Senā Igaunijas universitātes pilsēta Tartu 1920. gadā kļuva par vienu no Ziemeļaustrumeiropas politiskajiem krustpunktiem. 2. februārī šeit mierlīgumu ar Padomju Krieviju kā pirmā no bijušās cara impērijas teritorijā tapušajām jaunajām nacionālajām valstīm noslēdza Igaunija. Tā paša gada jūnijā te sākās miera sarunas starp Padomju Krieviju un Somiju, kas vainagojās ar līguma parakstīšanu 1920. gada 14. oktobrī.
Somijai Krievijas impērijas sastāvā bija plaša autonomija, t.sk. tai bija arī savs parlaments. Kad 1917. gada novembrī varu Krievijā sagrāba boļševiki, kuri sludināja visu tautu pašnoteikšanos, 6. decembrī parlaments Helsinkos pieņēma Somijas neatkarības deklarāciju. Iespējams, ka pašiem somiem necerēti ātri, Ļeņina vadītā valdība 1917. gada 31. janvārī atzina bijušās autonomijas neatkarību. Tomēr somu radikāli kreisie, kurus atbalstīja joprojām valstī izvietotās boļševizētās krievu armijas daļas, uzsāka bruņotu cīņu pret pilsoniskajiem spēkiem. Pilsonisko valdību atbalstīja Vācija, nosūtot uz Somiju vācu divīziju, kuru komandēja ģenerālis Rīdigers fon der Golcs, kuram vēlāk bija nozīmīga loma arī Latvijas Neatkarības karā. Ar vācu un zviedru brīvprātīgo atbalstu sarkanie somi līdz maija vidum tika sakauti, un viņu paliekas atkāpās pāri robežai, turklāt šis pilsoņu karš prasīja apmēram 36 000 somu un 3000 konfliktā iesaistīto krievu, vācu un zviedru karotāju dzīvības.
Daļa somu politiķu un arī bruņoto spēku virspavēlnieks Karls Gustavs Mannerheims loloja domu par tālāku uzbrukumu uz austrumiem, lai pievienotu Somijai arī etniski radniecīgo karēļu apdzīvotos apgabalus. Šos plānus gan neatbalstīja Vācija, turklāt tie varēja novest pie militāras sadursmes ar Antantes valstīm, ciktāl Eiropā vēl turpinājās Pirmais pasaules karš, un Somija de facto bija Vācijas sabiedrotā. Galu galā somu regulārā armija ieņēma tikai dažus pierobežas apgabalus, un plašākas operācijas t.s. "brāļu karu" laikā izvērsa tikai somu brīvprātīgo vienības. Balto somu parādīšanos Karēlijā apsveica turienes turīgie zemnieki, kuri jau bija izbaudījuši pārtikas rekvizīcijas un pretkulaku akcijas, taču pārējie, sevišķi lielākās pilsētas Petrozavodskas proletārieši, uztvēra somus kā iebrucējus. Neko daudz šai situācijā nemainīja arī pasaules kara beigas un Vācijas sakāve. No vienas puses, Antante tagad labprāt būtu redzējusi Somiju kā daļu no pretboļševistiskajiem spēkiem, no otras – tas nozīmēja somu savienību ar krievu baltgvardu kustību, kurā arvien noteiktāk dominēja vienotās un nedalāmās impērijas atjaunotāji, tātad – Somijas neatkarības pretinieki.
Kad 1920. gada sākumā kļuva skaidrs, ka Krievijas pilsoņkarā sarkanie gūst virsroku, bet tajā pašā laikā ir gatavi piedāvāt pieņemamus miera noteikumus jaunajām nacionālajām valstīm, arī Somijas politiskajās aprindās pārsvaru guva miera piekritēji.
Miera sarunām Tartu sākoties, Somijas elitē joprojām nebija vienprātības par vēlamo pozīciju. Ārlietu ministrs Rūdolfs Holsti loloja idejas par vismaz daļas Karēlijas iegūšanu, taču delegācijas vadītājs, vēlākais Somijas prezidents Juho Kusti Pāsikivi bija citās domās. Padomju delegācija, kuras sastāvā, starp citu, bija arī latviešu lielinieks Jānis Bērziņš, savukārt cerēja atbīdīt robežu tālāk no Petrogradas. Galīgais mierlīguma variants bija Somijai gana izdevīgs. Atsakoties no pretenzijām uz diviem apriņķiem Karēlijas rietumos, Somija ziemeļos ieguva Petsamo apriņķi līdz ar neaizsalstošu ostu pie Barenca jūras. Kā vēlāk, pēc tam, kad Somija bija zaudējusi daļu savas teritorijas padomju agresijas rezultātā, izteicās Juho Pāsikivi, Tartu noteiktās robežas bijušas somiem pārāk izdevīgas, lai paliktu tādas vienmēr.
