Tajā bija teikts:
"Komandierus un politdarbiniekus, kuri kaujas laikā norauj savas zīmotnes un dezertē uz aizmuguri vai arī padodas gūstā ienaidniekam, uzskatīt par ļaunprātīgiem dezertieriem, kuru ģimenes ir pakļaujamas arestam kā savu zvērestu pārkāpušu un dzimteni nodevušu dezertieru ģimenes. Uzlikt par pienākumu augstākstāvošiem komandieriem līdzīgus dezertierus no komandējošā sastāva uz vietas nošaut. Ienaidnieka ielenkumā nonākušām daļām un apakšvienībām pašaizliedzīgi cīnīties līdz pēdējai iespējai, kā aci pierē saudzēt ekipējumu, censties izlauzties pie savējiem pa ienaidnieka aizmuguri, iznīcinot fašistiskos suņus. Uzlikt par pienākumu katram karavīram, neatkarīgi no viņa dienesta stāvokļa, pieprasīt no augstākstāvošā priekšnieka, gadījumā, ja viņa daļa atrodas ielenkumā, kauties līdz pēdējai iespējai, lai izlauztos pie savējiem. Bet, ja tāds priekšnieks vai daļa sarkanarmiešu, tā vietā lai organizētu pretestību ienaidniekam, uzskatīs par labāku padoties gūstā, iznīcināt tādus ar visiem līdzekļiem, kā sauszemes, tā gaisa, bet gūstā padevušos ģimenēm atņemt valsts pabalstu un palīdzību."
Aiz Valsts aizsardzības komitejas priekšsēdētāja Staļina paraksta virknējās citi: viņa vietnieks Molotovs, maršali Budjonnijs, Vorošilovs, Timošenko, Šapošņikovs un tobrīd vēl tikai armijas ģenerālis Žukovs.
Pavēles manāmi nelīdzsvarotais stils liecina par tā brīža noskaņojumu boļševiku režīma vadībā. Sevišķi spilgta detaļa ir paredzētā izrēķināšanās ar gūstā kritušo ģimenēm. Sarkanarmiešu ģimenēm, zaudējot tiesības uz valsts piešķirto uzturu, daudzos gadījumos draudēja bada nāve, savukārt gūstā padevušos komandieru ģimenes locekļus gaidīja ieslodzīšana soda nometnēs.
Nereti arī mūsdienās sastopams viedoklis, ka Staļinam nebija izvēles – tikai ar šādiem drakoniskiem līdzekļiem bija panākamas uzvarai nepieciešamās Sarkanarmijas kaujas spējas. Jāteic, šādam viedoklim ir liela daļa taisnības. Nav noslēpums, ka daudzi padomju pilsoņi, jo sevišķi kara sākumā, nebija noskaņoti liet asinis par boļševiku režīmu un biedru Staļinu. Sarkanā armija, sevišķi salīdzinot ar Vērmahtu, bija neorganizēta un nemākulīgi vadīta. Un vainojams pie šādas situācijas, protams, arī bija neviens cits kā pats boļševiku vadonis un viņa režīms.
Materiāls LSM.lv pirmo reizi publicēts 2023. gada 16. augustā.
