1941. gada sākumā bija jūtams, ka Latvijas sabiedrībā pieaug neapmierinātība ar jauno varu. Padomju drošības iestādēs saprata – ar atsevišķu personu arestu situāciju neizdosies uzlabot. 1941. gada 14. maijā Maskavā Komunistiskās partijas Centrālā komiteja un PSRS Tautas komisāru padome kopīgi pieņēma slepenu rīkojumu par masu deportācijām no Baltijas republikām. Divas dienas vēlāk iekšlietu komisārs Lavrentijs Berija un valsts drošības tautas komisārs Vjačeslavs Merkulovs iesniedza Staļinam lēmuma projektu "Par pasākumiem Lietuvas, Latvijas un Igaunijas PSR attīrīšanai no pretpadomju, krimināliem un antisociāliem elementiem". Rīkojumu nosūtīja vietējām drošības iestādēm.
Vēsturniece Inese Dreimane stāstīja: "[Rīkojumu] Saņēma šeit, šajā ēkā, čekā, kura atradās šeit jau no 1940. gada. Pirmie cilvēki, kas to redzēja, viens no pirmajiem noteikti bija tā brīža čekas priekšnieks Semjons Šustins, viņa vietnieki, palīgi un pēc tam, es pieņemu, ka tas tālāk aizgāja uz apriņķa čekas nodaļām."
Nacionālā arhīva vēsturnieks Gints Zelmenis sacīja: "Ļoti daudzi represīvo iestāžu pārstāvji tika atsūtīti no Padomju Savienības citām daļām. Šustins, kas ir pats pazīstamākais, un vēl vesela virkne citu čekistu. Gan augstāka, gan zemāka ranga [čekisti] tika atvesti no citām PSRS republikām. Tad viņi te praktiski organizēja kopā ar vietējiem komunistiem."
Čekisti nevilcinājās. Jau maija otrajā pusē sāka gatavot izziņas par attiecīgo cilvēku un viņa ģimenes locekļiem, par to, kādi, čekas ieskatā, kompromitējoši materiāli ir atrodami.
"Tie materiāli, kā mēs varam redzēt no dokumentiem, reizēm ir tādi, neakadēmiski izsakoties, – stipri šķidri. Kā viens no tādiem piemēriem ir no Jelgavas apriņķa izsūtītā Jāņa Trana lieta. Un mēs redzam, kas tad ir tie kompromitējošie materiāli par Jāni Tranu. Tātad viņš ir bijis Zemnieku savienības biedrs agrāk, un otrs ir tas, ka viņš ir darbojies vietējā pagasta valdē. Ar to bija pilnīgi pietiekami, lai cilvēks iekļūtu izsūtāmo sarakstos," norādīja Zelmenis.
Savukārt vēsturniece Dreimane atklāja: "Turīgie uzņēmumu, rūpnīcu, fabriku īpašnieki, kuriem visiem pamatā īpašums 1940. gadā bija nacionalizēts, kas principā cilvēkos radīja neapmierinātību. Jo tas, kas viņam piederējis, ko visu mūžu ir darījuši... grūti strādājuši – tas vienā dienā tiek atņemts. Tad vēl šajās kategorijās ietilpa militārpersonas, par kurām varētu atrast kompromitējošas ziņas, ka viņi varētu būt saistīti ar pagrīdi vai [viņiem] ir antipātijas pret režīmu. Agrāko gadu aizsargu organizācijas biedri."
Sastādot izvedamo sarakstus, čekisti izmantoja ziņas, kas bija atrodamas un brīvi pieejamas Latvijas valsts iestāžu, biedrību, organizāciju arhīvos, kuri pēc okupācijas nonāca padomju režīma rokās.
"Sagatavoja tikai un vienīgi čekas kadru darbinieki. Šajā jautājumā nevienam, ne kaimiņam un pat ne izpildkomitejas priekšsēdētājam, ne milicim nevienam nekādas teikšanas nebija. Kāpēc? Pirmkārt, tā bija īpaši slepena operācija, par kuru ārpus čekas neviens neko nedrīkstēja zināt," skaidroja Dreimane.
14. jūnija deportācijās čekai nebija tādu resursu, lai bez papildspēkiem vienlaikus varētu saņemt ciet tik milzīgu skaitu ļaužu. Lai cilvēkus aizvestu no mājām un sasēdinātu vagonos, čekisti piesaistīja karavīrus, miličus, vietējos komunistus un padomju aktīvistus. Izveidoja operatīvās grupas, kurām izsniedza jau gatavus sarakstus ar adresēm.
Zelmenis atzīmēja: "Šeit ir viens tāds dokuments, kurš ļoti bieži neparādās, bet šajā gadījumā ir tā paša Jāņa Trana ģimenes izsūtīšanas lietā, kur, lūk, operatīvā grupa... Šeit ir visu četru operatīvās grupas dalībnieku uzvārdi pieminēti, kuri ziņo, ka 1941. gada 14. jūnijā ir veikta šīs ģimenes izsūtīšana. Un tālāk ir apakšā minēti visi seši ģimenes locekļu vārdi un apakšā operatīvās grupas priekšnieka paraksts."
Izsūtāmos vēlāk sadalīja divās grupās.
Vīriešus apcietināja un aizveda uz ieslodzījuma vietām Krievijā, kur veica izmeklēšanu par it kā notikušiem noziegumiem. Bet pārējos ģimenes locekļus nogādāja Sibīrijā.
"Te bija tā deportāciju būtība – nevis vienkārši kādu vienu, par kuru ir aizdomas, ka viņš pie kaut kā vainīgs, viņu apcietina. Bet uzreiz aizveda projām no šejienes arī visus viņa tuvākos radiniekus. Nu, tīri čekistiem pašsaprotamu iemeslu dēļ, lai atkal neatstātu uz vietas lielu daudzumu neapmierinātu cilvēku ar notiekošo, jo, pat ja vienā naktī notiktu, teiksim, 1000–2000 arestu, tas atstātu milzīgu iespaidu uz sabiedrību, jo katram jau tomēr palika, paliktu kaut kādi tuvinieki uz vietas šeit un, protams, veidotu šo neapmierināto kategoriju, neapmierināto ar okupācijas režīmu," klāstīja vēsturniece.
Komunistu režīms izmantoja jau iepriekš pielietotas metodes. Piemēram, 1920. gadu beigās un 1930. sākumā Padomju Savienībā masu deportācijas piekopa, lai īstenotu kolektivizācijas politiku, kad iedzīvotājus masveidā pārvietoja uz Sibīriju. Taču 14. jūnijā deportācijās bija iedarbināts nežēlīgāks mehānisms. No okupētajām zemēm izsūtītos nevis vienkārši aizveda svešumā, bet arī notiesāja un daudziem izpildīja nāvessodu.
14. jūnijā deportēto atmiņu stāsti
Raksts LSM.lv pirmo reizi publicēts 2021. gada 14. jūnijā.
