1920. gada 11. augustā pulksten 12.40 dienā noslēdzās Latvijas Neatkarības karš. Šajā brīdī Latvijas Ārlietu ministrijas ēkā, tobrīd vēl Nikolaja, tagad Krišjāņa Valdemāra ielā, tika parakstīts miera līgums starp Latvijas Republiku un Padomju Krieviju. Boļševistiskā Krievija bija pretinieks, pret kuru Latvijas valsts bija cīnījusies visā šī kara gaitā. Jau dažas nedēļas pēc Latvijas Republikas neatkarības pasludināšanas Sarkanās armijas iebrukums pārtrauca jaunās valsts izveides procesu, lika Pagaidu valdībai pamest Rīgu un padarīja to pilnīgi atkarīgu no Vācijas militārās klātbūtnes Latvijā. Arī no šīs atkarības vēlāk nācās atpirkties par Latvijas pilsoņu dzīvību cenu, sevišķi jau Bermonta avantūras laikā 1919. gada oktobrī un novembrī. Un laikā, kad brieda Bermonta uzbrukums, – 1919. gada 11. septembrī –, Latvija saņēma Padomju Krievijas ārlietu tautas komisāra Georgija Čičerina priekšlikumu sākt miera sarunas.
Tas bija kritisks brīdis arī boļševiku varai Krievijā. Ģenerāļa Deņikina "balto" armija no dienvidiem strauji virzījās uz Maskavu, Petrogradas pievārtē stāvēja ģenerāļa Judeniča spēki. Ar to arī izskaidrojama Ļeņina valdības vēlme noslēgt mierlīgumus ar Latviju un pārējām reģiona jaunajām valstīm un visai piekāpīgā pozīcija, cita starpā paužot gatavību atzīt Latvijas tiesības uz Latgali, kuru tobrīd vēl kontrolēja Sarkanā armija. Taču kategoriski pret vienošanos ar boļševikiem tobrīd iebilda Antantes lielvalstis, būdamas puslīdz drošas, ka "Sarkanā Krievija" drīz beigs pastāvēt. Līdzīgs viedoklis sākotnēji bija arī Latvijas ārlietu ministram Zigfrīdam Meierovicam un Pagaidu valdībai, proti, ka ar Ļeņina valdību slēdzams pamiers, bet mierlīgumu varēs slēgt tikai ar jaunu, neboļševistisku Krieviju.
Vai šāda neboļševistiska vara vispār būtu gatava runāt ar Latvijas Republiku kā līdzvērtīgu partneri vai arī uzlūkotu to kā separātisku provinci, kuras statuss ir Krievijas iekšējā lieta, – tas paliek alternatīvās vēstures jautājums.
Militārā un starptautiski politiskā situācija 1919. gada rudenī bija galvenais iemesls, kāpēc sarunu uzsākšana aizkavējās par vairākiem mēnešiem, sākoties Maskavā 1920. gada 11. janvārī, un arī tad – slepeni, Latvijas delegācijai maskējoties ar Sarkanā Krusta misijas statusu. Pamiers, arī joprojām slepens, tika noslēgts 30. janvārī, kad kopīgā Latvijas un Polijas spēku operācijā jau bija atbrīvota Latgale.
Tajā paša laikā "balto" spēku sakāve izšķirošajās Krievijas pilsoņu kara kaujās bija mainījusi Rietumu lielvalstu nostāju – sapratušas, ka "Sarkanā Krievija" tik drīz nepazudīs no pasaules kartes, tās vairs neiebilda pret jauno valstu mierlīgumiem ar boļševikiem. 16. aprīlī Maskavā sākās jau oficiālas miera sarunas, kuras risinājās uz tobrīd savu kulminācijas fāzi sasniegušā Padomju–poļu kara fona. Sarunu gaita Latvijas delegācijai bija fiziski smaga – Maskavā trūka pārtikas, plosījās tīfa epidēmija, jūnija otrajā pusē delegācijas locekļi bija pārguruši, daži arī slimi. Pēc Latvijas puses ierosinājuma no jūlija vidus sarunas risinājās Rīgā. Ievērojot Sarkanās armijas panākumus pret Poliju, Krievijas delegācijas pozīcija kļuva nepiekāpīgāka, un galu galā Latvijai nācās atteikties no cerībām panākt kompensāciju par Sarkanās armijas iebrukuma radītajiem zaudējumiem un pilnīgu no Latvijas Pirmā pasaules kara laikā evakuēto rūpniecības iekārtu atgriešanu. Tomēr svarīgākais – Latvijas suverenitātes atzīšana visā latviešu nācijas apdzīvotajā teritorijā – bija panākts.
Par to, kā tas noritēja, lasi garstāstu vai skaties 2020. gada filmu. Klikšķināt šeit:
