Vislabāk sagatavojusies – Vācija
1914. gada augusts bija Pirmā pasaules kara pirmais mēnesis, un vislabāk tam sagatavota bija Vācija.
"Vācijai bija gan tīri ekonomisks potenciāls, gan vieni no labākajiem ieročiem, kas ir ļoti būtiski, gan armijas sagatavotība – karavīru gatavība bija ļoti augstā līmenī. Vēl, ko gribētos teikt, – Vācija ir lielā mērā mononacionāla valsts, tātad armija arī ir mononacionāla, kas dod ļoti spēcīgu motivāciju karavīram," stāstīja Krīgere.
To nekādā gadījumā nevar teikt par diezgan vāji sagatavoto Austroungāriju, jo Austroungārijas impērija bija daudznacionāla un tās karaspēks sastāvēja gan no čehiem, gan ungāriem, gan austriešiem. Austroungārijas armijas pamatu veidoja austrieši, kas lielākoties bija arī virsnieki, un karaspēkā lietotā valoda bija vācu, taču, piemēram, liela daļa ungāru vācu valodu nemaz nesaprata.
"Lūk, šeit ir tas, ka Austroungārijas impērija pati par sevi arī pirms kara bija tuvu sabrukumam, jo jau gadsimta sākumā sākās šīs nacionālās kustības par neatkarību – gan čehi, gan ungāri vēlējās savu valsti un absolūti nebija ieinteresēti karot par Austroungāriju," skaidroja Krīgere.
Turklāt ļoti daudz čehu padevās gūstā, un Ukrainā tika veidoti čehoslovāku korpusi, kam bija jākaro pret Vācijas un Austroungārijas aliansi.
Pirmajā mēnesī redzams Austroungārijas vājums
"Austroungārijas armija bija arī diezgan vāji apgādāta, lielākoties ar novecojušiem ieročiem. Salīdzinot ar vācu armiju, tai bija ļoti zemas kaujas spējas. To pierāda arī pirmais kaujas mēnesis, kad faktiski serbi sakāva Austroungārijas karaspēku, padzenot to no savas teritorijas. Austroungārija cieta sakāves arī no Krievijas armijas Galīcijas frontē. Krievu armija iegāja Austroungārijas teritorijā šajā laikā," stāstīja Krīgere.
Pirmajos kara mēnešos uz lielo armiju fonu īpaši izcēlās Serbijas armija. Lai gan skaitliski tā bija maza – ap 60 tūkstošiem karavīru, tā veiksmīgi aizsargājās no Austroungārijas armijas.
"Austroungārijas pamata ienaidnieks bija Krievija, tātad visu savu spēku tā faktiski bija dislocējusi uz šo Galīcijas fronti. Likās, ka ļoti viegli tiks galā ar serbiem, bet tā tas nebija, jo serbi bija ļoti motivēti," atzina Krīgere.
Skaitliski lielākā – Krievijas armija
Savukārt Krievijas armija tolaik bija lielākā armija Eiropā – miera laikā tajā dienēja apmēram pusotrs miljons karavīru, bet visās pārējās armijās – vācu, franču, angļu – apmēram uz pusi mazāk.
"Tīri skaitliskā ziņā varētu teikt, ka Krievija būtu pārāka, jo krievu armijai apmēram 55% karaklausībai pakļauto tika arī pirmajā mēnesī mobilizēti, bet jāteic gan, ka krievu armijas apgāde bija ļoti vāja.
Arī jaunos ieročus Krievija tikai sāka ieviest, jo 1913. gadā sākās armijas reforma, un šo reformu bija paredzēts pabeigt vien 1917. gadā. Tātad tā bija vāji bruņota armija," stāstīja Krīgere.
Piemēram, pirmās pakāpes zemessargus, kas nebija izgājuši militāro apmācību, bet kara apstākļos tika iesaukti un apmācīti, treniņu nolūkos sūtīja kaujas laukā vīzēs un ar koka šautenēm – tāda bija viņu apmācība. Šie cilvēki pēc tam devās karot, pirms tam ne reizi neizšāvuši no īsta ieroča. Līdz ar to kaujinieku sagatavotības līmenis bija zems.
Pirmajā kaujas mēnesī Krievijas armijai bija problēmas arī ar virsnieku sastāvu, sakaru nodrošināšanu un pietiekami ātru nonākšanu pozīcijās.
Vienlaikus, lai gan sākotnēji Austroungārija guva zināmus panākumus Galīcijā un Krievijas armijai lika mazliet atkāpties, faktiski jau pirmā mēneša vidū krievi pārgāja pretuzbrukumā un atspieda Austroungārijas armiju atpakaļ.
"Tā tas turpinājās līdz gada beigām, kad Vācija pārdislocēja sava karaspēka daļas uz Austroungārijas ieņemto teritoriju. Tātad faktiski, kad jau nācās cīnīties 1914. gada nogalē pret vācu karaspēku šajā frontē Galīcijā, tikai tad krievu armijai vajadzēja atkāpties, un līdz 1915. gada februārim sākās status quo," stāstīja Krīgere.
Ja palīgā nebūtu nākusi Vācija, Austroungārija arī šajā frontē ciestu sakāvi, vērtēja vēsturniece.
"Francijas armija tikmēr skaitliskā ziņā bija līdzvērtīga vācu armijai, tāds pats skaitliskais sastāvs, arī mobilizācija bija līdzīga. Tā arī bija monolīta armija, bet varbūt mazāk disciplinēta. Angļiem savukārt bija ļoti neliels sauszemes karaspēks, ko viņi nosūtīja uz Franciju, – ekspedīcijas korpuss. Viss Anglijas spēks bija kara flote, un arī visas pamata cīņas Anglijai tomēr bija ar kara floti Ziemeļjūrā," stāstīja Krīgere.
Kāds noskaņojums Latvijas teritorijā?
Pirmais pasaules karš Latviju skāra jau pašā kara sākumā, kad daudzi latvieši tika mobilizēti Krievijas Impērijas armijā.
"Lai cik tas interesanti nebūtu, latvieši ļoti labprāt gāja un pat brīvprātīgi stājās [armijā].
Parasti mēs runājam par latviešu strēlnieku bataljoniem, bet jau pirmajās dienās ļoti liels skaits pieteicās brīvprātīgi, jo, teiksim tā, [bija liels] naids pret Vāciju, pret vāciešiem, ko izraisīja vietējie vācieši," stāstīja Krīgere.
Vēl pat pirms kara pieteikuma jau 29. un 30. jūlijā Rīgā un Liepājā notika demonstrācijas – civiliedzīvotāji uzstājās ar saukļiem pret Vāciju un vāciešiem. Tāpat līdz ar kara pirmajām dienām tika nomainīti visi vācu ielu nosaukumi, slēgtas vācu studentu korporācijas un skolas, vācu valoda tika izņemta no apgrozības.
"Es nedomāju, ka latvieši karoja par Krievijas Impēriju, tā jau tas gluži nebija, sevišķi ierindas karavīri," atzina Krīgere, vienlaikus norādot, ka Latvija bija viens no reģioniem, kur mobilizācija noritēja visātrāk.
