Vācijas un PSRS Bruņoto spēku plāni 1944. gada septembra beigās
Galvenais iemesls salīdzinoši nelielajiem postījumiem bija tas, ka Vācijas armijas virspavēlniecība nebija plānojusi nopietnu Rīgas aizstāvēšanu. Armiju grupas "Ziemeļi" (Nord) vienības pēc atkāpšanās no Igaunijas un Vidzemes 1944. gada 28. septembrī sasniedza "Siguldas" aizsardzības pozīcijas, kas atradās apmēram 40 - 50 km attālumā no Rīgas. Uzreiz pēc tam vācu 18. armija sāka plānot tālāku atkāpšanos Rīgas virzienā ar segvārdu "Pērkons" (Donner), kuru paredzēja sākt 12. oktobrī. Atkāpšanās mērķis bija atbrīvot papildu vācu spēkus, lai pastiprinātu vācu 3. tanku armijas pozīcijas Lietuvas ziemeļu daļā. Viens no darbības variantiem paredzēja veikt uzbrukuma operāciju "Zibens" (Blitz), lai ieņemtu Jelgavu un atbrīvotu dzelzceļa līniju līdz Šauļiem Lietuvā.
Izstāde par 1944. gadā cietušajām Latvijas pilsētām
9. oktobrī Rīgā, Strēlnieku laukumā atgriezās Valsts pētījumu programmas Latvijas 20.-21. gadsimta vēsturē ietvaros veidotā ceļojošā izstāde “1944 – kara lauzums Latvijas pilsētainavā”. Izstādi atklāja 8. maijā Rīgā Brīvības laukumā un pēc tam tā viesojās Vācijas-PSRS karadarbībā 1944. gada aprīlī-oktobrī visvairāk cietušajās Latvijas pilsētās – Rēzeknē, Gulbenē, Jelgavā, Bauskā, Valmierā kā arī Salaspils nometnes piemiņas memoriālā.
30. septembrī Sarkanās armijas 3. Baltijas frontes štābā pieņēma lēmumu apturēt nesekmīgos uzbrukumus vācu Siguldus pozīcijām. Jaunais plāns paredzēja, ka galvenais virziens būs Lietuvas ziemeļu daļā, kur uzbruktu 1. Baltijas fronte, savukārt 2. Baltijas fronte un 3. Baltijas fronte uzbruks Rīgas virzienā Daugavas ziemeļu krastā. 3. Baltijas frontes trīs armijas koncentrējās Mālpils apkārtnē virzienā Ropaži – Rīga, kur plānoja izmantot arī 10. tanku korpusu. 67. armijai, kura atradās Gaujas upes ziemeļu krastā, plānoja tikai ierobežotus mērķus, sākot uzbrukumu Vecmīlgrāvja virzienā tikai operācijas noslēgumā. 2. Baltijas fronte plānoja uzbrukumu uz rietumiem no Madlienas starp Rīgas – Ērgļu dzelzceļa līniju un Ogres upi ar 10. gvardes armiju un 42. armiju. Šajā rajonā panākumu attīstīšanai ievadīja 5. tanku korpusu. Uzbrukuma sākums bija plānots 1944. gada 7. oktobra rītā. Ja minētais plāns īstenotos, Rīga kļūtu par kaujas lauku, kurā Sarkanā armija plānoja izmantot vairāk kā 5000 lielgabalus un mīnmetējus, kā arī virs 500 tankiem.
Izmaiņas vācu plānā "Pērkons"
1944. gada 2. oktobra rītā vācu armiju grupas "Ziemeļi" štābā Pelčos Kuldīgas apkārtnē ienāca ziņas, ka plānoto atkāpšanos Rīgas virzienā vajadzēs sākt sešas dienas ātrāk – 6. oktobrī, jo Sarkanās armijas gatavošanas uzbrukumam Lietuvā notiek lielā ātrumā. Apspriedes laikā noskaidrojās vairāki atkāpšanās plāna īstenošanas ierobežojumi. Pirmkārt, kā ziņoja SS obergrupenfīrers, SS un policijas augstākais vadītājs Ostlandē Frīdrihs Jekelns, nav iespējams tik ātrā laikā īstenot visus plānotos evakuācijas pasākumus. Otrkārt, kā norādīts armiju grupas "Ziemeļi" kara dienasgrāmatā, "nepieciešams lēmums, vai Rīga ir pilnībā jāiznīcina, kā pēdējā tikšanās reizē ar armiju grupas komandieri ierosināja Ostlandes gauleiters Ēriks Kohs". Jau 2. oktobra vakarā 16. armijas komandieris saņēma rīkojumu sākt gatavot Rīgas militāri un ekonomiski svarīgos objektus iznīcināšanai. Tomēr redzams, ka "Rīgas iznīcināšana" vairs nebija iespējama. Tās pašas dienas vakarā Jekelnu informēja, ka visi plānotie pasākumi nebūs iespējami, piemēram, secinot, ka 6000 darbaspējīgo vietā, visticamāk, varēs evakuēt tikai 1200.
1944. gada 5.-7. oktobrī Rīgas ielās notika cilvēku ķeršana un piespiedu pārvietošana uz Andrejostu, kur tos gaidīja nosūtīšanai uz Vāciju sagatavotie kuģi.
Kaut arī aizturēto rīdzinieku skaits sasniedza ap 5000 cilvēku, daudzus no viņiem izdevās atbrīvot, bet uz Vāciju aizveda 1200-1500 cilvēku.
1944. gada 3. oktobra pulksten 10:30 18. armija saņēma pavēli, ka atkāpšanās no Siguldas pozīcijām var sākties jau 5. oktobra vakarā. Atkāpšanās sākās atbilstoši plānotajam, taču nākamo 48 stundu laikā situācija no vācu skatpunkta kritiski pasliktinājās, jo padomju 1. Baltijas fronte sāka uzbrukumu no Šauļiem virzienā uz Klaipēdu, pārraujot vācu 3. tanku armijas vājo aizsardzības līniju. Frontes sabrukums pilnībā izjauca iespējamo vācu uzbrukumu Jelgavas virzienā, kā arī faktiski apturēja jau tā pavirši plānotos Rīgas iznīcināšanas pasākumus. Sākotnējie plāni paredzēja, ka vācu spēki apstātos Rīgas austrumu pievārtē un tikai pēc neilgas pauzes atstātu pilsētu operācijas "Lietus" (Regen) laikā.
Sarkanās armijas trieciens Rīgas virzienā
Sarkanā armija vācu atkāpšanos atklāja tikai 6. oktobra rītā, un tas pilnībā izjauca plānoto uzbrukumu Rīgas virzienā. Lai gan kustība uz rietumiem notika, tā nenodrošināja abu tanku korpusu ātrus triecienus līdz Rīgas robežai. Līdz 10. oktobra rītam 2. Baltijas frontes 5. tanku korpuss vēl mēģināja gar Mazās Juglas dienvidu krastu ielauzties Rīgas austrumu pievārtē, bet tika apturēts uz dienvidiem no Sauriešu stacijas.
9. oktobra rītā vācu armiju grupas "Ziemeļi" štāba priekšnieks pieprasīja Sauszemes spēku štāba lēmumu sākt operāciju "Lietus" uzreiz pēc operācijas "Pērkons" beigām. Lēmums par Rīgas atstāšanu bez kaujas tika pieņemts 11. oktobra rītā. Kaujas darbība pašā Rīgā vairs nebija vācu plānos, un vienības 11. oktobrī pulksten 16:30 saņēma pavēli, ka "rīt būs lietus".
Līdz ar to vācu vienību atkāpšanās, kas sākās 5. oktobra vakarā, bez apstājās turpinājās līdz pat 16. oktobrim, sasniedzot Kurzemi.
Naktī no 9. uz 10. oktobri Sarkanās armijas 2. un 3. Baltijas fronšu darbības koordinators maršals Leonīds Govorovs izdeva pavēli, ar kuru atzina, ka Rīgu no austrumiem ieņemt neizdosies, vācu armiju grupas "Ziemeļi" iznīcināšanai ir nepieciešams jauns plāns. Ņemot vērā 1. Baltijas frontes panākumus Klaipēdas virzienā Lietuvā, tagad mērķis bija neļaut vāciešiem netraucēti atstāt Rīgu. Lai to izdarītu 2. Baltijas frontes galvenie spēki, tajā skaitā 5. un 10. tanku korpusi un smagās artilērijas vienības, pārcēlās Daugavas dienvidu krastā un sāka sasteigtus uzbrukumus no Baldones virzienā uz Pārdaugavu. 3. Baltijas uzdevums bija otršķirīgs – sekot vācu spēkiem Rīgas virzienā, neļaujot mierīgi veikt atkāpšanos.
Ķīšezera forsēšana
Nākamo trīs dienu laikā vācu vienības plānveidīgi atkāpās, bet padomju 67., 61. un 1. trieciena armija sekoja, meklējot iespēju ielauzties Rīgā pēc iespējas ātrāk. Līdz 12. oktobra pēcpusdienai padomju vienības sasniedza līniju Ķīšezers - Juglas ezers - Getliņu purvs. Šajā brīdī 3. Baltijas fronte pieņēma lēmumu, kas vēlāk kalpoja par ieganstu "Rīgas atbrīvošanas mīta" radīšanai. 11. oktobra rītā 285. atsevišķais motorizētais speciālo uzdevumu bataljons, kurš atradās Cēsu apkārtnē, saņēma pavēli pārvietoties uz Pabažiem. Bataljons 3. Baltijas frontes sastāvā bija kopš 1944. gada septembra sākuma taču, kā minēts ziņojumos, pielietojumu tam nevarēja atrast. Bataljona bruņojumā bija 98 (no tām 79 kaujasspējīgas) ASV ražotās "Ford GPA" amfībijas, kuras PSRS saņēma lendlīzes programmas ietvaros.
Bataljona vadība Pabažos nonāca padomju 112. strēlnieku korpusa sastāvā un 12. oktobrī pulksten 07:00 saņēma pavēli, kurā pirmo reizi bija pieminēta Ķīšezera forsēšana. Pulksten 10:00 padomju strēlnieku vienības sāka Gaujas upes forsēšanu, lai ieņemtu vācu atstātās pozīcijas dienvidu krastā. Visātrāk šo uzdevumu veica 374. strēlnieku divīzija, kas jau pulksten 10:30 ieņēma Jaunciemu, kur pēcpusdienā ieradās arī 285. bataljons. Ķīšezera forsēšana sākās pulksten 19:00, un pēc stundas pirmās vienības ieņēma Mežaparku, nesastopot nekādu pretestību, jo vācu vienības jau atkāpās Daugavas rietumu krastā.
Līdz 13. oktobra rītam ar amerikāņu amfībijām un citiem pārcelšanās līdzekļiem pārvietoja 2800 cilvēkus ne tikai no 374. strēlnieku divīzijas, bet arī no 189. un 191. strēlnieku divīzijām, kuras nezināmu iemeslu dēļ netika iekļautas "Rīgas atbrīvošanas" leģendas stāstā.
285. bataljona dokumentos tieši 189. strēlnieku divīzijas izlūku vienības minētas kā pirmās, kas forsēja ezeru. Forsēšanas laikā deviņas amfībijas guva bojājumus no šāviņu šķembām, ievainojot astoņus bataljona karavīrus. Zināms, ka Ķīšezera forsēšanas laikā nogrima vairāki improvizētie pārcelšanās līdzekļi, taču kopējie padomju zaudējumi nav zināmi.
Rīgas atstāšana
Naktī uz 13. oktobri pēdējās vācu sedzējvienības atstāja Daugavas labo krastu, pulksten 01:44 uzspridzinot tiltus pār Daugavu un Rīgas ostas infrastruktūru. Pulksten 11:55 16. armija ziņoja, ka Daugavas austrumu krasts ir pilnībā evakuēts. Pēdējās vācu vienības atkāpās nevis pāris Rīgas tiltiem, bet gan izmantojot pie Jumpravmuižas uzbūvēto pontonu tiltu. Vācu divīzijas, kuras atkāpās Daugavas rietumu krastā, turpināja kustību Kurzemes virzienā, atstājot Pārdaugavā artilērijas vienības, lai nodrošinātos pret iespējamo Sarkanās armijas uzbrukumu. Starp artilērijas vienībām, kas gatavojās atklāt uguni, bija arī 15. latviešu SS brīvprātīgo artilērijas pulks, kura kopējā uguns jauda redzama Latvijas Kara muzejā saglabātajos dokumentos. Ja padomju spēki tiešām nopietni iesaistītos Daugavas forsēšanā, no Rīgas austrumu krasta apbūves nekas nebūtu palicis pāri.
Lai gan padomju laikā radītā mīta ietvaros Ķīšezera forsēšana kļuva par svarīgāko Rīgas ieņemšanas sastāvdaļu, kara laika dokumenti rāda būtiski atšķirīgu ainu. Tā kā vācu vienības Rīgas rietumu daļu bija atstājušas, pilnīgi visas uzbrūkošās padomju vienības nonāca Rīgas centrā apmēram vienā laikā. Pieejami vairāki savstarpēji izslēdzoši ziņojumi par to, kura tieši strēlnieku divīzija pirmā sasniedza saspridzinātos Rīgas tiltus. Piemēram, 12. gvardes strēlnieku divīzijas 32. gvardes strēlnieku pulka izlūku vienības, nākot cauri Purvciemam, Daugavas krastā nonākušas 13. oktobra pulksten 07:00, sešas stundas pēc tiltu uzspridzināšanas un apmēram vienā laikā ar 374. strēlnieku divīzijas priekšējām daļām.
Nakts kauju laikā padomju artilērijas darbības rezultātā aizdegās Romas viesnīca, Rīgas pasta un Armijas Ekonomisko veikala ēkas. Šķembu un ložu pēdas palika arī uz Brīvības pieminekļa un Rīgas Radiofona ēkas.
Līdzās jau Vācijas-PSRS kara sākumā 1941. gada jūnija beigās nopostītajai Vecrīgas vēsturiskajai apbūvei, tas cirta tikpat ievērojamus robus Latvijas galvaspilsētas vaibstos.
Kā izskatītos Ķīšezera forsēšana, ja vācu karaspēks nolemtu patiešām aizsargāties, padomju vienības uzzināja jau 14. oktobra 08:30 no rīta, kad 285. bataljona septiņas amfībijas mēģināja no Kundziņsalas pārcelties pāri Daugavai un ieņemt Volerus. Pielaižot amfībijas 100 metru attālumā no krasta visas septiņas tika sašautas ar ložmetēju uguni. Divas nogrima pie Daugavas rietumu krasta, bet piecas tika pamestas pie austrumu krasta. Bataljons zaudēja 6 kritušus un 10 ievainotus karavīrus, kā arī precīzi nezināmu skaiti 374. strēlnieku divīzijas karavīru, kas sēdēja mašīnās kā desants. Bataljons četru dienu kaujās kopā zaudēja 36 mašīnas un 15. oktobra rītā, kad Sarkanās armijas vienības sāka ienākt Pārdaugavā bija tikai daļēji kaujas spējīgs.
Rīgas pilsētvides izglābšanās
Rīgas pilsētvide 1944. gada oktobrī cieta salīdzinoši maz vairāku apstākļu sakritības dēļ. Galvenais uzbrukuma virziens un lielāki panākumi Sarkanajai armijai bija Lietuvas ziemeļos Klaipēdas virzienā, līdz ar to gan vācu armiju grupas "Ziemeļi", gan arī padomju 2. un 3. Baltijas frontes vadībai Rīga vairs nebija uzmanības centrā. Kā vācu vienības sāka atkāpšanos 5. oktobra vakarā, tā arī vairs nemēģināja izrādīt pretošanos Daugavas austrumu krastā. Tā kā atkāpšanos sāka desmit dienas ātrāk, nekā sākotnēji bija plānots, vācu civilās okupācijas varas un drošības iestāžu plānotos postījums vairs nepaspēja pilnībā īstenot.
Padomju karaspēka plānotais masīvais uzbrukums Rīgas austrumu daļai uz dienvidiem no Juglas ezera izgāzās, līdz ar to artilērijas un tanku vienības, kas, piemēram, nodarīja vislielākos postījumus Jelgavas un Valmieras pilsētās 1944. gada vasarā un rudenī, tika pārvietotas Daugavas rietumu krastā un savu iznīcinošo darbību tā arī nepaspēja īstenot Rīgas robežās.
Ķīšezera forsēšanas operācija kā galvenais Rīgas ātrās ieņemšanas iemesls tika mākslīgi radīts jau pēc Otrā pasaules kara, izceļot tikai dažas vienības, lai veidotu saskanīgu kara viltības un varonības pārpildītu stāstu.
Šis raksts ir daļa no sērijas "Populārākie mīti Latvijas 20.-21. gadsimta vēsturē" portālā LSM.lv
Publikācija sagatavota Valsts pētījumu programmas projekta "Latvijas 20.-21 gadsimta vēsture: sociālā morfoģenēze, mantojums un izaicinājumi" (Nr. VPP-IZM-Vēsture-2023/1-0003) ietvaros.
