"Ķēniņš Ptolemajs, mūžam dzīvais, dievā Ptā mīlētais, īstens un žēlsirdīgs dievs, ķēniņa Ptolemaja un ķēniņienes Arsinojas, savus vecākus mīlošo dievu, dēls, labdaris gan templim, gan tiem, kas tajā mīt, gan visiem, kas ir viņa pavalstnieki, būdams dievs, dzimis no dieva un dievietes, kā no Izīdas un Ozīrisa ir dzimis Hors, būdams dieviem labvēlīgs, ir veltījis templim no valsts ieņēmumiem kā naudā, tā zeltā; un ir uzņēmies lielus tēriņus, lai vestu Ēģipti pie pārticības, lai iedibinātu tempļus, un bijis dāsns devējs no paša līdzekļiem; un no nodevām un nodokļiem, ar kādiem Ēģipte bijusi aplikta, dažus pilnībā atlaidis un dažus atvieglojis, lai viņa tauta un visi citi piedzīvotu labklājību viņa valdīšanas laikā."
Tā teikts uzrakstā, kas tika iekalts vairāk nekā metru augstā un vairāk nekā 70 centimetrus platā granodiorita stēlā valdnieka Ptolemaja V laikā – ap 2. gadsimta sākumu pirms mūsu ēras Ēģiptē. Tas bija helēnisma laiks, kad Ēģiptē valdīja Maķedonijas Aleksandra līdzgaitnieka karavadoņa Ptolemaja pēcteči. Tāpēc šī Ptolemaja dekrēta teksts cirsts akmenī trīs valodās: klasiskajā grieķu, Ptolemaju laika ēģiptiešu valodā – tā dēvētajā dēmotiskajā rakstā – un ēģiptiešu hieroglifos.
Gandrīz precīzi divas tūkstošgades vēlāk cits varens valdnieks un iekarotājs ieradās senajā sfinksu un piramīdu zemē: 1798. gada jūlija sākumā nākamā imperatora Naopoleona Bonaparta vadītā franču armija izsēdās malā Aleksandrijā. Viss šis pasākums bija diezgan neordinārs no militārā viedokļa, bet ļoti neierasti bija tas, ka ģenerālim ekspedīcijā sekoja arī 167 dažādu specialitāšu zinātnieki, tai skaitā nupat vēl dzimstošās arheoloģijas pārstāvji. Daži saka, tas esot bijis veikls propagandas gājiens, citi tur saskata apliecinājumu Napoleona uzticībai Apgaismības ideāliem.
Katrā ziņā ekspedīcijas zinātniskie rezultāti izrādījās paši paliekošākie, salīdzinot ar tās militāro vai politisko iznākumu.
1799. gada jūlijā franču armijas inženieris, kapteinis Pjers Fransuā Bušārs vadīja darbus netālu no ostas pilsētas Rašidas Nīlas deltā – eiropieši šo ostu dēvēja par Rozetu. Šeit tad arī tika atrasts akmens, un, kā apgalvoja kāds aculiecinieks, ne tikai virsnieki, bet arī franču kareivji novērtējuši atradumu, bez komandas pārtraukuši darbu un apbrīnā uzlūkojuši senatnes liecību. Precīzs atrašanas datums nav zināms, bet tā kā tiek minēts "jūlija vidus", tad tradicionāli vēstures hronikās šo notikumu datē ar 1799. gada 15. jūliju.
Atraduma nozīmi tūdaļ novērtēja arī zinātnieki no Napoleona dibinātā Ēģiptes institūta. Napoleona karu laikā ēģiptiešu hieroglifu un arī dēmotiskā raksta lasīšanas māka jau kopš gadsimtiem bija zudusi. Tomēr akadēmiski izglītotu ļaužu plaši izplatīta bija klasiskās grieķu valodas prasme, un Ēģiptes vēstures speciālistiem nebija sveša arī Ptolemaju laika ēģiptiešu valodai radniecīgā koptu valoda, kurā Ēģiptē runāja pat vēl 17. gadsimtā. Tādējādi uzrakstiem uz Rozetas akmens bija jākļūst par atslēgu seno Ēģiptes hieroglifu atšifrēšanā.
Tiesa, frančiem no Rozetas akmens nācās šķirties, jo pāris gadus vēlāk viņu Ēģiptes korpuss kapitulēja britiem, un tādējādi galu galā atradums nonāca Britu muzeja ekspozīcijā. 1814. gadā britu zinātnieks Tomass Jangs pārtulkoja dēmotiskā raksta daļu, taču par galveno "Rozetas akmens" stāsta varoni tomēr kļuva francūzis Žans Fransuā Šampolions, kurš 1824. gadā pabeidza atšifrēt hieroglifu tekstu, tā pavērdams Eiropas zinātniekiem ceļu uz seno ēģiptiešu rakstos glabātajiem gadu tūkstošu noslēpumiem.
