Ir 2022. gada rudens. Teātra un mūzikas muzeja fondos pētu iespējamos avotus, atsauces, kas var ko vairāk pastāstīt par filmai "Neērtie latvieši" izvēlētajiem varoņiem. Nejauši rokās nonāk fotogrāfija, kurā jaunais aktieris Gundars Āboliņš sūta sveicienus kādam, parakstot to ar Roberta Eidemaņa vārdiem:

Liktenīgas nejaušības pēc satieku aktieri tās pašas dienas vakarā un jautāju, kāpēc šāda savāda izvēle. Gundars, protams, neatceras ne fotogrāfijas tapšanu, ne to, kam to sūtījis, bet atgādina, ka tajos tālajos 80. gados par Robertu Eidemani vēl mācījāmies skolas literatūras programmā un droši vien kādreiz no galvas mācītais dzejolis labi derējis tā brīža sajūtu nodošanai. Apzinos, ka man nav tādu atmiņu. Iespējams, mūsu literatūras skolotāja Eidemaņa daiļradei skolā "pārgāja pāri" tā, ka mani tas pilnīgi nav uzrunājis. Tāpēc jo likumsakarīgs bija mans jautājums pētniecei Ilzei Ļaksai-Timinskai, kura savu doktora disertāciju šobrīd raksta par padomju latviešu autoriem 20. gadsimta 20.-30. gados. Kas tad bija Roberts Eidemanis – kareivis, kas dzejoja, vai dzejnieks, kas karoja?²

Bet bez biogrāfijas neiztiksim. Eidemanis dzimis 1895. gada 9. maijā Lejasciemā, kur viņa tēvs bija draudzes skolotājs. No 1908. gada mācījās Valkā, zēnu reālskolā. Abi vecāki sekmēja savu bērnu izglītības alkas. Tēvs, kas pats tulkoja Ļermontovu, spēja agri aizraut un piesaistīt Robertu literatūrai. 1908. gadā, kad Eidemanim ir tikai 13 gadu, viņš jau var lepoties ar pirmo publikāciju – dzejoli "Kaisli skūpstot vējiņš mazs..." laikraksta "Latvija" literārajā pielikumā, bet 1910. gadā jau iznāk pirmais dzejoļu krājums "Straumē".³ Kā uzskata Ļaksa-Timinska, tas bija ļoti netipiski. Dzejas krājumi apliecināja, ka Eidemanis ir jauns, zinošs, ļoti talantīgs cilvēks, kurš potenciāli rakstniecībā varētu sasniegt daudz.

Bet kāpēc Eidemanis un daudzi citi latvieši neatgriežas Latvijā pēc Miera līguma noslēgšanas 1920. gadā? Vēsturnieks uzskata, ka viens no iemesliem ir zeme vai kāds cits īpašums. 20. gados padomju Krievijā, Ukrainā un citās zemēs sākās NEP jeb tā dēvētā jaunā ekonomiskā politika, kas viesa cerības iedzīvotājos, ka varēs turpināt saimniekot, nevis pamest visu iesākto, iekopto un doties uz Latviju.

Padomju prese arī veidoja negatīvu jaunās valsts tēlu, apgalvojot, ka Latvijā mirst badu. Tam arī ticēja. Virsnieku gadījumā daudzi bija saistījušies ģimenes saitēm ar citu tautību sievām, dzīvesbiedrenēm, kuras, protams, negribēja braukt uz sev nezināmo valsti. Palika arī daļa, kas pilsoņu kara laikā bija saistījuši savas dzīves ar valsts drošības orgāniem un, protams, bija daļa, kas palika idejisku apsvērumu pēc. Un vēl – padomju jaunā valsts pavēra plašākus horizontus, karjeras izveides iespējas.⁷

Paralēli savai straujajai militārajai karjerai Eidemanis turpina arī aktīvi rakstīt. 20. gadu vidū viņš saraksta savu garstāstu "Ielenktie". Ļaksa-Timinska uzskata, ka "šis stāsts ir modernisma, avangarda prozas paraugs. Ne padomju literatūrā, ne Padomju Savienībā, ne ārpus Padomju Savienības tādu nav pārāk daudz. Ir Roberts Eidemanis karavadonis. Kaut kādā standartā ielikts, pareizs, un tad ir šis mežonīgais, radošais Roberts Eidemanis, kas parādās prozā. Bet tas laika gaitā pazūd viņa citos darbos. Ja runājam par 30. gadu darbiem, tad tie ir uz sociālistisko reālismu vērsti, slavina padomju režīmu un valsti. Un līdz ar to šis radošums apsīkst."⁸

20. gadsimta 30. gados Eidemanis vada "Osoaviahim", kas faktiski atbild par sabiedrības militarizāciju, sagatavo to savas dzimtenes aizsardzībai. Eidemanis ir tās Centrālās padomes priekšsēdētājs. Militārā pakāpe – ģenerālis (komkors). Likumsakarīgi, ka represijas, kas skāra augstāko PSRS militāro vadību, bija liktenīgas arī Eidemanim. 1937. gada maijā tiek aizturēts Mihails Tuhačevskis, PSRS maršals, un citi komandieri, to skaitā arī Eidemanis, kuru aiztur Maskavas partijas konferences laikā. Visi tiek apsūdzēti militārā fašistiskā sazvērestībā pret valsti. Pēc nežēlīgas spīdzināšanas Eidemanis savu vainu sazvērestībā atzīst, bet nesniedz liecības par t.s. latviešu kontrrevolucionāro nacionālistisko organizāciju.¹¹

Kopā ar visiem apsūdzētājiem tiek tiesāts. Apsūdzību uztur arī Jēkabs Alksnis, latvietis, Eidemaņa ģimenes draugs, kaimiņš. 1937. gada 11. jūnijā spriedums – nāvessods, kas tiek izpildīts tajā pašā naktī. Te gan jāpiebilst, ka pēc pāris mēnešiem tā dēvētās "latviešu operācijas" laikā tiek aizturēts arī Alksnis, kurš drīz tiek nošauts. Publiskā prāva pret valsts augstāko militāro vadību vēsturē iegūst "Tuhačevska lietas" nosaukumu. Tā ir kā signāls, kurš aizsāk veltņa kustību, kas noslepkavo lielāko daļu no Padomju Savienības augstākajām militārpersonām, sākot no pirmā un otrā ranga komandieriem, beidzot ar brigādes komandieriem, kas ir ģenerāļa pakāpes, divīzijas komandieri utt. Vēlāk jau Eidemaņa vārds un izvirzītie absurdie apvainojumi melīgi tiek izmantoti kā iemesls jaunu, safabricētu apsūdzētu izvirzīšanai nākamajiem "latviešu operācijas" upuriem.¹² Melnais 1937. gads…

Uzreiz tiek aizturēta arī sieva Olga un kā tautas ienaidnieka dzīvesbiedre tiek nosūtīta uz speciālo nometni. Bērni Gunārs un Arnolds nodoti bērnunamā. Diemžēl jaunākais dēls Arnolds mirst. Ģimenei piederošā manta tiek konfiscēta un nodota NKVD īpašumā. Izrēķinoties ar Eidemani un viņa ģimeni, ir jāizdzēš viņa vārds arī no sabiedrības apziņas. Pēc apcietināšanas "Prometejs" saņem rīkojumu izņemt no aprites tautas nodevēja grāmatas, Eidemaņa darbi tiek aizliegti. Bet pēc kāda laika tiek slēgta arī pati biedrība "Prometejs", latviskās kultūras dzīves uzturētājs tiek likvidēts.

Pēc Staļina nāves 1953. gadā attieksme pret politiskajām represijām mainījās. Pēc Padomju Savienības Komunistiskās partijas (PSKP) 20. kongresa 1956. gadā un Ņikitas Hruščova izvērstās kampaņas par "personības kulta" atmaskošanu un kritizēšanu no cietumiem, nometnēm, izsūtījuma sāk atgriezties represētie. Sākās apsūdzēto reabilitācijas process. Tas sastāvēja no vairākiem posmiem. Vispirms prokurori, izmeklēšanas darbinieki, militārie juristi veica represētā lietas pārbaudi. Tās laikā tika veikta lietas lietvedības vētīšana, pārbaudīti cietumu un nometņu materiāli, iztaujāti liecinieki, pieprasītas arhīva izziņas u.c. Pēc pārbaužu rezultātiem sastādīja slēdzienu par reabilitācijas pamatotību un prokuratūra iesniedza protestu pret lietu. Galīgo lēmumu par sprieduma atcelšanu pieņēma tiesa.¹³ Ar PSRS Augstākās tiesas kara kolēģijas 1956. gada 31. janvāra lēmumu Nr. 4n- 280-57 arhīva izmeklēšanas lieta Nr. 967581 bijušā "Osoaviahim" priekšsēdētāja Eidemaņa apsūdzība ir pārtraukta nozieguma trūkuma dēļ.¹⁴

Pēc reabilitācijas Eidemaņa vārds atkal atgriežas apritē. Viņa darbus – dzejoļus, stāstus – iekļauj skolu mācību programmā. Par viņa karjeras sasniegumiem stāsta jaunajiem pionieriem. Piemiņu iemūžina arī Valkā. 1967. gada 29. oktobrī Semināra un Rīgas ielas krustojumā uzstāda tēlnieces Martas Langes veidoto Eidemaņa krūšutēlu. Valkas novadpētniecības muzejā 1970. gadā atklāj Eidemanim veltītu speciālu ekspozīciju. Tās izveidē, materiālu nodošanā, organizētajās tikšanās bija ļoti iesaistījusies Eidemaņa sieva Olga un dēls Gunārs, ārsts, Latvijas PSR Valsts prēmijas laureāts. Eidemaņa mazdēlu nosauc represiju laikā mirušā brāļa Arnolda vārdā, viņš beidz Latvijas Universitātes Fizikas un matemātikas fakultāti. Gatavojot šo publikāciju, autore noskaidroja, ka šobrīd Eidemaņa pēcteči dzīvo ASV.

Novērtējot Eidemaņa daiļradi, pētniece Ļaksa-Timinska piebilst: "Mēs literatūrzinātnieku vidū mēdzam spekulēta un teikt, – ja Eidemanis nebūtu nonācis Padomju Savienībā un viņa karjera būtu turpinājusies brīvā režīmā Latvijā, viņa talants būtu uzplaucis un, iespējams, viņš būtu viens no literatūras klasiķiem, patiešām klasiķiem, jo viņa spējas bija ļoti labas un lielas, nevar noliegt, ka viņa ģēnija dzirksts tik agrā vecumā vadīt Padomju armiju – tas nav ļoti vienkārši, tur jābūt kaut kādai spējai, degsmei un spēkam to visu paveikt. Tas, ka Eidemanis bijis tuvu ģeniāls, tas ir nenoliedzams fakts. Kur viņš to ir ievirzījis, tas jau ir cits jautājums."¹⁵

Kādos svaru kausos svērsim neērto latvieti Robertu Eidemani šobrīd?

Avoti:

1. Foto. R. Eidemanis. Rakstniecības un mūzikas muzeja fondu materiāls.
2. LTV videofilmas "Neērtie latvieši " izejmateriāls.
3. literatura.lv Lasīt šeit.
4. Foto. R. Eidemanis jaunībā. Valkas novadpētniecības muzeja fondu materiāls.
5. literatura.lv Lasīt šeit.
6. LTV videofilmas "Neērtie latvieši " izejmateriāls.
7. LTV videofilmas "Neērtie latvieši " izejmateriāls.
8. LTV videofilmas "Neērtie latvieši " izejmateriāls.
9. E. Miške. Valsts latviešu teātris "Skatuve", Rīga, Latvijas Valsts izdevniecība,1963. g. , 311.–312. lpp.
10. LTV videofilmas " Neērtie latvieši " izejmateriāls.
11. Represijas pret latviešiem PSRS 1937–1938. Dokumenti. Rīga, Latvijas Valsts Arhīvs, 2009. g., 114. lpp.
12. LTV videofilmas " Neērtie latvieši " izejmateriāls.
13. Represijas pret latviešiem PSRS 1937–1938. Dokumenti. Rīga, Latvijas Valsts Arhīvs, 2009. g., 64. lpp.
14. Represijas pret latviešiem PSRS 1937–1938. Dokumenti. Rīga, Latvijas Valsts Arhīvs, 2009. g., 257. lpp.
15. LTV videofilmas "Neērtie latvieši " izejmateriāls.
16. LTV videofilmas "Neērtie latvieši " izejmateriāls.