Šajā dienā Romas pāvesta sūtņi demonstratīvi novietoja uz Konstantinopoles Sofijas katedrāles altāra pāvesta bullu par Konstantinopoles patriarha izslēgšanu no baznīcas. Šo datumu uzlūko kā robežšķirtni, kad shizma – šķelšanās – sadalīja līdz tam vienoto kristīgo baznīcu Romas katoļu un Austrumu pareizticīgajā baznīcā.
Pirmajos mūsu ēras gadsimtos, kad kristietība izplatījās toreizējā Romas impērijā, galvaspilsēta Roma diezgan pašsaprotami kļuva arī par nozīmīgāko baznīcas centru. Romas bīskaps, vēlāk saukts par pāvestu, par kura amata aizsācēju pieņemts uzskatīt apustuli Pēteri, tika uzlūkots kā augstākā baznīcas autoritāte. Tomēr citiem agrīnās kristietības centriem – Jeruzalemei, Aleksandrijai vai Antiohijai – Roma nebija kāda augstākā lēmējinstitūcija.
4. gadsimtā, imperatora Konstantīna Lielā laikā, kristietība kļuva par impērijas oficiālo reliģiju un imperators – par augstāko noteicēju arī baznīcas lietās. Savukārt galvaspilsēta no Romas tika pārcelta uz Bizantijas pilsētu pie Bosfora, tagad dēvētu par Konstantinopoli. Līdz tam otršķirīgais Bizantijas bīskapa amats drīz izvirzījās par otru svarīgāko tūlīt pēc Romas bīskapa, savukārt 5. gadsimta vidū sanākušais Halkēdonas koncils, gan atzīdams Romas pāvestu par godājamāko starp baznīcas patriarhiem, augstākā arbitra funkcijas strīdīgos jautājumos jau piešķīra Konstantinopoles patriarham.
Romas un Konstantinopoles šķiršanos noteica kādreiz vienotās impērijas politiskās telpas sairums. Kamēr austrumos turpināja pastāvēt Austrumromas impērija, un tajā nostiprinājās kārtība, kas mūsdienās tiek dēvēta par cēzaropapismu – laicīgā valdnieka augstākā vara arī pār baznīcu, tikmēr rietumos uz Romas impērijas drupām savas valstis būvēja kādreizējie barbari. Arī šiem jaunajiem karaļiem un ķeizariem kristietība lieti noderēja kā valsti konsolidējoša reliģija, taču neviens no viduslaiku Rietumeiropas valdniekiem nekad nekļuva tik varens, lai uz ilgu laiku pakļautu sev Romas pāvestu. Drīzāk jau notika otrādi, un Svētais Krēsls Rietumos kļuva par savā ziņā pārnacionālu autoritāti arī laicīgās varas sfērā.
Vēsturnieki ir vienisprātis, ka precīzu laiku, kad kristīgā baznīca būtu sašķēlusies Rietumu un Austrumu daļās, nav iespējams noteikt.
Roma un Konstantinopole attālinājās lēnām, kļūdamas arvien atšķirīgākas ceremonijās, priesteru statusa un dzīves kārtības jautājumos, atsevišķu teoloģisku principu traktējumā. Tomēr kā biežāk minētais saišu saraušanas jeb shizmas datums minams 1054. gada 16. jūlijs. Šai dienā pāvesta Leona IX sūtņi ar kardinālu Hubertu priekšgalā demonstratīvi nolika uz Sofijas katedrāles altāra Konstantinopolē pāvesta bullu par patriarha Mihaila Kerulārija izslēgšanu no baznīcas.
Nesaskaņas starp pāvestu un patriarhu izcēlās vispirms par dažiem rituāla jautājumiem, sevišķi – par neraudzētas maizes lietošanu Rietumu baznīcas liturģijā, ko Austrumos uzskatīja par nepieņemamu. To savā vēstulē Rietumu baznīcas bīskapiem norādīja patriarhs Mihails. Sekoja Romas sūtņu ierašanās Konstantinopolē ar prasību atzīt pāvesta pārākumu pār citiem patriarhiem. Kad Konstantinopoles patriarhs atteicās atzīt legātu pilnvaras, vairākus mēnešus liedzot viņiem audienci, sekoja minētais demaršs – ļoti aizvainojošs Austrumu baznīcai. Dažas dienas vēlāk sanākusī Austrumu baznīcas sinode nosodīja Rietumos piekoptās ķecerības un izslēdza pāvesta sūtņus no baznīcas. Laikabiedri – hronisti un, vēl jo vairāk, vienkāršā tauta – nepiešķīra šim notikumam īpašu nozīmi, joprojām sevi uzlūkodama kā vienotās kristīgās pasaules daļu. Tikai vēlāk 11. gs. vidus iezīmējās kā laiks, kas sašķēla šo pasauli divās joprojām nesavienojamās daļās – Romas Katoļu un Austrumu Pareizticīgajā baznīcā.
Raksts LSM.lv pirmo reizi publicēts 2023. gada 16. jūlijā.
