16. marts krustugunīs: Mīti un patiesība par latviešu leģionāriem

Visasāk iebildusi PSRS "mantiniece" Krievija, kas Rīgas centrā notiekošo leģionāru gājienu dēvējusi arī par nacisma attaisnošanas mēģinājumu. Tikmēr paši leģionāri, arī atsevišķi nacionāli noskaņoti pašmāju politiķi norādījuši – ar šo gājienu tiek pieminēti karavīri, kas nacistiskās Vācijas spēkos mobilizēti arī pret pašu gribu un karoja lielvaru karā.

 

Skeptiski par dalību 16. marta pasākumos izteikusies kādreizējā Latvijas prezidente Vaira Vīķe-Freiberga. Viņasprāt, šī "datuma izcelšana" dod pamatu pret Latviju izvērst naidīgu propagandu, stāstot pārējai pasaulei, ka latvieši bijuši fašisma atbalstītāji un ka Latvijā atdzimst fašisms. To pirms desmit gadiem Vīķe-Freiberga atzina intervijā laikrakstam "Neatkarīgā", liecina ziņu aģentūras LETA arhīvs.

Par 16. martu, latviešu leģionāriem un kopumā nacistiskās Vācijas atbalstīšanu Otrā pasaules karā ir izveidojušies dažādi priekšstati un mīti, kas redzami gan Latvijas publiskajā telpā, gan Krievijā un arī Rietumos, un portāls Lsm.lv piedāvā ieskatu dažos no tiem.

• 1. mīts: latvieši atbalstīja nacistisko Vāciju
• 2. mīts: latvieši brīvprātīgi iestājās leģionā
• 3. mīts: latviešu leģionāri bija kara noziedznieki
• 4. mīts: nacistu režīms – "mazāks ļaunums" Latvijai
• 5. mīts: Latvijā 16. martā glorificē nacismu

1. mīts: latvieši kara laikā atbalstīja nacistisko Vāciju

• Vācu karavīrus Rīgā sagaida kā atbrīvotājus

Nacistiskās Vācijas karaspēks Rīgā ​1941. gada 1. jūlijā sagaidīts ar ovācijām un ziediem. Vācu karavīrus tobrīd uztvēra kā atbrīvotājus pēc Latvijā piedzīvotā "Baigā gada" – PSRS režīma īstenotā terora  –, arī 1941. gada jūnija deportācijām, kas skāra aptuveni 15 000 Latvijas iedzīvotāju.

Laikraksts "Brīvā Zeme" 1941. gada 1. jūlijā. (Foto: Latvijas Okupācijas muzejs).

Iedzīvotāji cerēja, ka Vācija ļaus atjaunot valstisko neatkarību. Tomēr tās plānos nebija atjaunot Latvijas faktisko suverenitāti.

Okupētās Baltijas valstis un daļu Baltkrievijas iekļāva nacionālsociālistiskās Vācijas reihskomisariātā "Ostland", un drīz vien kļuva skaidrs, ka komunistu okupāciju Latvijā nomainījusi nacistu okupācija, tā vēsturnieks Uldis Neiburgs raksta grāmatā "Dievs, Tava zeme deg!".

• Ne par nacistiem, bet pret boļševikiem

Tomēr vairumam Latvijas iedzīvotāju (izņemot ebrejus, čigānus, krievus Latgalē un kreisi noskaņotus latviešus) kara gados nacistiskā Vācija šķita mazākais ļaunums, bet lielākais – staļiniskā Padomju Savienība.

Tāpēc pretestībai pret nacistiem lielākoties bija pasīvs raksturs, jo Vācijas armija bija vienīgais militārais spēks, kas varēja aizturēt Sarkanās armijas atgriešanos, tā Neiburgs izteicies intervijā laikrakstā "Neatkarīgā".

Vēsturnieks Arturs Žvinklis Latvijas Radio raidījumā "Šīs dienas acīm" teicis – "Baigais gads" PSRS režīma laikā "atstāja ļoti morāli, psiholoģiski smagas sekas", un šo noskaņojumu nacisti izmantoja savā propagandā, sakot:

"Jūs taču negribat, lai Latvijā atgriežas atpakaļ boļševiki. Tad, ziniet, stājieties latviešu SS brīvprātīgo leģionā un cīnieties pret boļševismu”.

Nacistiskās Vācijas propagandas plakāts (no Latvijas Nacionālās bibliotēkas Konrāda Ubāna Mākslas lasītavas plakātu kolekcijas, 20. gadsimta 40. gadi).

Par to, ka Latvijā nebija simpātiju arī pret nacistiskās Vācijas režīmu, liecina dažādas pretošanās vācu okupācijai. Piemēram, nelegālo laikraksta "Tautas Balss", "Brīvā Latvija" izdošana, Latvijas Centrālās padomes (LCP) darbības, cenšoties starptautiski paust Latvijas vēlmi atgūt valstisko neatkarību. Daļa cilvēku par šīm darbībām nonāca vācu koncentrācijas nometnēs.

2. mīts: latvieši brīvprātīgi iestājās leģionā

1942. gada beigās un 1943. gada sākumā nacistiskās Vācijas cīņās pie Staļingradas piedzīvotā sagrāve, kas tiek uzskatīta par būtisku pagrieziena punktu Otrajā pasaules karā, mainīja fīrera Ādolfa Hitlera sākotnējo nostāju, ka "ieroči jānes vienīgi vācu tautai".

Nacistiskās Vācijas vadoņa Ādolfa Hiltera pavēle par Latviešu SS "brīvprātīgo" leģiona izveidošanu. 1943. gada 10. februāris. (Foto: Latvijas Okupācijas muzejs).

Tā kā Vācijai sāka trūkt kareivju, 1943. gada 10. februārī Ādolfs Hitlers parakstīja pavēli par latviešu SS "brīvprātīgo" leģiona dibināšanu.

Leģiona nosaukumā iekļautais vārds "brīvprātīgie" bija nepieciešams, lai apietu 1907. gada Hāgas starptautisko konvenciju, kas aizliedza okupēto zemju iedzīvotāju mobilizāciju armijā.

No 1943. gada marta līdz 1944. gada septembrim Latvijā norisinājās kopumā četras lielas mobilizācijas akcijas.

Totālā mobilizācija notika 1944. gadā, kad rekrutēja visus 1906.–1928. gadā dzimušos stiprā dzimuma pārstāvjus, Lsm.lv stāsta vēsturnieks Kārlis Kangeris.

Tādējādi leģionā nonāca un karā iesaistīti arī 17–18 gadus veci jaunieši.

Latviešu leģiona vadība pieņem jauniesaukto leģionāru parādi Doma laukumā. Rīga, 1943. gada marts. (Foto: Latvijas Okupācijas muzejs).

Sākotnēji iesaukšanu leģionā pamatoja ar vācu 1941. gada 19. decembra noteikumiem par darba pienākumu ieviešanu ieņemtajos Austrumu apgabalos. Bargākais sods par izvairīšanos no karadienesta sākumā bija seši mēneši ieslodzījumā. Taču no 1944. gada vidus par izvairīšanos varēja piespriest nāvessodu, nošaujot 48 stundu laikā.

Leģionā bija ap 15%–20% brīvprātīgo, savukārt pārējie 80%–85% tajā nonāca mobilizācijas rezultātā, liecina vēsturnieku aplēses.

Lai arī lielākā daļa iesaucamo pakļāvās piespiedu mobilizācijai, tomēr daudz bija arī tādu, kas mēģināja no tās izvairīties vai pat dezertēja, raksta Neiburgs grāmatā "Dievs, Tava zeme deg!".

Vēsturnieks Kangeris lēš, ka no leģiona dezertēja vismaz 10% kareivju no kopējā skaita. Precīzu datu par dezertieriem nav. Tāpat vācieši nav atstājuši liecības par to, cik daudzi leģionā nonāca piespiedu kārtā un cik – brīvprātīgi. Minētie 15% brīvprātīgo aplēsti, balstoties uz aptuveni 1000 leģionāru aptauju, kas veikta ilgi pēc Otrā pasaules kara.

Nacistiskās Vācijas propagandas plakāts (no Latvijas Nacionālās bibliotēkas Konrāda Ubāna Mākslas lasītavas plakātu kolekcijas, 20. gadsimta 40. gadi).

3. mīts: latviešu leģionāri bija kara noziedznieki

• Pirms leģiona izveido "kārtības dienesta" bataljonus

Sākumā latvieši cīņai pret komunistiem vācu dienestā iestājās brīvprātīgi.

Tā 1941. gada septembrī – aptuveni pusotru gadu pirms leģiona izveides – sāka veidot "Kārtības dienesta" slēgtās vienības jeb bataljonus (Schutzmannschaften). To uzdevums – gādāt par kārtību valstī un piedalīties cīņās pret padomju partizāniem vai frontē.

Kā stāsta vēsturnieks Kangeris, šīs slēgtās vienības jeb bataljonus sākotnēji formēja uz brīvprātības principa – slēdza darba līgumu uz gadu. Taču šī brīvprātība beidzās, kad dienesta laiku vēlāk uz nenoteiktu laiku pagarināja.

Ar 1942. gadu sāka izmantot dažādus pamudinājumus, ieskaitot samaksu, lai veicinātu pierakstīšanos, un "brīvprātība" kļuva par aizsegu nelegālai rekrutēšanai, lai izvairītos no apsūdzībām par minētās Hāgas konvencijas pārkāpumiem, norāda Latvijas Okupācijas muzejā.

Nacisti "brīvprātību” centās panākt arī ar propagandu, kas aicināja cīnīties pret boļševisma atgriešanos.

Propagandai palīdzēja arī vietējie, kas ieņēma augstus amatus nacistu okupācijas gados. Viņu vidū latviešu zemes pašpārvaldes vadītājs Oskars Dankers un leģiona ģenerālis Rūdolfs Bangerskis, norāda Kangeris.

Nacistiskās Vācijas propagandas plakāts (no Latvijas Nacionālās bibliotēkas Konrāda Ubāna Mākslas lasītavas plakātu kolekcijas, 20. gadsimta 40. gadi).

"Kārtības dienestā" līdztekus bataljoniem bija pilsētas un lauku policija, kas gādāja par kārtību, arī ugunsdzēsēji.

Vēsturnieks Valdis Kuzmins Latvijas Radio raidījumā "Šīs dienas acīm" lēsa, ka 1942. gada aprīlī "kārtības dienestā" bija 7390 cilvēku, 1943. gada augustā – 9700, bet visvairāk bija 1944. gada 1. jūlijā –14 884. Kopumā dažādos vācu dienestos bija vairāk nekā 100 000 Latvijas iedzīvotāju.

• Bataljonu un "Arāja komandas" noziegumi pirms leģiona

Atsevišķi "kārtības dienesta" bataljoni piedalījās soda akcijās pret partizāniem PSRS teritorijā (Baltkrievijā un Ukrainā), tika iekļauti Varšavas geto ārējā apsardzē un nāvei nolemto ebreju konvojēšanā pa dzelzceļu uz Treblinkas iznīcināšanas nometni (Polijā) 1942. gadā.

Salaspils koncentrācijas nometnē ieslodzītie ebreji, 1941. vai 1942. gads. (Foto: Vācijas arhīvs).

Bez bataljonu, bet toties ar pārējo policijas struktūrvienību palīdzību 1941. gada beigās pastrādāta lielākā masu slepkavība, kāda jebkad notikusi Latvijas teritorijā.

Proti, 1941. gada 30. novembrī un 8. decembrī no Rīgas geto izveda un netālu no Rīgas Rumbulā nogalināja ap 25 000 ebreju.

Vēsturnieks Neiburgs norāda, ka 1941. gada 30. novembrī ebreju konvojēšanā uz Rumbulu iesaistīti Rīgas kārtības policijas darbinieki, lielākajai daļai nemaz nezinot šīs akcijas mērķi.

Tāpat 1941. gada 30. novembrī ebreju izdzīšanā no dzīvokļiem, pēc vēsturnieka Kangera teiktā, iesaistīta arī Rīgas geto ebreju policija. Bet nākamajā ebreju iznīcināšanā 1941. gada 8. decembrī aktīvāk piedalījusies bēdīgi slavenā Viktora Arāja komanda – viena no latviešu SD (Drošības dienesta) palīgpolicijas vienībām.

Arāja komanda izdzina ebrejus no mājām, apsargāja un atņēma viņu mantas eksekūcijas vietā Rumbulā, norāda Neiburgs grāmatā "Dievs, Tava zeme deg!".

Vēsturnieks Andrievs Ezergailis aprēķinājis, ka kopumā "Arāja komanda" ir atbildīga par aptuveni 26 000 cilvēku noslepkavošanu, ieskaitot ap 2000 čigānu un garīgi slimo, un ap 2000 komunistu aktīvistu, liecina Okupācijas muzeja informācija. Arājam Hamburgas tiesa 1979. gadā piesprieda mūža ieslodzījumu. Viņš nomira 1988. gadā Kaseles cietumā.

Salaspils koncentrācijas nometne. Ieslodzītā publiska sodīšana, 1942. gads (Foto: Vācijas arhīvs).

Vēsturnieks Kangeris aplēsis, ka par dienestu "Arāja komandā" jau pēc kara – PSRS varas gados Latvijā – notiesāja pāris simtus personu. Taču visvairāk notiesājošu spriedumu saistībā ar piederību kādai vācu policijas vai militārajai struktūrai bija par darbu vācu policijā – par to notiesāja 3199 personas.

Seko 1640 spriedumi par piederību policijas bataljoniem un 1409 spriedumi – par piedalīšanos soda akcijās, liecina Kangera aprēķini.

Par dalību vācu policijas vai militārajās struktūrās pēc kara padomju varas gados notiesātas kopumā 9873 personas. Vēl par piederību aizsargu organizācijām no 1944. gada līdz 1983. gadam notiesāta 7921 persona.

Līdz ar to vismaz 17 794 personas vairāk vai mazāk tiesātas par piederību latviešu SS "brīvprātīgo" leģionam vai citām vācu struktūrām, saka Kangeris.

Piederība vācu policijai vai kādai vācu armijas daļai parasti bija tikai daļa no apsūdzības. Apsūdzētajai personai mēdza "pierakstīt" vēl dažādus citus nodarījumus vācu okupācijas laikā. Soda mēra pamatā lielākoties bija pants par valsts nodevību. Soda mēri parasti bija no 15 līdz 25 gadiem labošanas darba nometnēs, daudzos gadījumos augstākais soda mērs – nāvessods, norāda Kangeris.

• Arāja un bataljonu vīrus iekļauj leģionā 

Latviešu SS "brīvprātīgo" leģiona pirmās vienības 1943. gada sākumā veidoja uz frontē iesaistīto "policijas" bataljonu pamata – kopumā tur nonāca 11 no 48 bataljoniem (vienā bataljonā 500 cilvēku).

Vēlāk leģiona rindās nokļuva arī vairāki simti noziedzīgās Arāja komandas vīru, ieskaitot pašu Arāju, liecina Okupācijas muzeja informācija.

Vēsturnieks Neiburgs gan norāda, ka cilvēki, kas pirms tam bija iesaistīti kādās noziedzīgās darbībās, veidoja nelielu daļu no leģiona.

Turklāt pēc iekļaušanas leģionā viņi neesot veikuši nekādas noziedzīgas darbības.

Taču padomju laika un vēl tagad Krievijas propaganda cenšas leģionam atpakaļejoši pierakstīt kolektīvu vainu gan par ebreju slepkavībām, gan arī vardarbību pret civiliedzīvotājiem, norāda Okupācijas muzejā.

Nirnbergas starptautiskais tribunāls jau pēc kara par noziedzīgām organizācijām atzina nacistiskās Vācijas SD, Gestapo un SS, kam piederēja arī latviešu SS "brīvprātīgo" leģions.

Tiesa, spriedumā par piederību noziedzīgajai organizācijai ir atruna –  tas neattiecas uz personām, kas nav piedalījušās noziegumu pastrādāšanā un kas organizācijā nonāca piespiedu kārtā.

Okupācijas muzejā norāda, ka abu leģiona divīziju – 15. un 19. divīzijas – kaujas gaitas frontē no dibināšanas laika 1943. gadā ir detalizēti izpētītas un nav dokumentētu liecību, kas apstiprinātu leģionāru kara noziegumus.

Arī vēsturnieks Andrievs Ezergailis norādījis: ".. līdz šim neviens latviešu leģionārs nav tiesāts par šausmu darbiem leģiona sakarā.".

Latviešu leģionāri apmācībās. Paplaka, 1944. gada vasara. (Foto: Latvijas Okupācijas muzejs).

4. mīts: nacistu režīms – "mazāks ļaunums" Latvijai

Daudziem Latvijas iedzīvotājiem vācu okupācijas laiks palicis relatīvi pozitīvā atmiņā, un tas ir galvenokārt tāpēc, ka vācieši nepaguva īstenot savu politiku (kolonizēšanu, pārvācošanu un iekļaušanu Lielvācijā). Vācu okupācijas laiks šķita kā atelpa no pirmās padomju okupācijas, ko nomainīja otra, daudz ilgāka padomju okupācija, norāda Okupācijas muzejā.

Vēsturnieks Žvinklis raidījumā "Šīs dienas acīm" atzinis: Latvijā arvien ir mēģinājumi par lielāko ļaunumu uzskatīt Padomju Savienību, bet hitlerisko Vāciju – par mazāku ļaunumu.

"Var jau, protams, ļoti labi saprast, no kā nāk šādi secinājumi – lūk, Padomju Savienības režīma eksistence bija gara un ilgstoša, tas mums ir nesenā pagātnē, un tas mums sāp vairāk. Bet nacistiskās Vācijas okupācija bija tik sen, tie notikumi ir aizmirsti (..)," vērtēja vēsturnieks.

Žvinklis norādīja – nedrīkst teikt, ka viens okupācijas režīms bija sliktāks vai labāks par otru, – abi bija ļauni un nesa postu. Un pret mēģinājumiem nacistiskās Vācijas režīmu uzskatīt par mazāku ļaunumu ir "ļoti kategoriski jānostājas". "Šodien sacerēt par to varoņteikas, par latviešu SS "brīvprātīgo" leģionu kā cīnītājiem par Latvijas brīvību ir pat ļoti, ļoti kaitīgi."

Izskatās, ka par mazāku ļaunumu nacistisko Vāciju padarījusi 6. Saeima, deklarācijā par latviešu leģionāriem Otrajā pasaules karā norādot: nacistiskās Vācijas laikā pieļautie kara noziegumi un genocīds Latvijas pilsoņus "skāra daudzkārt mazākos apjomos" nekā PSRS režīma laika represijas. Tādējādi skaidrota to leģionāru rīcība, kas leģionam pievienojās brīvprātīgi.

Fragments no 6. Saeimas 1998. gada 29. oktobrī pieņemtās deklarācijas:

Vēsturnieks Neiburgs atzīst, ka lielāko daļu latviešu nacistu represijas skāra mazāk nekā komunistu terors. Taču Latvijas pilsoņi bija ne tikai latvieši, bet arī čigāni un ebreji – daudzus tūkstošus šīs tautības cilvēku Latvijā noslepkavoja pirms leģiona izveides.

Un kopumā nacistu represijās kara laikā cieta vairāk Latvijas iedzīvotāju nekā komunistu represijās 1940.–1941. gadā.

To apliecina arī Okupācijas muzeja dati (kas arī rāda – lielvaru politisko spēļu rezultātā Latvija sāka zaudēt cilvēkus vēl pirms pirmās okupācijas):

Minētā Saeimas deklarācija un tās daļa, ka nacistu noziegumi Latvijas pilsoņus "skāra daudzkārt mazākos apjomos", nav palikusi nepamanīta Krievijas medijos. Piemēram, "Regnum.ru" vēstīja:

šajā deklarācijā ir mēģināts mazināt nacistu noziegumus, retušēt nacistiskā genocīda upuru piemiņu un glorificēt tos leģionārus, kas leģionam pievienojās brīvprātīgi.

• Latvijas nostāja – noziedzīgi bija abi režīmi

Tikmēr Ārlietu ministrijā norāda: Otrā pasaules kara laikā un pēc tā Latvijas valsts piedzīvoja divu totalitāru režīmu – Padomju Savienības un nacistiskās Vācijas – okupācijas.

Izmantojot represijas un teroru, totalitārās nacistu un padomju varas piespiedu kārtā mobilizēja daudzus okupētās Latvijas iedzīvotājus vienas vai otras valsts bruņotajos spēkos. 

2. latviešu ieroču SS brigādes 39. grenadieru pulka virsnieki Volhovas frontē. 1943./1944. gada ziema. (Foto: Latvijas Okupācijas muzejs).

Nacistiskā Vācija, pārkāpjot 1907. gada Hāgas starptautisko konvenciju par kara vešanas noteikumiem, nelikumīgi mobilizēja Latvijas iedzīvotājus, iesauca armijā ap 115 000 jaunu vīriešu, no tiem bojā gāja vismaz 25 000–30 000 karavīru. Pēc kara daļu no vācu armijā iesauktajiem puišiem padomju okupācijas režīms nežēlīgi represēja un sodīja.

Savukārt Sarkanajā armijā tika mobilizēti gandrīz 100 000 Latvijas iedzīvotāju, no kuriem bojā gāja vismaz 35 000.

"Latvijas valsts ir konsekventi nosodījusi abu totalitāro režīmu pastrādātos noziegumus pret cilvēci, nosoda holokaustu un godina to upuru piemiņu," norāda Ārlietu ministrijā.

5. mīts: Latvijā 16. martā glorificē nacismu

1944. gada 16.–19. marta latviešu SS "brīvprātīgo" leģiona kaujas pret Sarkano armiju pie Veļikajas upes bija vienīgā reize, kad leģiona abas divīzijas karoja blakus viena otrai. Tāpēc trimdas leģiona veterānu organizācijas "Daugavas Vanagi" delegātu sapulce 1952. gadā nolēma 16. martu atzīmēt kā  "Latviešu leģiona piemiņas dienu, lai atcerētos kritušos karavīrus un cīņu pret boļševismu".

Pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas šo dienu ar gājienu uz Brīvības pieminekli neoficiāli piemin arī Latvijā.

Deviņdesmito gadu pirmajā pusē leģionāru piemiņas gājiens 16. martā noritēja klusi, ārvalstu mediju nepamanīti. Situācija kardināli mainījās 1998. gadā (Saeimas vēlēšanu gads), kad 16. martā notiekošais nonāca ārvalstu mediju redzeslokā un kad neoficiālā leģionāru piemiņas diena kļuva par iekšpolitisku un ārpolitisku kauju lauku. Arī paši leģionāri atzinuši, ka diena kļuvusi pārāk politizēta, savulaik rakstīja laikraksts "Diena".

Kā liecina ziņu aģentūras LETA arhīvs, līdz šim visbiežāk 16. marta pasākumus kritizējusi PSRS mantiniece Krievija. Tā leģionāru atceres pasākumus dēvējusi par nacistu atbalstītāju saietu, nacisma attaisnošanas mēģinājumu, bet Latviju – par valsti, kur glorificē nacismu. Tāpat savulaik izteicies Vīzentāla centra vadītājs Efraims Zurofs.

Nepamanīts nepalika arī 6. Saeimas 1998. gada vasarā pieņemtais lēmums 16. martu noteikt par latviešu karavīru atceres dienu. Tiesa, 2000. gada sākumā, kad Latvija jau gatavojās pievienoties NATO un Eiropas Savienībai, 7. Saeima nolēma 16. martu svītrot no likuma par svētku un atceres dienām.

Ārlietu ministrijā norāda: Latvijas valsts savus kritušos karavīrus godina Lāčplēša dienā 11. novembrī, kad visā valstī risinās plaši piemiņas pasākumi.

Tajos piedalās arī valsts augstākās personas – Valsts prezidents, Saeimas, valdības un armijas amatpersonas, no kurām vairums nav manāmas 16. marta atceres pasākumos. Deviņdesmitajos gados atceres pasākumos piedalījās gan toreizējais Valsts prezidents Guntis Ulmanis, gan Saeimas, valdības un ar­mijas amatpersonas, savulaik vēstīja laikraksts "Diena".

16. marts nav oficiāla karavīru piemiņas diena, taču Latvija kā demokrātiska valsts nedrīkst liegt šajā dienā pieminēt kritušos karavīrus, norāda Ārlietu ministrijā.

Kādreizējā prezidente Vīķe-Freiberga ne reizi vien aicinājusi karavīru piemiņu godināt 11. novembrī, nevis 16. martā – datumā, kas tiek izmantots, lai Latvijai celtu neslavu un lai mūs visai pasaulei prezentētu kā fašistus un nacistus.

"Ir zināms, ka virknei gan labā, gan kreisā spārna grupējumu ir vēlme izmantot šo datumu, lai pievērstu sev uzmanību un lai kārtējo reizi pasaulei vēstītu, ka Latvijā atdzimst fašisms,

ka mēs atzīstam nacistu armiju un ka nacisti maršē mūsu ielās," tā pirms vairāk nekā desmit gadiem sacīja tā laika Valsts prezidente, liecina ziņu aģentūras LETA arhīvs.

 

Materiāls pirmo reizi LSM.lv publicēts 2017. gada 17. martā.