Ikviens, kurš apmeklējis Venēciju, skatījis arī šo zvanu torni. Daudzi droši vien arī ar liftu pacēlušies līdz skatu platformai, lai no vairāk nekā 50 metru augstuma aplūkotu Sv. Marka laukumu (Piazza), Sv. Marka katedrāli un Dodžu pili, neskatāmās jumtu slīpnes un lagūnas ūdeņus. Gandrīz simt metrus augstā, strikti četrkantainā celtne izskatās teju tāpat kā 16. gadsimta sākumā, tomēr tā ir vien nedaudz vairāk kā gadsimtu veca. Oriģinālais Sv. Marka zvanu tornis, nostāvējis savā vietā apmēram tūkstošgadi, negaidīti sabruka 1902. gada 14. jūlijā, 9.45 no rīta.
826. gadā venēciešu tirgotāji nogādāja savā pilsētā pīšļus, kas, kā apgalvoja, esot izzagti Ēģiptes Aleksandrijā un piederot evaņģēlistam Sv. Markam. Līdzās nesen uzceltajai Dodžu pilij uzbūvēja krāšņu katedrāli un drīz pēc tam arī torni, kuru cēla uz romiešu laika pamatiem un sākotnēji izmantoja, domājams, kā sargtorni un bāku. Pamazām tornis slējās arvien augstāks, līdz 11. gadsimtā pamati neizturēja svaru un nosēdās, torni nācās nojaukt un būvēt jaunu; to pabeidza apmēram gadsimtu vēlāk. Daudzkārt zvanu torni piemeklēja ugunsnelaimes, tāpat to bija iemīļojis zibens, kas tajā postoši spēra ne retāk kā reizi gadsimtā līdz pat 18. gs. beigām, kad ierīkoja zibensnovedēju. 1511. gada martā Venēciju satricināja zemestrīce, un pēc tās zvanu torni atkal kapitāli pārbūvēja, un tas ieguva tagadējo izskatu ar marmorā veidotu zvanu torņa galeriju, Venēcijas lauvām un piramidālo smaili, kuras galā rotājas ercenģeļa Gabriela zeltītā figūra.
1902. gada nelaimi pirms tam nekas sevišķs nelika nojaust. Tikai liktenīgajā rītā venēcieši ievēroja, ka vienā ēkas stūrī parādījusies prāva plaisa, un esot dzirdējuši torņa iekšējā šahtā krītam brūkoša mūra gabalus. Ievērojot šīs nelāgās pazīmes, pilsētnieki turējušies no celtnes pa gabalu, un tad, kad tā dažos mirkļos pārvērtusies par grandiozu drupu kaudzi, neviens nav cietis, ja neskaita torņa uzrauga bojāgājušo kaķi. Krītošie gruveši arī iegrāvuši daļu no līdzās esošās Sv. Marka bibliotēkas sienas. Kas attiecas uz sabrukšanas iemesliem, tad visdrīzāk galvenā vaina bijusi savu laiku nokalpojušajā balsta konstrukcijā – zem ēkas esošajā māla gruntī savulaik iedzīti sudrabpapeles pāļi, uz kuriem likts ozola baļķu klājums.
Jādomā, viduslaiku celtnieki nebija rēķinājušies ar svara pieaugumu, kuru tornis piedzīvoja, gadsimtu gaitā kļūdams gan augstāks, gan pompozāks.
Savukārt koki trupējuši, un to jo sevišķi veicinājuši plūdi, kas regulāri mērcē Sv. Marka laukumu.
Venēcijas pilsēta jau tai pašā dienā pieņēma lēmumu atjaunot Sv. Marka zvanu torni precīzi agrākajā izskatā, piešķirot tam pusmiljonu liru. Celtniecība ilga desmit gadus, un 1912. gada 25. aprīlī – Sv. Marka dienā – atjaunotā celtne tika atklāta. Šoreiz ēkas pamatos likta dzelzsbetona struktūra un pašā torņa konstrukcijā izmantoti tērauda stiprinājuma elementi, tā ka par celtnes tagadējo drošību nav iemesla šaubīties.
