"Šo eposu, kas risinās mūsu acu priekšā, rakstīs salkstošo indiāņu masas, zemnieki bez zemes, ekspluatētie strādnieki. To rakstīs progresīvās masas, godīgi un spoži intelektuāļi, kuru ir pārpārēm mūsu daudz cietušās Latīņamerikas zemēs. Masu un ideju cīņa. Eposs, kuram liks risināties mūsu tautas, pret kurām imperiālisms šobrīd izturas ar nicinājumu un nevērību; mūsu tautas, kuras šodien vēl nav vienotas, bet tagad sāk nokratīt savu jūgu. Imperiālisms mūs uzskata par vājiem un padevīgiem jūga lopiem; un tagad šie jūga lopi sāk to biedēt; viss šis milzīgais 200 miljonu latīņamerikāņu ganāmpulks, kurā jeņķu monopoliskais kapitālisms tagad redz savus kapračus."
Tā runāja Ernesto Če Gevara no Apvienoto Nāciju Organizācijas Ģenerālās asamblejas tribīnes 1964. gada 11. decembrī. Viņa runas laikā kāds tā arī nenotverts terorists izšāva uz Apvienoto Nāciju ēku ar mīnmetēju, par laimi, cilvēku upuri izpalika. Visdrīzāk tas bija kāds no kubiešu emigrantiem, kuru salā uzvarējušais kreisais režīms bija padzinis trimdā.
Argentīnā dzimušajam Ernesto Gevaram, kuru visa pasaule jau tobrīd pazina vairāk kā Če Gevaru vai vienkārši Če, bija 39 gadi, un viņš bija viens no spilgtākajiem Kubas revolūcijas līderiem. Jau kopš bērnības audzis kreisu uzskatu gaisotnē, studiju laikā Ernesto ceļoja pa Dienvidameriku, un viņā arvien noteiktāk nobrieda nepatika pret amerikāņu kapitāla kundzību šajās sociālo pretrunu plosītajās zemēs. Imperiālismā un starptautiskajā monopoliskajā kapitālismā Ernesto saskatīja visu sava kontinenta nelaimju cēloni. Piecdesmito gadu vidu Gevara Meksikā sastapa kubiešu revolucionāru Fidelu Kastro un pievienojās viņa "26. jūlija kustībai". Plecu pie pleca Če un Fidels izcīnīja partizānu karu pret amerikāņu atbalstīto diktatora Batistas režīmu Kubā, kas galu galā vainagojās ar revolucionāru uzvaru. Tagad Batista bija gāzts, un Comandante Che bija otrais cilvēks marksistiskajā Kubas valdībā tūlīt aiz Fidela Kastro. Viņš nepārprotami bija arī galvenais Kubas ārpolitikas virzītājs, Kubas seja starptautiskajā arēnā, kura popularitāte un harisma brīžiem jau aizēnoja pašu revolūcijas līderi Kastro.
Pēc uzstāšanās Ņujorkā Če devās trīs mēnešus ilgā starptautisku vizīšu turnejā, apmeklējot Franciju, Ķīnu, Ēģipti, Alžīriju, vairākas Centrālāfrikas valstis; atceļā vēl iegriezdamies Īrijā un Čehoslovākijā.
Zīmīgi, ka Maskava šajā maršrutā nebija iekļauta. Alžīrā Če Gevara uzstājās plašā Āfrikas un Āzijas solidaritātes seminārā. Šeit, uzrunājot semināra dalībniekus, viņa teiktajā ieskanējās diezgan neierasti toņi. Proti, Če netieši pārmeta Padomju Savienībai, ka tā mēģina ekspluatēt Austrumu puslodes attīstības valstis, tāpat kā Amerika ekspluatē Latīņameriku. Šī kritika nepalika nepamanīta nedz Kremlī, nedz Havanā. Tāpat kā nepalika nepamanītas Če sevišķi sirsnīgās attiecības ar Mao un viņa režīmu Ķīnā. Tobrīd jau iezīmējās diezgan izteiktā šķelšanās starp Padomju Savienību un Ķīnas Tautas republiku. Tā šķēla visu sociālistisko nometni. Kastro nepārprotami orientējās uz Maskavu, kamēr Če tuvāka šķita Pekinas ievirze. Uzstāšanās Alžīrā bija pēdējā Če Gevaras parādīšanās atklātībā. Atgriezies Kubā, viņš pēkšņi pavisam nozuda no publiskās aprites. Galu galā 1965. gada oktobrī tika publicēta Če Gevaras vēstule, kurā viņš pauda, ka nolēmis pamest Kubu un ziedot savu mūžu revolucionārajai cīņai citur pasaulē. Tā Fidela un Če ceļi šķīrās. Kamēr viens turpināja cītīgi būvēt savu padomju stila autoritārismu Kubā, otrs patiešām metās revolucionāro kustību mutulī, lai pāris gadus vēlāk ziedotu šai cīņai savu dzīvību, bet tā jau ir tēma citam stāstam.
