No vagona izmestās zīmītes. Ko saviem mīļajiem steidza pavēstīt izsūtītie 1941. gada jūnijā

Stāstu par aizvestajiem, kuri no vagoniem izmeta atvadu zīmītes, Latvijas Radio apkopoja 80. gadadienā kopš traģiskajiem 1941. gada 14. jūnija notikumiem – 2021. gada jūnijā,  taču savu aktualitāti šie stāsti nezaudēs nekad.

Nelielus, saburzītus un steigā aprakstītus papīra gabalus deportētie, visticamāk, no vilciena meta ārā kādu gabalu no izsūtīšanas stacijas, bet vēl pilsētas teritorijā vai apdzīvotā vietā. Dažas tolaik palikušo atrastās zīmītes tagad glabājas Latvijas Okupācijas muzejā.

"Pīrāgs" aizbrauc "Dzimtenē"

Siguldas dzelzceļa stacijā izmesta uz tā laika cigarešu paciņas "Prima" saburzīta vāciņa rakstītā zīmīte, kurā lūgts nodot ziņu Siguldas patērētāju biedrības kasierei.

Tā ir bez paraksta un tādēļ nekad nesasniedza kādu adresātu. To kāds pacēla Siguldas stacijā, saglabāja un uzdāvināja Latvijas Okupācijas muzejam.

Zīmītes teksts:

"Piezvanīt jeb uzrakstīt Siguldas patēr. biedrībā kasierei (..), ka "Pīrāgs" 16.VI aizbrauc "Dzimtenē". Pievāc, ko vari."

"Pīrāgs", visticamāk, ir zīmītes autora iesauka, savukārt vārdu "dzimtenē" viņš ielicis pēdiņās, it kā ironiski norādot uz nu jau plašo PSRS dzimteni.

Pirms 80 gadiem no Latvijas izsūtīja vairāk nekā 15 tūkstošus iedzīvotāju. Pēc formāliem kritērijiem no sabiedrības izslēdza sociālās grupas, kuras uzskatīja par potenciāli naidīgām padomju okupācijas varai.

Vislielākā deportējamo grupa bija "pretpadomju elementi" – tie varēja būt partiju un sabiedrisko organizāciju biedri, agrākās valsts augstākie ierēdņi, policisti, virsnieki, fabrikanti, tirgotāji, namīpašnieki, lielie zemes īpašnieki.

Ar PSRS Iekšlietu Tautas komisariāta Sevišķās apspriedes lēmumu arestētos bija plānots ieslodzīt nometnēs no 5 līdz 8 gadiem, bet pēc soda izciešanas nosūtīt nometinājumā uz 20 gadiem. Vēl daļai piesprieda nāvessodu – nošaušanu.

Deportējamo arestam un nogādāšanai līdz vilcienu ešeloniem veidoja operatīvās grupas līdz piecu cilvēku sastāvā, kuras vadīja okupācijas varas operatīvie darbinieki, miliči vai arī Iekšējā karaspēka politvadītāji. Katrai grupai piekomandēja arī pāris vietējo aktīvistu kā ceļa rādītājus un mantas aprakstītājus. Deportācijas īstenošanai bija nepieciešams liels skaits transporta līdzekļu, tādēļ uz operācijas laiku izmantoja dažādu iestāžu smagās automašīnas. Laukos mobilizēja zirgu transportu.

Iedzīvotāju izsūtīšanas operācija sākās naktī no 13. uz 14. jūniju. Ģimenēm bija atļauts ņemt līdzi personiskās mantas līdz 100 kg svarā, bet dažkārt operatīvās grupas nedeva pat īso laiku mantu savākšanai. Deportējamos nogādāja savākšanas punktos – dzelzceļa stacijās, kur arestētos atšķīra no ģimenēm un ievietoja atsevišķos vagonos izsūtīšanai uz Krievijas attālākajiem reģioniem.

Arestētajiem nometnēs uzrādīja apsūdzības par kontrrevolucionāriem noziegumiem. Bada, smagā darba un neciešamo dzīves apstākļu dēļ liela daļa ieslodzīto nomira, nesagaidījuši spriedumu. 35 % no deportētajiem bija arestētie, kurus veda uz ieslodzījuma vietām, tie pārsvarā bija vīrieši, pārējos, lielākoties sievietes, izsūtīja uz nometinājuma vietām. Soda nometnēs un nometinājumā pavisam gāja bojā 6081 deportētais (39,43 % deportēto). Lielākā daļa nomira ieslodzījuma vietās, tostarp aptuveni 700 cilvēkiem izpildīja nāvessodu. Savukārt nometinājumā nomira gandrīz divi tūkstoši cilvēku, īpaši augsta bija bērnu un vecāku ļaužu mirstība bada un infekcijas slimību dēļ.

Steidz aizgādāt prom mantas

47 gadus veco Kadetu skolas rotas komandieri, aizsargu Vili Sniķeri 1941. gada 14. jūnijā arestēja un izsūtīja no Rīgas dzelzceļa stacijas. Vienlaikus deportēja arī viņa dēlu Vili Romanu Sniķeri. Vagonu sastāviem braucot no pilsētas, tēvs paguva uzrakstīt un izmest nelielu zīmīti no sevis un dēla, nezinot, ka Romans, atrodoties citā vagonu sastāvā, arī uzrakstīja vēstuli.

Viļa Sniķera sīkiem burtiem ar parasto zīmuli rakstītajā vēstulē sievai Lidijai Jansbergai-Sniķerei bija dažādas praktiskas norādes par to, kā rīkoties tālāk.

Vēstule:

"Mīļo Lidij! Mums ar Romanu klājas labi, savas mantas, kā klavieres, radio, lampas, liekos galdus, krēslus un tā tālāk, kopā ar savu draudzeni tūlīt vajag likvidēt. Nepašūtā uzvalka un mēteļa drēbi vari nodot pirmajā universālveikalā. Sudraba karotes kopā ar māsīcu paturiet vai pārdodiet. Nekavējies atbrīvot dzīvokli no šīm mantām. Mēģināšu tavu jauno adresi noskaidrot caur Kļaviņiem. Aizej uz Mednieku ielu 6b un palūdz, lai tev izmaksā manu izpelnīto algu. Tur priekšnieks inženieris Pētersons. Pasaki, ka es darbā vairs neiešu.

Aiznes tos pirts pārbūves projektus jūrnieku štābam Jura Alunāna ielā 2 un lūdz, lai viņi tev izmaksā man pienākošos par projektiem daļu, vismaz rubļi 500. Tur mašīnrakstītājas prot latviski, paņem līdzi to līgumu krievu valodā, ko esmu parakstījis, tas palika uz loga vai tagad galdā. Galvenais steidz aizgādāt prom mantas, tas mums aizbraucot no priekšniecības tika teikts un tev atstātā rakstā teikts. Atrodi piemērotu darbu. Palieci no mums abiem mīļi sveicināta. Vilis un Romans."

Vilis Sniķeris dzimis 1894. gadā Ventspils apriņķa Zūru pagastā, taču pirms aresta dzīvoja Rīgā, Vāgnera ielā 2. Izsūtīto personu lietā rakstīts, ka Sniķeris bijis bezpartejisks, zinājis arī krievu un vācu valodu, augstāko izglītību ieguvis Latvijas Universitātes arhitektūras fakultātē un bijis studentu korporācijas "Tērbata" biedrs, iepriekš viņš pabeidzis arī Vladimira kara skolu Petrogradā. Piedalījies Brīvības cīņās un pēdējos gados pirms Latvijas okupācijas bijis militārās brīvprātīgo organizācijas "Aizsargi" biedrs – piektā Rīgas aizsargu pulka Jūras diviziona rotas komandieris. Taču īsi pirms represijām viņš strādāja savā profesijā – Rīgas pilsētas projektēšanas birojā, kas nojaušams arī pēc zīmītē rakstītā.

1941. gada 14. jūnijā  PSRS Iekšlietu Tautas komisariāta sevišķā apspriede Sniķeri ārpustiesas kārtā arestēja par piedalīšanos kontrrevolucionārā organizācijā "Aizsargi" un notiesāja, piespriežot augstāko soda mēru – nošaušanu.

Viļa Sniķera izsūtīšanas lietā nav ziņu par sievu, bet arestā norādīts, ka manta jākonfiscē.

Sniķeris aptuveni gadu atradās ieslodzījumā Soļikamskas rajona Usoļjes labošanas darbu nometnē, kur ieslodzītajiem lika strādāt kālija sāls raktuvēs un meža darbos. Kadetu skolas rotas komandieri, aizsargu, arhitektu Vili Sniķeri ieslodzījuma nometnē nošāva 1942. gada 6. aprīlī.

Latvijas PSR prokuratūra represēto Vili Sniķeri reabilitēja 1989. gadā.

Lai apkopj mātes kapu

Romanam Vilim Sniķerim bija vien 24 gadi, kad 1941. gada jūnijā viņu izsūtīja no Ogres dzelzceļa stacijas. Vienlaikus deportēja arī Romana tēvu – Kadetu skolas rotas komandieri Vili Sniķeri. Abi bija uzrakstījuši un no izsūtīšanas vagona izmetuši katrs savu vēstuli Romana tēva sievai – audžumātei Lidijai Jansbergai-Sniķerei ar 15. jūnija datumu.

Zīmīte rakstīta uz lapas skaidrā rokrakstā ar tumšas krāsas parasto zīmuli.

Vēstule:

"Lidij! Dodos ar vilcienu Daugavpils virzienā viens pats. Buciņu [tēva iesauka?] iedalīja citā vagonu sastāvā. Pašsajūta diezgan laba. Ar pārtiku un drēbēm esmu nodrošināts uz ilgāku laiku. Pamēģiniet pārdot atpakaļ neizgatavoto … drēbi un varbūt tev glabāšanā nodotās lietas. Galvenais rūpējies par Ivariņu. Pasveicini manus radus un mēģini pateikt tantei Oļai, lai apkopj manas mātes kapu. Mēģināšu tev vēlāk rakstīt un tavu turpmāko adresi mēģināšu uzzināt caur tanti. Tāpēc savu varbūtējo nākamo adresi dari viņai zināmu, tāpat kā es savējo.

15. jūnijs 1941. gads. Romans.

Atradējam lūdzu ievietot šo zīmīti aploksnē un nodot pastā ar adresi pilsonei L. Jansbergai Vāgnera ielā 2, dzīvoklis 6, Rīgā."

Romana Sniķera izsūtīšanas lietā rakstīts – dzimis 1917. gadā Rīgā, students, bezpartejisks, dzīvo ar tēvu Rīgā, Vāgnera ielā. Apcietināšanas lēmumā norādīts, ka Romans ir bijušo Latvijas aizsargu pārstāvja dēls un tādēļ viņš jāizsūta no Latvijas kā sociāli bīstams elements.

1941. gada 14. jūnijā Vili Romanu Sniķeri nelikumīgi deportēja kopā ar tēvu, taču viņus nošķīra – tēvu ieslodzīja Soļikamskas rajonā, bet dēlu nometinājumā Krasnojarskas novadā. 1944. gadā 21. jūlijā Romāns miris Ustj-Jeņisejskas rajona Karaula ciemā.

Romanu Sniķeri reabilitēja 1992. gadā.

Meitenei ar zeltītām bizēm Siguldā

Latvijas armijas leitnantu Pēteri Leju 1941. gada 14. jūnijā arestēja Litenē un izsūtīja uz ieslodzījuma vietu Krasnojarskas novadā. Pirms izvešanas tolaik 27 gadus vecais Pēteris uz kādas veidlapas uzrakstīja atvadas draudzenei Dailai Andersonei.

Viņš ar parasto zīmuli sīkiem burtiem aprakstīja abas lapas puses un, dodoties jau uz ieslodzījuma vietu, izmeta to no vagona.

Salocītas lapiņas ārpusē rakstīts: "Nododiet Skolas ielā 2, blondai meitenei ar zeltītām bizēm, Siguldā." Jau vēstules ārpusē Pēteris uzrunā tuvo paziņu: "Dzīvo sveika, saki, ka mūsu visu liktenis vienāds, sveicieni Hermīnei, arī viņas brālim. Braucam nezināmā virzienā."

Vēstule:

"Godīgais atradējs, vai nu tu esi mūsu draugs vai naidnieks, bet cilvēks vien esi un varbūt, ka arī tev dzīvē pienāks tāds pats brīdis, kā mums tagad. Esi tik mīļš un labs un, ja tevī ir kaut kas tāds, ko sauc par uzticību savam pienākumam, līdz kamēr mēs visi būsim līdzīgi tur, kur neviens vēl neesat bijis. Nododat pēdējo sveicienu meitenei, kura bija man mīļa, kaut liktens mūs tagad šķir. Sakiet, ka viņas bildīte stāv vēl man klāt, ja tikai kāds neiekāros pat šo niecīgo papīra strēmelīti. Mīļo daiļo meitene, mans gars un domas mūžam paliks pie Tevis, kamēr beigs pukstēt mana latvieša sirds. Godīgais atradēj, nodod šo vēstuli Skolas ielā 2, Siguldā, meitenei ar zeltītām bizēm. Varbūt liktenis ļaus kādreiz mums redzēties – ja ne dzīviem, tad mirušiem."

Zīmītes malā rakstītais:

"Vilciens, kas atgāja uz Rīgu. 15. jūnijs 1941. gads plkst. 20

Gipsy"

Pēteris Leja dzimis 1914. gadā Madonas apriņķa Kalsnavas pagastā Debešu mājās. Tieši pirms aresta viņa dzīves vieta bija Sigulda, Pionieru iela. Izsūtīšanas dokumentos par Leju rakstīts: "Vidējā izglītība, neprecējies, bezpartejisks, nav tiesāts. Bijušais Latvijas armijas oficieris. Nāk no kulaku zemnieku dzimtas." Par kulakiem tolaik dēvēja gandrīz visus zemniekus, kam piederēja mājas un patstāvīga saimniecība.

Pētera Lejas apcietināšanas iemesls tāpat kā lielākajai daļai deportēto – naidīgi noskaņots pret padomju iekārtu, kā arī nodarbojies ar pretpadomju aģitāciju un kontrrevolucionāru propagandu. Šoreiz Tautas komisariāta sevišķās izmeklēšanas daļas lēmumā par apcietināšanu pie apsūdzības pierakstīts plašāk, proti, ka līdz ar to, ka bijis Latvijas armijā un kulaks, tātad naidīgi attiecies pret Sarkanās armijas daļu ienākšanu un padomju varas nostiprināšanu Latvijā.

Pēteri Leju nelikumīgi notiesāja ar brīvības atņemšanu uz 10 gadiem, un arī viņu, līdzīgi kā citus pēdējo atvadu zīmīšu autorus, izsūtīja uz Noriļskas nometni Krasnojarskas novadā.

Latvijas PSR prokuratūra Pēteri Leju reabilitēja 80. gadu nogalē. Tiesa gan, izsūtīšanas dokumenti liecina, ka vēl 2000. gadu sākumā Latvijas Reabilitācijas un specdienestu prokuratūra vērsās pie Krievijas Federācijas institūcijām, lai precizētu represētā atrašanās vietu pēc aresta vai noskaidrotu, kurp viņš pārvietots. Tomēr zināms, ka Leja nomiris jau 1942. gadā ieslodzījumā Noriļskas nometnē.

Pulkveža ardievas sievai Annai

Latvijas armijas pulkvedim Alfrēdam Platajam bija 44 gadi, kad Latvijas PSR Valsts drošības tautas komisariāts 1941. gada 14. jūnijā viņu arestēja Litenes vasaras nometnē un izsūtīja. Platais paguva uzrakstīt un no vagona izmest sievai Annai domātu zīmīti, kas sasniedza adresātu. Okupācijas muzejam zīmīti nodeva viņa meita Zigrīda Gintere. Kodolīgais un neziņas pilnais atvadu teksts rakstīts uz nu jau sadzeltējušas lapas ar parasto zīmuli.

Zīmītes teksts:

"Mīļā labā Anna! Sūtu Tev vēl sveicienus. Vai vēl kādreiz sūtīšu, nezinu. Dodamies pašlaik nezināmā ceļā. Tik daudz paliek nepateikta. Garā skūpstu Tevi, bērnus. Lai Dievs jums palīdz. No sirds Tevi mīlošais Alfreds."

Alfrēds Platais dzimis 1897. gadā Jēkabpilī lauku amatnieku ģimenē. Turpat pabeidza vietējo Tirdzniecības skolu. Bija grāmatvedis un kalkulators Rīgā. Latvijas armijā iestājās brīvprātīgi 1919. gada jūnijā Rīgā. Daugavpilī piedalījās cīņās pret bermontiešiem, pēc tam Latgales atbrīvošanā. Dienestu turpināja arī pēc Brīvības cīņām un Latvijas neatkarības pēdējos gados bija Armijas štāba bataljona rotas komandieris. Platajam arī piešķirta jaunsaimniecība Salas pagasta Ābeļu muižā, bet arhīvā atrodamajā izsūtīto personu lietā norādīts, ka pirms represijām viņš dzīvoja Cēsīs, Gaujas ielā 27.

1941. gadā karaspēka vasaras nometnē Litenē Alfrēdu apcietināja un ar PSRS Iekšlietu Tautas komisariāta sevišķās apspriedes lēmumu notiesāja ar ieslodzījumu lēģerī uz astoņiem gadiem. Lēmumā par Alfrēda Platā apcietinājumu, kā visās deportēto lietās, ierakstīts – naidīgi noskaņots pret padomju varu un nodarbojies ar pretpadomju aģitāciju. Viņu izveda uz ieslodzījuma vietu Noriļskā.

Viņa sieva Anna Platais dzimusi 1902. gadā, ģimenē bija divi bērni – dēls Gunārs, tolaik 16 gadus vecs, un deviņus gadus veca meita Zigrīda. Platā lietas mapē atrodams arī dokuments, kas apliecina, ka arī viņus bija plānots izsūtīt kā "sociāli bīstamus elementus", balstoties uz ģimenes galvas apsūdzību.

Alfrēds Platais ieslodzījumu izcieta, un 1956. gadā Sibīrijas kara apgabala kara tribunāls nozieguma sastāva neesamības dēļ spriedumu atcēla un izbeidza tiesvedību pret Plato.

Kopumā viņš Sibīrijā pavadīja 15 gadus un atgriezās Latvijā, bet ģimene jau bija devusies bēgļu gaitās uz Brazīliju.

Nelikumīgi izvestais Alfreds Platais nomira 1979. gadā 6. jūlijā Pļaviņās, vēlāk pārapbedīts Rīgā, Brāļu kapos. 90. gadu sākumā ar Latvijas Republikas prokuratūras lēmumu pilnībā reabilitēts.

Domās vienmēr būšu pie ģimenes

Deportācijas priekšvakarā Latvijas armijas kapteinim Aleksandram Bolšaitim bija 41 gads. Latvijas PSR Valsts drošības tautas komisariāts 1941. gada 14. jūnijā viņu arestēja un izsūtīja no Litenes, kur tajā laikā noritēja Latvijas armijas vasaras nometne. Bolšaitis – tāpat kā vēl daļa šodien zināmu citu izsūtīto – deportāciju dienā no vagona paguva izmest zīmīti sievai Elzai.

Izmestā zīmīte tolaik arī nonāca pie tuviniekiem, un Aleksandra dēls Pēteris to nodeva Latvijas Okupācijas muzeja krājumā.

Tā ir neliela izmēra saburzīta lapiņa, uz kuras abām pusēm ar sarkanu zīmuli pierakstīts:

"Ļoti lūdzu informēt arī manu sievu. Mans stāvoklis tāds pats kā Alfredam. Pēkšņa kratīšana. Spieda mani manu vēstuli iznīcināt. Palika vienīgi pulksteņi. Es palaižos uz viņu bērnu audzināšanas ziņā. Lai viņa ir stipra."

 "Sūtu viņai, bērniem un visiem tuviniekiem vissirsnīgākos sveicienus un novēlējumus. Domās būšu vienmēr pie viņiem.

Bolšaitis.

Adrese: Rīgā, Stabu iela 18, dzīvoklis 10, tel. 90800"

No Latvijas izsūtīto personu lietas un krimināllietas apkopotas Latvijas Valsts arhīva fondos. Aleksandra Bolšaita izsūtīšanas lietas un krimināllietas dokumentos atrodamas šādas ziņas: tautība – latvietis, dzimis 1900. gadā Jelgavā, vidējā izglītība, beidzis ģimnāziju un vēlāk Kara skolas Jātnieku daļu. Nav iepriekš tiesāts, bezpartejisks, precējies.

Aleksandram bija ģimene – sieva Elza un divi bērni, tolaik četrgadīgais Pēteris un astoņgadīgā Ileāne, kas nejaušas sakritības dēļ liktenīgajā naktī nebija mājās.

Pirms aresta Aleksandrs ar ģimeni dzīvoja Rīgā, Stabu ielā 18. Dienēja Latvijas armijā. Gluži kā lielākajai daļai izsūtīto PSRS Iekšlietu tautas komisariāta Sevišķās apspriedes lēmumā par Aleksandra arestu ierakstīta standarta apsūdzības vai izvešanas iemesla frāze – par naidīgu attieksmi pret padomju varu un tās darbībām, jo iepriekš Bolšaitis piedalījās kaujās pret Sarkano armiju, tāpat lietas dokumentos viņš nodēvēts par Baltās gvardes pārstāvi jeb baltgvardu, kā tolaik saukti visi pretlielinieciskie spēki. To padomju represīvās iestādes automātiski uzskatīja par pamatu arestam un izsūtīšanai.

Aleksandru Bolšaiti nelikumīgi notiesāja ar brīvības atņemšanu uz 10 gadiem un visu tiesību atņemšanu. Viņu izsūtīja uz Noriļskas nometni Krasnojarskas novadā, kur ieslodzītajiem lika būvēt metalurģisko kombinātu un strādāt vara un niķeļa raktuvēs. Bolšaitis nomira ieslodzījumā 1942. gada 19. novembrī, un vietējo mediķu aizpildītā dokumentā kā nāves iemesls norādīts – plaušu karsonis.

Savukārt viņa ģimene – Elza ar bērniem – Otrā pasaules kara laikā 1944. gada vasarā devās bēgļu gaitās uz Austriju un vēlāk uz Venecuēlu. Baidoties no atkārtotām represijām, aptuveni 180 tūkstoši cilvēku šajā laikā bēga uz Eiropu un tālāk uz citām Rietumu valstīm. Nereti veidojās situācija, ka daļa ģimenes atradās izsūtījumā, daļa Latvijā un vēl viena daļa trimdā Rietumos.

Represētā Aleksandra dēls Pēteris Latvijā uz dzīvi atgriezās 90. gados un ir bijis Latvijas Okupācijas muzeja biedrības priekšsēdis.

Jautājums par izsūtīto personu pilnīgu reabilitāciju izvirzījās līdz ar "perestroikas" sākumu PSRS, bet 80. gadu nogalē Latvijas PSR Augstākās padomes prezidijs atzina administratīvo izsūtīšanu bez tiesas lēmumiem par nepamatotu, un 1990. gadā Latvijas Augstākā Padome pieņēma likumu "Par nelikumīgi represēto personu reabilitāciju". Tika pieņemti lēmumi par konfiscētās mantas atdošanu vai kompensāciju. Tajā laikā arī nelikumīgo spriedumu par Bolšaiti atcēla un viņu reabilitēja.

Martiņ, pagaidām pakaļ nebrauc

Oskars Bērziņš, kuru 1941. gada 14. jūnijā izsūtīja, bija Politiskās pārvaldes vecākais uzraugs. Gulbenes dzelzceļa stacijā viņš uz rūtiņu lapas paguva uzrakstīt atvadu vārdus sievai Martai.

Politiskā pārvalde, kurā darbojās Bērziņš, starpkaru laika Latvijā pildīja pretizlūkošanas un iekšējās drošības dienesta funkcijas, vēlāk to pārdēvēja par Politiskās policijas pārvaldi. Tā darbojās līdz 1940. gadam, un pēc PSRS okupācijas vairāk nekā 90% Latvijas specdienestu virsnieku nogalināja vai viņi gāja bojā padomju ieslodzījuma vietās.

Bērziņu 1941. gada 14. jūnijā arestēja mājās Valkā un izsūtīja no Gulbenes stacijas. Arī viņš izvešanas brīdī paguva uzrakstīt un no vagona izmest nelielu vēstuli sievai Martai. Vēstule rakstīta uz rūtiņu lapas ar parasto zīmuli, steigā pierakstītas lapas abas puses.

Vēstulē rakstīts:

"Gulbenes stacija. 15. jūnijs, 1941. gads.

Mīļo sieviņ Martiņ!

Laikam jau zini, ka tieku kopā ar dažiem citiem mālupiešiem izsūtīts no LPSR uz Vissavienību. Izturas pret mums laipni un korekti. Vienā preču vāģī atrodos kopā ar skolotāju Kataju un Steju. Pavisam kopā 24 cilvēki. Apģērbu un apavus esmu paņēmis apmēram gada laikam līdzi. Sola mums labus dzīves apstākļus. Garastāvoklis man ir labs. Mans laulības gredzens palika manā sīknaudas makā drēbju skapī. Sudraba tējkarotītes arī neņēma. Tu, Martiņ, man pagaidām lūdzu pakaļ nebrauc, kamēr rakstīšu, jo dažas ģimenes pilnā sastāvā tiek izsūtītas uz nometināšanu. Ceru, ka mēs vēl kādreiz satiksimies. Lūdzu esi mierīga un neuztraucies velti. Audzini bērnus lielus un disciplinētus. Vēlreiz lūdzu, velti neuztraucies un par mani nebēdā. Jūtos labi, un garastāvoklis man ir mierīgs un cerība ir, ka vēl tiksimies. Manis izsūtīšana man un citiem nāca pilnīgi negaidīti. Mīļi tevi un abus dēlus mīlulīšus Andrīti un Juri un citus sveicinu. Tavs un jūsu Oskars."

Oskara Bērziņa sievu Martu un bērnus neizsūtīja. Arhīvā atrodamais liecina, ka Bērziņš dzimis 1892. gadā Krievijā, tā laika Pēterburgas guberņā, Lugas apriņķī, bet īsi pirms izsūtīšanas dzīvoja Valkas apriņķa Mālupes pagastā "Āboliņu" mājās (tagad tas ir Alūksnes novads).

Bērziņš bija Policijas sporta kluba un Latvijas aerokluba loceklis. Savukārt iepriekš līdz 1914. gadam dzīvoja vecāku mājās Krievijā, kā arī viņu mobilizēja Krievijas armijā. 1921. gadā Oskars Bērziņš kļuva par Alūksnes pilsētas kriminālpolicijas uzraugu, vēlāk Gulbenes pilsētas politiskās apsardzes uzraugs un pēdējos desmit gadus pirms izsūtīšanas bija Politiskās pārvaldes vecākais uzraugs Rīgā.

Latvijas PSR Valsts drošības tautas komisariāta Valkas apriņķa nodaļa 1941. gada 14. jūnijā Oskaru Bērziņu apcietināja viņa mājās Mālupes pagastā par to, ka viņš dienēja policijā un sadarbojās ar Politisko policiju. Līdz ar to viņu automātiski uzskatīja par padomju varas ienaidnieku, un 49 gadu vecumā viņu izsūtīja uz Ziemeļurālu labošanas darbu nometni Sevurallagu, kur ieslodzītajiem lika strādāt mežu cirtēs.

Jau tā paša gada 24. novembrī Oskars Bērziņš nomira lēģera lazaretē un viņu apglabāja tuvējā kapsētā. Nāves cēlonis tur aizpildītajos dokumentos ierakstīts – sirdstrieka.

Savukārt astoņdesmito gadu nogalē Latvijas PSR prokuratūra krimināllietu pret Bērziņu izbeidza sakarā ar to, ka viņš nav izdarījis nekādus noziegumus un ir reabilitēts.

1941. gada 14. jūnijā izsūtīto cilvēku izmesto zīmīšu saturs pirmo reizi LSM.lv publicēts 2021. gada jūnijā.