Bebrenes pagasts atrodas Latvijas kultūrvēsturiskā novada Sēlijas viducī. Administratīvi Bebrene pēdējās reformas gaitā ir kļuvusi par Augšdaugavas novada daļu un nākotnē, visticamāk, nonāks vienā administratīvā vienībā ar Daugavpils pilsētu. Vēsturiski kopš 19. gadsimta sākuma Bebrene ilgstoši bijusi daļa no Ilūkstes apriņķa, kuru ieskāva poļu, lietuviešu, baltkrievu un latgaliešu apdzīvotas zemes. Jānis Pliekšāns (Rainis) savā autobiogrāfiskajā poēmā "Saules gadi" 1925. gadā rakstīja:
Latgalietis dzimis,
Zemgalietis, puslietavietis –
Trejas latvju, leišu ciltis
Kopā rokas sadevušās.
Dzejolis "Tadenavas saules pērklis" ir veltīts Bebrenes kaimiņpagasta Rubenes Tadenavai, kur Rainis pavadījis savas dzīves pirmos gadus. Rainim nebija skaidras vīzijas par Sēlijas identitāti un tās nozīmīgumu, un tādas nebija arī tiem lēmumu pieņēmējiem, kas pēdējās administratīvi teritoriālās reformas gaitā noraidīja ideju par vienota Sēlijas novada izveidi. Sēlija gan ir ieguvusi latviešu vēsturiskā novada statusu Vēsturisko zemju likumā. Tas tomēr ir vairāk nekā nekas, un ir daļa no lokālās identitātes vērtības apzināšanās pacēluma, kas pēdējā desmitgadē ir vērojams Sēlijā.
Bebrene ir daļa no Sēlijas sarežģītās vēstures, un bebreniešu dzīvesstāsti ir daļa no Latvijas vēstures. Šajā īsajā pārskatā tiks izstāstīts viens no Bebrenes stāstiem, kur piemineklis un tā pārvērtības savijas ar cilvēkiem un to likteņiem.
Bebrene Pirmā pasaules kara un Latvijas Neatkarības kara laikā
Ja atskaita poļu sacelšanās 1831. un 1863. gadā un 1905. gada revolūciju, kopš Napoleona karagājiena laikiem (1812) Bebrenes pusē bija salīdzinoši mierīgi. Pirmais pasaules karš (1914–1918) pārtrauca simt gadus ilgušo miera periodu Baltijas reģionā. Krievijas armijai strauji atkāpjoties, Kurzemes guberņas Ilūkstes apriņķa Bebrene jau 1915. gada augustā–septembrī nonāca zem vācu okupācijas. Bebrene ilgstoši atradās piefrontes joslā, daļa iedzīvotāju bija devušies bēgļu gaitās, vācu armijas vajadzībām tika pakārtota pagasta infrastruktūra – izbūvētas šaursliežu dzelzceļa līnijas, armija ieņēma svarīgākās būves.
Drīz pēc Latvijas Republikas proklamēšanas (1918. gada 18. novembris) Bebrene 1918. gada decembrī līdz ar lielu daļu Latvijas teritorijas nonāca zem Krievijā pie varas nākušo boļševiku atbalstītās Pētera Stučkas vadītās Latvijas Padomju valdības kontroles. Stučkas politika daudziem ātri lika pārliecināties, ka sociālisma ideju teorija un prakse ievērojami atšķiras. Visā Latvijā, arī Bebrenes apkaimē, sākās pretestība, vietējo partizānu grupas Sēlijā apvienojās Augškurzemes partizānu pulkā. Neatkarības kara laikā boļševiku padzīšanā no Ilūkstes apriņķa iesaistījās arī Lietuvas un Polijas karaspēki, kuri nesteidzās pamest kontrolē iegūtās Latvijas teritorijas. Izmantojot sarunas, arī spēku un beigu beigās pat finanšu kompensācijas, Latvijai 1920. gadā izdevās atgūt faktisko kontroli pār Ilūkstes apriņķi un turpmākajā desmitgadē pārliecināt Poliju atteikties no pretenzijām uz daļu šīs teritorijas.
Pieminekļi Latvijas Neatkarības kara cīnītājiem
Godinot neatkarības kara (jeb Brīvības cīņu, kā to dēvēja 20.–30. gados) notikumus un pieminot kritušos karavīrus, jau pirmajā neatkarīgās Latvijas desmitgadē tika uzsākta piemiņas zīmju un pieminekļu uzstādīšana. Šo procesu iespēju robežās veicināja 1920. gadā izveidotā Brāļu kapu komiteja, piešķirot finansējumu piemiņas vietu izveidei. 1924. gadā finansējums (400 lati) tika piešķirts Augškurzemes partizānu pulka karavīru piemineklim Asarē. Pieminekli bija plānots atklāt 1924. gada 22. jūnijā, pieminot piekto gadadienu kopš pulka izveides. Tomēr nepietiekošie līdzekļi bija pamats atklāšanas atlikšanai par vairākiem mēnešiem. Pieminekli, klātesot Valsts prezidentam Jānim Čakstem, atklāja 17. augustā.
Liela, pat izšķiroša nozīme šādu pieminekļu izveidē bija vietējām iniciatīvas grupām (rīcības komitejām). Tās meklēja atbalstu un līdzekļus, tostarp ar saviesīgu pasākumu organizēšanu, un to darbs nebeidzās pat pēc pieminekļu izveides.
Laikrakstā "Daugavas Vēstnesis" 1925. gada jūnijā tika rakstīts: "22. jūnijā, plkst. 15, Asares pils dārzā, Augškurzemes partizāņu pieminekļa komiteja sarīko promenādes koncertu, ar kora dziesmām un orķestra priekšnesumiem, pēc kam saviesīga sadzīve. Pirms šā promenādes koncerta, plkst. 11, Augškurzemes kritušo partizāņu gadskārtēji piemiņas svētki, ar liturģisku dievkalpošanu baznīcā, svinīgu gājienu uz pieminekli un aizlūgumu; plkst. 13 30 aizsargu parāde." [1]
Svinīgi pasākumi īsi pirms Līgo svētkiem kļuva par tradīciju.
1929. gada jūnijā Asarē notika vēl plašāks pasākums, kurā piedalījās arī lietuviešu karavīri. Piemineklis tika papildināts ar krustu kā īpašu godinājumu kritušajiem lietuviešu partizāniem. Neatkarības kara laika nesaskaņas bija aizmirstas, un abu valstu pārstāvji kopīgi godināja tos, kas pirms 10 gadiem karoja pret boļševikiem un tos padzina gan no Latvijas, gan Lietuvas. Piemiņas pasākums ar plašu saviesīgo daļu jau bija kļuvis par tradīciju un, kā rakstīja prese, to apmeklēja arī daudz viesu no Daugavpils un Grīvas. [2]
Visticamāk, tieši kaimiņu pagasta sasniegumi par sava pieminekļa nepieciešamību mudināja domāt arī bebreniešus. Arī Bebrenē notika aizsargu organizēti saviesīgi pasākumi, tomēr tādu mērogu un arī nacionālu, pat starptautisku ievērību kā Asarē tie neguva.
Arī Bebrenē Neatkarības kara laikā bija notikuši ievērības cienīgi notikumi, tāpēc plāns tos iemūžināt ar savu pieminekli nonāca vietējās kopienas dienaskārtībā.
1928. gadā Bebrenē tika nodibināta pieminekļa celšanas komisija. Pagasta padome ziedoja pieminekļa vajadzībām 100 latu, un tika uzsākti organizatoriskie darbi – pieminekļa atrašanās vietas saskaņošana un meklēts pieminekļa iespējamais autors. Tomēr negaidīts šķērslis izrādījās apriņķa vadība – Ilūkstes apriņķa valde 1929. gadā ne tikai atcēla Bebrenes pagasta padomes ziedojumu kā nelikumīgu, bet vēl vairāk – pašu pieminekļa ideju atzina kā nelietderīgu un neīstenojamu. Ilūkstes apriņķī norādīja, ka pagastam jau tā esot finanšu grūtības, pasaulē esot ekonomiskā krīze un arī pati piemineklim noskatītā vieta esot nepiemērota, jo tur šobrīd atrodas skolas rotaļu un vingrošanas laukums. Apriņķī norādīja, ka visiem brīvības cīņās kritušajiem jau turpat netālu Asarē atrodas piemineklis, un atgādināja, cik grūti bijis savākt tā izveidei nepieciešamos līdzekļus.
Bebrenieši nepadevās un sūdzējās iekšlietu ministram, norādot, ka "pieminekli viņi gribot celt, lai mūžīgā piemiņā paturētu kritušos Latvijas brīvības un neatkarības izcīnītājus, un ka viņu pašu vēlētie pārstāvji apriņķa valdē nedrīkstētu likt tiem šķēršļus." [3] Iekšlietu ministrijas pašvaldību departaments nostājās Bebrenes pagasta pusē un pie viena arī sabāra Ilūkstes apriņķa valdi, aizrādot, ka "tā nav pietiekoši augsti novērtējusi nesavtīgo Bebrenes pag. iedzīvotāju un padomes patriotismu, neatlaidību un pārliecību: Un tāpēc sīku lietderības motīvu dēl nevarot likt šķēršļus brīvības pieminekļa celšanai Bebrenē, jo ari citās vietās mūsu valstī esot celti šādi pieminekļi, kas stiprinot tēvijas mīlestību un atgādinot mūsu valsts neatkarības izcīnīšanu. Departaments atzina arī, ka Bebrenes pagasta pašvaldības nestie materiālie upuri esot samērā niecīgi un pilnā mērā attaisnojami ar cēlo mērķi." [4]
Saņemot zaļo gaismu no Rīgas, bebrenieši sāka aktīvi rīkoties. Pieminekļa rīcības komiteja organizēja saviesīgus pasākumus, loterijas un tirdziņus, kuru līdzekļi tika novirzīti pieminekļa izveidei. Idejas atbalstīšanā iesaistījās 16 organizācijas.
1932. gada 14. augustā Bebrenes piemineklis tika atklāts un pasākums notika ar vērienu. Piedalījās kara ministrs Jānis Balodis, iekšlietu ministrs Jānis Kauliņš, Lietuvas konsuls Daugavpilī un citi goda viesi. Laikrakstā "Latvijas Kareivis" par pasākumu cita starpā tika rakstīts: "Runā kara ministrs ģenerālis Balodis, kurš aizrāda, ka mazo Latviju piemeklējusi dziļa un vispārēja saimnieciskā krīze, bet neskatoties uz to, Bebrenes un apkārtnes iedzīvotāji sapratuši, ka mūsu dārgi pirktā brīvība stādāma augstāk par visu. Atbrīvošanas cīņu varoņi gāja ar sirsnību un nesa vislielākos upurus. Tagad, neskatoties uz to, ka ir krīze, apstākļi patiesībā daudz labāki, bet daudzi šinīs laikos aizmirst vispārējās un valsts intereses. Uzaicina būt uzticīgiem pastāvošai valdībai un negaidīt labumus ne no austrumiem, ne no rietumiem. Atklāj pieminekli, skan tautas lūgšana. Dziļš un svinīgs brīdis ... Ģenerālis Balodis nes sveicienus arī no valdības un paziņo, ka vaiņaga vietā ziedo Ls 200 trūcīgo un kritušo karavīru bērniem." [5]
Pārskatu par pieminekļa celšanas gaitu sniedza pieminekļa komitejas sekretārs Kārlis Valks. Piemineklis bija izmaksājis 1600 latu un tika celts pēc strauji karjeru veidojošā arhitekta Aleksandra Birzenieka projekta (A. Birzenieks bija viens no Brāļu kapu memoriāla līdzveidotājiem, bet neatteicās arī no mazākiem darbiem, kā pieminekļiem Asarē, Bebrenē un citviet Latvijā), darbu izpildi bija vadījis inženieris Žanis Komisārs. Finansējuma avots bija brīvprātīgi ziedojumi un dažādos sarīkojumos iegūtie līdzekļi. Atklāšanas pasākumā pie pieminekļa dziedāja Bebrenes un apkārtnes kori, kam sekoja 12. Ilūkstes aizsargu pulka parāde. Svinības noslēdza tautas svētki un kopmielasts.
30. gadu otrajā pusē dzīve Bebrenē ritēja līdzīgu gaitu kā cituviet Latvijā. Domājot par valsts nākotni, tiek veiktas nozīmīgas investīcijas izglītībā. Daudzās pašvaldībās tika būvētas jaunas modernas skolas, un valsts šinī procesā sniedza finanšu aizdevumus un garantijas. Bebrenē jau kopš 1927. gada atradās divgadīgā lauksaimniecības skola, 1936. gada tika uzsākta jaunas lauksaimniecības skolas ēkas būvniecība, 1939. gadā skola ieguva Lauksaimniecības vidusskolas statusu. Pēc piecu gadu programmas beigšanas absolventi varēja uzsākt studijas augstskolā. Lai Lauksaimniecības vidusskolā iestātos, bija jānokārto iestājeksāmeni latviešu valodā, matemātikā un Latvijas vēsturē. Skolas darbību finansēja valsts, tomēr katram audzēknim bija 50 latu gadā līdzmaksājums, kā arī jāsedz ēdināšanas izdevumi 21 lats mēnesī (ko varēja samaksāt arī ar lauksaimniecības produkciju par tirgus cenām).[6] Diemžēl pirmajiem vidusskolas absolventiem diplomus izdeva, kad Latvijā jau saimniekoja svešas varas. 1944. gada maijā tie bija vācieši, bet turpmākajos gadu desmitos – PSRS okupācijas režīms.
Otrais pasaules karš un Valku ģimenes traģēdija
Lai arī pieaugot starptautiskajam saspīlējumam Latvija bija pasludinājusi neitralitāti (1938. gads), drīz pēc Vācijas iebrukuma Polijā (1939. gada 1. septembris), ko mūsdienās uzskatām par Otrā pasaules kara sākumu, kļuva skaidrs, ka no nepatikšanām Latvijas valstij izvairīties neizdosies. Jau 1939. gada oktobrī PSRS piespieda Latviju piekrist tās teritorijā izveidot PSRS militārās bāzes, un 1940. gada jūnijā Latvija tika PSRS okupēta un pāris mēnešu laikā pievienota PSRS. Latvijā sāka ieviest PSRS kārtību. To, kas tad ir Padomju Savienība, ko nozīmē padomju vara un tās darbības metodes, Latvijas iedzīvotāji uz savas ādas sāka izbaudīt brīdī, kad uz Stavropoli trimdā tika nosūtīts solījumu palikt savā vietā devušais Latvijas Valsts prezidenta pienākumu izpildītājs Kārlis Ulmanis. 1940. gada 21. jūlijā Latvijā tika pasludināta padomju vara, izsludinātas plašas nacionalizācijas un vienlaicīgi sākās mērķtiecīga vēršanās pret visiem, kas apšaubīja jaunās varas leģitimitāti vai mēģināja tai pretoties.
PSRS okupācijas režīms un tā atbalstītāji gada laikā paspēja sastrādāt gana daudz, lai brīdī, kad Vācijas uzbrukuma PSRS rezultātā (1941. gada 22. jūnijs) aktīvā karadarbība pārsviedās arī uz Latvijas teritoriju, daļa Latvijas iedzīvotājus sagaidītu nacistus ka atbrīvotājus.
Nacistiem ne prātā nenāca atjaunot Latvijas valsti, toties viņi prasmīgi izmantoja iedzīvotāju dusmas par iepriekšējā gada pāridarījumiem.
PSRS okupācijas gads tika pasludināts par "Baigo gadu", un daļā sabiedrības snaudošais antisemītisms tika uzkurināts ar jaunu sparu, ebrejus pasludinot par galvenajiem boļševiku atbalstītājiem. Gandrīz visur Latvijā tika organizētas pašaizsardzības grupas, kas sāka tvarstīt gan bēgošos sarkanarmiešus, gan arī tos, kurus uzskatīja par Latvijas nodevējiem. Nežēlība sita augstu vilni, daudziem tuvinieki bija arestēti un izsūtīti uz Sibīriju vācu iebrukuma priekšvakarā 1941. gada 14. jūnijā. Presē plaši tika atspoguļoti bēgošo boļševiku pastrādātie noziegumi – arestēto apšaušana Baltezerā un cituviet. Arī Bebrenē 1941. gada 14. jūnijā bija notikušas represijas. Citu starpā tika arestēti arī divi skolotāji – Albīns Rupšenieks un Berta Dardzāne, kā arī B. Dardzānes vīrs Jānis Dardzāns (tobrīd jau bijušais Bebrenes Skautu vienības priekšnieks, arī Bebrenes pieminekļa izveides iniciatīvas komitejas loceklis). Visi minētie kopā ar vēl dažiem bebreniešiem tika deportēti uz Sibīriju, 1942. gadā J. Dardzānam tika izpildīts nāvessods. [7]
Pašaizsardzības grupa 1941. gada vasarā aktīvi darbojās arī Bebrenes pusē. Par "Pašaizsardzības armiju" nosauktajā grupā esot apvienojušies pat 280 cilvēku no Bebrenes un Dvietes. "Daugavpils Latviešu Avīzē" tika lakoniski aprakstīta grupas izveide un darbības principi: "Šā gada 28. jūnijā mēs vairāki Bebrenes pagasta iedzīvotāji, kam draudēja izsūtīšana jeb nošaušana un, kas līdz sarkanarmijas padzīšanai bijām spiesti dzīvot mežos, J. Apeļa vadībā uzsākām partizāņu darbību. No panikā aizbēgušās sarkanarmijas pamestiem ieročiem tikām pie nepieciešamā apbruņojuma un devāmies mežos gūstīt žīdus un komunistu varas vīrus. Šinī tīrīšanas akcijā mēs sagūstījām ne tikai visus Bebrenes pagasta žīdus un komunistus, bet savācām arī ļoti daudz sarkanarmiešu pamestos ieročus: apmēram 120 šautenes, 8 patšautenes, munīciju u.t.t." [8]. Šajā rakstā tika minēts, ka sagūstītie cilvēki tika nogādāti Daugavpilī. Citā rakstā ir minēts, ka grupa aizturējusi 700 sarkanarmiešus, apcietinājusi lielu daļu iepriekšējās varas vīru un izsūtījusi visus ebrejus. Taču nekur netika pieminēts, grupa ir nodarbojusies arī ar cilvēku nogalināšanu. Cik var secināt no PSRS okupācijas perioda publikācijām presē, 1941. gada 21. jūlijā Bebrenē tika nogalināti 19 cilvēki un apglabāti turpat nogalināšanas vietā – vietējās grantsbedrēs. 1944. gada rudenī pēc PSRS okupācijas varas atgriešanās šie cilvēki tika pārapbedīti pie tobrīd vēl esošā Neatkarības kara pieminekļa, kur jau bija apglabāti kaujās kritušie Sarkanās Armijas karavīri. Trīs nogalinātie netika identificēti, starp nogalinātajiem bija arī viena sieviete – vietējā skolotāja Zelma Valka. Iedzīvotāju atmiņās ticis minēts, ka Z. Valkas līķis vairākas dienas ir bijis izlikts publiskai apskatei pie Bebrenes baznīcas, taču nav pierādījumu, kas šīs ziņas apstiprinātu. Visticamāk, tas tiek jaukts ar citu gadījumu, kad apskatei pie muižas vārtiem tika izlikti trīs vīriešu līķi. 1966. gadā tika organizēta tiesas prāva, kurā pēc PSRS likumiem tika tiesāti vairāki nogalināšanā iesaistītie. Paralēli notiekošajai tiesas prāvai 1941. gada notikumi tika atspoguļoti presē, apzināti tiem piešķirot PSRS okupācijas režīmam nepieciešamo ideoloģisku nokrāsu. [9]
1941. gadā Bebrenē veiktā masu slepkavība bija noziegums, kura smagums nav mazāks par tām zvērībām, ko pastrādāja PSRS okupācijas režīms. Emocionālais fons (atriebība par PSRS okupācijas varas noziegumiem) nav attaisnojums šīs "linča tiesas" izpildītājiem. Ievērība jāpievērš arī apstāklim, ka šī asinspirts tika sarīkota vietējās kopienas ietvaros.
Cits citu nogalināja cilvēki, kas gadu desmitus bija dzīvojuši vienā pagastā. Starp Z. Valkas nogalinātājiem esot bijuši vairāki viņas bijušie skolēni.
Kāpēc Z. Valka krita pašaizsardzības grupas nežēlastībā? Nav noliedzams, ka viņa bija viena no tiem Latvijas pilsoņiem, kuri izvēlējās salīdzinoši aktīvu sadarbības formu ar okupācijas varu (kolaboracionismu). Cik var spriest no publikācijām presē, līdz ar otru 1941. gada jūlijā nogalināto skolas pedagogu, jaunizveidotās pionieru grupas vadītāju Antonu Klaucānu, viņa iesaistījās jauniešu audzināšanā atbilstoši jaunās varas prasībām. Vietējos preses izdevumos ir atrodamas vairākas norādes, ka Bebrenes skola ir līderpozīcijās okupācijas varas iniciatīvās. 1941. gada marta masu vingrošanas sacensībās piedalījusies visa Bebrenes nepilnā vidusskola, saorganizējot 13 komandas. [10] Laikrakstā "Sarkanais Sports" tika norādīts, ka Bebrenes fizkultūrieši ir uzrādījuši augstāko aktivitāti, iesaistoties sociālistiskajā sacensībā starp apriņķiem. [11] Aprīlī organizētā sestdienas talkā iesaistīti vairāk nekā 100 jaunieši, un "Jaunā Komunāra" rakstā īpaši tika uzsvērts, ka talka tika sarīkota laikā, kad baznīcā notika dievkalpojums, un notikusi asa vārdu pārmaiņa starp baznīcēniem un jauniešiem, kas "melnsvārčiem vairs neticot".[12]
Šobrīd nav viegli rast atbildes, kāpēc Z. Valka (dzimusi Zalpētere) – aizsardze kopš Bebrenes aizsardžu organizācijas dibināšanas brīža 1929. gadā (viņa bija arī aizsardžu pulciņa kasiere), skolotāja un vēlāk skolas direktora Kārļa Valka sieva, kļuva par padomju varas sabiedroto. Vēlāk PSRS okupācijas periodā viņas vārdā tika nosaukta Bebrenes skolas komjaunatnes organizācija, tika ievāktas laikabiedru atmiņas. Nenoliedzami PSRS okupācijas periodā viņa tika padarīta par vienu no pirmā PSRS okupācijas gada varonēm, kura no buržuāziski fašistisko nacionālistu lodes ir gājusi bojā savas idejiskās pārliecības dēļ. Tomēr viņas patiesā "kreisuma" vai "padomju orientācijas" līmeni ir grūti izmērīt.
Z. Valkas vīrs K. Valks pēc sievas nāves Bebreni pameta un atgriezās savā dzimtajā novadā Kurzemē Užavas pusē, turpinot darbu skolotāja profesijā. Arī viņa personība būtu pelnījusi padziļinātu izpēti. Skolas direktors, aizsargs, viens no Bebrenes Brīvības pieminekļa izveides rīcības komitejas locekļiem, kurš paspējis pakarot Spānijā 30. gadu beigās un atgriežoties Latvijā piedzīvot sievas slepkavību vācu okupācijas laikā, tad personīgi izbaudīt represijas no PSRS okupācijas režīma.
Pieminekļu kari Bebrenē
1932. gadā Bebrenē atklātā Latvijas Brīvības cīņās kritušo karavīru pieminekļa pakājē jau 1944. gada rudenī tika apbedītas 27 kaujās kritušās Sarkanās Armijas militārpersonas, tur tika pārapbedīti jau pieminētie deviņpadsmit 1941. gada jūlijā Bebrenē nogalinātie. Nav pārsteigums, ka PSRS okupācijas vara izlēma atbrīvoties no Latvijas Neatkarības kara piemiņai veidotā pieminekļa vizuālas identitātes un to aizvietot ar savējo. 1945. gada 15. maijā, nedēļu pēc nacistiskās Vācijas kapitulācijas, trīs nepilngadīgas meitenes tika arestētas, notiesātas un izsūtītas uz Sibīrijas koncentrācijas nometnēm par ziedu nolikšanu pie šī pieminekļa.
"Nozieguma" izdarītājas tika identificētas pēc klasesbiedreņu nodevības.
[13] 20. gadsimta 50. gados Latvijas Neatkarības kara piemiņai veltītais piemineklis bez liekas publicitātes tika demontēts un aizvietots ar ievērojami necilāku veidojumu, kuram pat nav iespējams identificēt autoru.
Līdz ar Trešo atmodu un Latvijas neatkarības atjaunošanu aktualizējās jautājums par PSRS okupācijas periodā iznīcināto Latvijas neatkarības simbolu atjaunošanu. Negaidot kādus rīkojumus "no augšas", Bebrenē līdzīgi kā citās vietās Latvijā tika pieņemti lēmumi par pieminekļu un piemiņas vietu atjaunošanu. Jau 1990. gadā Bebrenes ciema Tautas deputātu padome pieņēma lēmumu atjaunot vēsturisko pieminekli Neatkarības kara piemiņai. Kā iniciatore vairākos avotos ir minēta Bebrenes ciema izpildkomitejas priekšsēdētāja Ināra Vilciņa. PSRS okupācijas periodā ierīkotajos brāļu kapos apbedītie tika pārbedīti Bebrenes kapsētā. PSRS okupācijas periodā uzstādītā pieminekļa aizvākšanas brīdī notika arī kāds incidents – kāds vietējais iedzīvotājs bija uzrāpies uz pieminekļa, cenšoties kavēt demontāžu. Tomēr pēc pārrunām viņš šo protesta akciju pārtrauca.
Pieminekļa atjaunošanu uzņēmās tēlnieks Igors Dobičins un Ojārs Arvīds Feldbergs, arhitekte Ruta Dobičina. [14]
Atjaunotais piemineklis tika atklāts 1994. gada 15. maijā, klātesot Latvijas Brāļu kapu komitejas priekšsēdētājam Eiženam Upmanim un daudzām vietējām amatpersonām. Atšķirība no 1932. gada, plaša valsts augstāko amatpersonu delegācija šo pasākumu nepagodināja. Arī preses uzmanību salīdzinājumā ar 1932. gadu nevarētu vērtēt kā augstu. Diemžēl tā bija 90. gadu realitāte. PSRS okupācijas režīma laikā pateicoties represijām un citām metodēm no tautas vēsturiskās atmiņas bija izdevies izdzēst ievērojami vairāk pagātnes vērtību, nekā neatkarīgās Latvijas atjaunotājiem pašiem tobrīd šķita. Lai tās sāktu atdzimt, ir un būs nepieciešamas desmitgades.
Atjaunotajā piemineklī tika ievietota kapsula ar sekojošu vēstījumu:
"1932. gadā Bebrenē tika uzstādīts Brīvības piemineklis 1918.–1920. g. brīvības cīnītājiem, kas bija izpildīts pēc arhitekta Aleksandra Birzenieka meta. Piecdesmitajos gados piemineklis tika iznīcināts. 1990. g. Bebrenes ciema padome pieņēma lēmumu par pieminekļa atjaunošanu un rajona valde uzņēmās tā finansēšanu. Brīvības pieminekli kā analogu iepriekšējam ir izpildījis skulptors Ojārs Feldbergs. Pēc arhitektes Rutas Dobičinas projekta tas ir novietots sākotnējā vietā. 1994. g. pulksten 14:00 atjaunotais piemineklis tika svinīgi atklāts. Monumentu iesvētīja Bebrenes katoļu baznīcas prāvests St. Čužāns daudzu goda viesu klātbūtnē. Tēlnieks: O. Feldbergs; Daugavpils TD padomes municipālais direktors: V.Aizbalts; Bebrenes pagasta priekšsēdētāja: I. Vilciņa." [15]
Veicot pārapbedīšanas darbus, tika atrasts zelta gredzens, un droši var apgalvot, ka tā valkātāja bija sieviete. Ņemot vērā, ka starp vairākiem desmitiem apbedīto bija tikai viena sieviete – 1941. gada jūlijā nogalinātā Bebrenes skolas skolotāja Zelma Valka, darbu veicēji secināja, ka tas ir viņas gredzens. Deviņdesmitajos gados identificēt kādus Z. Valkas radiniekus neizdevās, un gredzens gandrīz 30 gadus glabājās Bebrenes pagasta pārvaldes seifā. Radiniekus atrast neizdevās arī trīs dienu laikā, kad 2022. gada augustā Bebrenē uzturējās Latvijas Televīzijas raidījuma "Tas notika šeit" trīs vēsturnieki. Tomēr turpmākajā izpētē radinieki tika atrasti un gredzens tiks nodots tā mantiniekiem.
Noslēguma pārdomas
Gan Bebrenes pieminekļa, gan arī Valku ģimenes vēsture būtu pelnījusi padziļinātāku izpēti. Šis raksts ir tapis virspusēja pārskrējiena rezultātā, autoram trīs dienas pavadot Bebrenē, kā arī veicot nelielu pēcizpēti Latvijas Nacionālās bibliotēkas periodikas datubāzē un uzņemot kontaktus ar Kārļa un Zelmas Valku radiniekiem. Rakstā noteikti ir faktoloģiskas kļūdas, nepilnības un neprecizitātes. Nešaubīgi, Latvijas Nacionālā arhīva fondos ir atrodama nozīmīga papildinoša informācija gan par tiem, kas pieņēma lēmumu par pieminekļa demontāžu un tā aizstāšanu ar PSRS okupācijas režīmam tīkamāku alternatīvu, gan arī tiem, kas 1941. gadā Bebrenē tika nogalināti. Ja kādu šis raksts vai LTV raidījums "Tas notika šeit" rosina sniegt papildus informāciju, tad par to priecāsies gan Bebrenes pagasta pārvalde, gan bibliotēka. Veidojot šo rakstu, tā autors kārtējo reizi pārliecinās, kādas vēstures pērles glabājas Latvijas novados un cik kliedzoši maz resursu mēs atvēlam šo pērļu atrašanai un kopšanai. Izpēte pamatā balstās uz vietējiem entuziastiem un dažiem akadēmiskās vides pārstāvjiem, kas dažādu projektu ietvaros epizodiski Latvijas mazajās vietās parādās un tikpat ātri atkal pazūd citos darbos. Ja tā turpināsim, pazudīs arī lielākā daļa vietējo stāstu, jo stāstu stāstītāji būs jau citos medību laukos.
Raksta autors par sniegto atbalstu un informāciju izsaka dziļu pateicību Benitai Štrausai (Bebrenes pagasta pārvaldes vadītājai), Emmai Malahovskai (Bebrenes bibliotēkas bibliotekārei), Simonai Sofijai Valkei (Dr. philol., Literatūras, folkloras un mākslas institūta pētniecei), Jānim Vītoliņam (Ventspils pilsētas domes priekšsēdētājam), Regīnai Lazdānei (Ventspils pilsētas Dzimtsrakstu nodaļas vadītājai), kā arī visai "MistrusMedia" komandai, pateicoties kurai Latvijas mazo vietu stāsti kļūst lielāki un atpazīstamāki.
Citi "Tas notika šeit" stāsti
[1] Daugavas Vēstnesis. Iekšzeme. 1925. gada 12. jūnijs.
[2] Latgales Ziņas. Bij. Augškurzemes partizānu pulka piemiņas svētki Asarē. 1929. gada 5. jūlijs.
[3] Iekšlietu Ministrijas Vēstnesis. Kā velti sarūgtina iedzīvotājus. 1929. gada 20. decembris.
[5] Latvijas Kareivis. Kritušo pieminekļa atklāšana Bebrenē. 1932. gada 17. augusts.
[6] Daugavas Vēstnesis. Bebrenē Lauksaimniecības vidusskola. 1939. gada 16. augusts.
[7] 1949. gada martā uz Sibīriju tika deportēts vēl viens pieminekļa izveides komitejas loceklis - Jāzeps Bleive, kurš ilgstoši bija Aizsargu Ilūkstes pulka Bebrenes nodaļas 5.rotas komandieris.
[8] Daugavpils Latviešu Avīze. Bebrenes partizāni Daugavpilī. 1941. gada 19. jūlijs.
[9] Rakstu sērija ar nosaukumu "Tu lauzi mūs, naidīgā pretvara" laikrakstā "Avangards" 1966. gada martā.
[10] Jaunais Komunārs. Rūpīgi trenējamies. 1941. gada 30. marts.
[11] Sarkanais Sports. Jāveic pēdējie priekšdarbi fizkultūriešu dienai. 1941. gada 12. jūnijs.
[12] Jaunais Komunārs. Sestdiennieki Bebrenē. 1941. gada 11. aprīlis.
[13] Karogs. Reportāža no pasaules malas. 1992. gada 1. nr.
