiedrotajiem kļuva Etolijas novada pilsētu savienība, un šī apvienotā armija bija apmēram 25 000 vīru liela. Koalīcijas spēkiem virzoties uz ziemeļiem, to pusē pārgāja vēl citas pilsētas un novadi. Maķedoniešu spēki bija izkaisīti Āzijas plašumos, un Maķedonijas vietvaldim Antipatram izdevās savākt labi ja 13 000. Cietis sakāvi pie Termopilām, viņš ar saviem spēkiem tika ielenkts Lamijas cietoksnī, kura nosaukums arī devis vārdu šim karam. Koalīcijas armija ielenca Lamiju, taču ieņemt to nespēja. Tāpat atēniešiem neizdevās gūt pārsvaru uz jūras – viņu flote cieta sakāvi kaujā pie Amorgas salas. Tagad maķedoniešiem bija visas iespējas pārsviest papildspēkus no Mazāzijas, un viņi pakāpeniski kļuva par stāvokļa noteicējiem. Izšķirošā sadursme starp Atēnu vadītās koalīcijas un maķedoniešu spēkiem notika pie Krannonas Tesālijā 322. gadā p.m.ē., domājams, 7. augustā.
Pie Krannonas maķedoniešiem jau bija pamanāms skaitlisks pārsvars – nepilni 50 000 vīru pret nepilniem 30 000 koalīcijas pusē. Neattaisnojās grieķu komandiera Antifila cerības sagraut pretinieku ar strauju kavalērijas triecienu, un tālāk jau cīņas iznākumu noteica maķedoniešu skaitliskais pārsvars. Zaudējumi abās pusēs gan bija nelieli, tomēr maķedonieši bija nepārprotami apliecinājuši savu pārākumu, un koalīcija uzskatīja par labāku sākt miera sarunas. Vienīgi etolieši turpināja pretošanos, un maķedoniešiem tobrīd tā arī neizdevās pakļaut šo kalnaino zemi.
Antipatrs atteicās runāt ar visu koalīciju, vienojoties par padošanos ar katru pilsētu atsevišķi. Padošanās noteikumi bija samērā saudzīgi. Maķedonieši citstarp piekrita neiebrukt Atikā, tomēr Atēnām nācās samaksāt pamatīgu kontribūciju un mainīt savu seno demokrātisko pārvaldes sistēmu, aizstājot to ar oligarhiju. Turpmāk pilsoņu tiesības baudīja tikai tie, kuru īpašuma vērtība nebija mazāka par 2000 talantu, kas aptuveni līdzinās 33 kilogramiem zelta. Maķedonieši pamatoti uzskatīja, ka sabiedrības krējums būs vairāk tendēts uz sadzīvošanu, saskatot iespējas, kuras sniedza dzīve jauniekarotajā helēņu varas telpā. Sakāve maksāja dzīvību arī kaismīgajiem Atēnu neatkarības aizstāvjiem Hiperīdam un Dēmostenam, un 322. gads p.m.ē. tiek uzskatīts par klasiskās Atēnu demokrātijas beigām.
