Pagājušā gadsimta sešdesmito gadu vidū kārtējo reizi saasinājās ap Izraēlas valsti pastāvīgi gruzdošais konflikts. 1965. gadā Izraēlas aviācija sabombardēja Sīrijas jaunceļamo dambi uz Jordānas upes – ja to pabeigtu, Izraēla zaudētu apmēram 10% no saviem ūdens resursiem. Turpmākajos gados notika vairāki bruņoti incidenti uz valsts robežām, bet 1967. gada maijā Ēģipte piedraudēja bloķēt Eilatas ostu Sarkanajā jūrā, caur kuru Izraēlai pienāca liela daļa tās naftas piegāžu.
Ēģiptes līderis Gamāls Abdels Nasers paziņoja, ka ja Izraēla uzsāks karu, tad Ēģiptes, Sīrijas, Jordānijas un Libānas armijas esot gatavas izšķirošajai cīņai, savukārt Irākas, Alžīrijas, Sudānas un Kuveitas armijas gatavas sniegt nepieciešamo atbalstu.
Izraēla negaidīja, kamēr tās pretinieki izvērsīs spēkus, bet deva triecienu pirmā.
1967. gada 5. jūnija rītausmā Izraēlas gaisa spēku iznīcinātāji Mirage uzbruka Ēģiptes militārajiem lidlaukiem. Precīzi uzlidojumi dažās stundās padarīja visai prāvos Ēģiptes gaisa spēkus kaujas nespējīgus. Sekoja iebrukums Sinaja pussalā, kur, perfekti kombinējot kājnieku, tanku un gaisa desanta darbību, apejot ēģiptiešu atbalsta punktus no flangiem un uzbrūkot komunikācijām, izraēlieši strauji iespiedās pussalas iekšienē.
Jau 7. jūnijā žurnāla "LIFE" fotogrāfam pozēja smaidošs Izraēlas kareivis – vēlākais ģenerālmajors Josi Ben-hanans, plunčādamies Suecas kanāla ūdeņos. Nākamais mērķis bija Jordānija, kuras armija bija salīdzinoši labāk organizēta nekā ēģiptiešiem. Tomēr Jordānijai bija mazi gaisa spēki, pie tam ēģiptieši maldināja jordāniešus, sniedzot pilnīgi nepatiesas ziņas par savām it kā spožajām uzvarām.
Pārsvars gaisā un operatīvāka rīcība nodrošināja Izraēlas uzvaru arī Jordānas upes rietumkrastā, kaut gan kaujas ap Jeruzalemi bija laikam gan smagākās šajā karā.
7. jūnijā Izraēlas desantnieki caur Lauvu vārtiem iegāja Jeruzalemes Vecajā pilsētā un ar interesi aplūkoja tādas gadu desmitiem neredzētas savas tautas svētvietas kā Raudu mūris un Tempļa kalns.
Visbeidzot 9. jūnijā Izraēlas aviācija vērsa visu savu spēku pret sīriešu lieliskajām aizsardzības pozīcijām Golanas augstienē un salauza viņu pretestību. Dienu vēlāk augstiene bija izraēliešu rokās, un tagad nevis sīrieši varēja blietēt ar artilēriju pa Izraēlas ziemeļu pilsētām, bet gan izraēlieši binoklī varēja apskatīt Sīrijas galvaspilsētu Damasku. Militārais konflikts noslēdzās ar spožu Izraēlas uzvaru 1967. gada 10. jūnijā, un ieguva Sešu dienu kara nosaukumu.
Tomēr nebūtu pareizi domāt, ka Sešu dienu karš Izraēlai bija tikai tāda adrenalīna uzpumpēšana. Kara iesākumā Telavivas parkos tika rakti tūkstošiem kapu, paredzot milzīgus civiliedzīvotāju upurus. Visā sabiedrībā valdīja dziļas bažas par to, ka, visām arābu nācijām mobilizējoties, Izraēla varētu nenoturēties. Intervijā dienvidāfrikāņu žurnālistam Vinstonam Čērčilam Izraēlas premjerministrs Dāvids Ben Gurions tajās dienās sacīja: "Valsts izturēs – neko citu mēs vienkārši nevaram atļauties. Bet man ir bail par mūsu jauno paaudzi. No kara jau allaž nepārnāk savas paaudzes labākie."
