14. jūnijs

Uzbrukuma plāns Baltijas valstīm Kremlī tika apspriests naktī no 5. uz 6. jūniju un 7. jūnija vakarā. Tāpēc jau nedēļu pirms liktenīgā 17.jūnija Lietuvas, Latvijas un Igaunijas pierobežā komandu startam gaidīja pusmiljons kājnieku, 3938 tanki, 2516 lidmašīnas, karakuģi, gaisa desanta vienības. Salīdzinājumam – tas bija aptuveni 10 reizes lielāks spēks nekā visu trīs Baltijas valstu militārais potenciāls kopā.

Naksnīgās Kremļa sarunas rezultējas PSRS Aizsardzības tautas komisāra Semjona Timošenko 1940. gada 9. jūnija pavēlē, kā veikt Baltijas valstu okupāciju 1940. gadā. Pavēlē pa punktiem uzskaitītas veicamās darbības visu trīs Baltijas valstu kara flotes neitralizēšanai – sagrābt bāzēs un peldējumā atrodošos igauņu un latviešu kara flotes kuģus, sagrābt Igaunijas un Latvijas tirdzniecības floti un peldlīdzekļus, pārraujot sakarus pa jūru starp šīm valstīm, slēgt Rīgas līci un bloķēt Igaunijas un Latvijas krastus Somu līcī un Baltijas jūrā, lai neļautu evakuēties šo valstu valdībām un nepieļautu karaspēka un īpašumu izvešanu no tām, ar iznīcinātāju aviācijas darbībām nepieļaut igauņu un latviešu aviācijas pārlidojumus uz Somiju un Zviedriju.

Nakts uz 15. jūniju ir neraksturīgi auksta. Masļenkos, pašā Padomju Savienības pierobežā, nieka 50 metrus no nedraudzīgā kaimiņa, atradās pavisam maza Robežsardzes brigādes 3. Abrenes bataljona sardze – divi robežsargi. Pulksten 2.30 NKVD kaujinieku grupa nemanīti šķērso Ludzas upi, un aizsākas Latvijas Robežsardzes vēstures melnākā nakts.

Jau kopš Ulmaņa valdīšanas sākuma cenzētajā presē par Padomju Savienību rodamā informācija ir selektīva – netiek pieminēti nedz savienības lēģeri, asiņainas partijas rindu tīrīšanas, golodomors Ukrainā, nedz tas, ka represēti 23 000 latvieši un gandrīz 14 000 no viņiem nošauti. Kopš 1939. gada, kad Latvijas teritorijā pēc uzspiestā bāzu līguma tiek izvietotas padomju kara bāzes, šādas varas diktētas mediju simpātijas pret austrumu kaimiņu jau kļūst daudz vieglāk izskaidrot – ieroči visos laikos ir bijuši vērā ņemami argumenti.

Savā svētku runā sabiedrisko lietu ministrs A. Bērziņš saka: "Ne laiks, ne apstākļi nav latviešu tautas gaitās šķīruši Prezidentu no savas tautas. Mēs esam ar savu Prezidentu un būsim ar savu Prezidentu latviešu tautas tālākā uzplaukuma un valsts izveidošanas gaitās".

Tomēr gan dziesmotajā Daugavpilī, gan diplomātiski nokaitētajā galvaspilsētā visiem ir skaidrs – apstākļi ir mainījušies un kopā ar tiem neatgriezeniski arī viņu dzīve. PSRS valdība 1940. gada 16. jūnijā iesniedz ultimātu Latvijas Republikas valdībai ar pamatprasībām:

Jau krietni pirms noliktā laika – ap astoņiem 16. jūnija vakarā Kremlis saņem Latvijas ārlietu ministra Vilhelma Muntera atbildi uz ultimātu, kurā tiek ziņots, ka Latvijas puse ir godīgi pildījusi un arī turpmāk pildīs 1939. gada 5. oktobra paktu un PSRS karaspēka ielaišanu nodrošināt ir gatava. Tikai Latvijas valdība lūdz, vai karaspēka ievešanu nevarētu atlikt uz dienu, vismaz līdz 17. jūnijam, lai naktī mājās varētu atgriezties aptuveni 100 tūkstoši Latgales Dziesmu svētku dalībnieki.

Pie Dziesmu svētku dalībniekiem jāpieskaita arī vairāki valdības ministri. Lai arī atbildē uz notu visur figurē vārdi "Latvijas valdība", ārkārtas sēdē viņi nevarēja būt, jo atradās 300 kilometru attālumā. Pēc Maskavas ultimāta lēmumu par kapitulāciju un valdības demisiju Ulmanis pieņēma viens pats, bet parakstus uz savām demisijām ministri salika naktī, jau pēc atgriešanās no Latgales.

Pulksten piecos no rīta vairākās vietās pāri Latvijas robežai pāriet PSRS karaspēka daļas. Jau no paša rīta padomju sūtniecība Rīgas radiofona direktoram mutiski paziņo, ka par Sarkanās armijas ienākšanu Latvijā nedrīkst dot nekādu citu informāciju, kā tikai to, kas nāks tieši no sūtniecības. Brīvi drīkst spēlēt tikai mūziku. Pa lielceļiem dārdina sveši tanki, bet radio vienā laidā atskaņo šlāgerus.

Arī prese nebeidz pilnām mutēm slavēt latvisko lēnprātību, kādā iedzīvotāji nepretojoties un padevīgi sagaida ienākošos, tiesa, nedaudz bruņotos "draugus" – Rīgā, Daugavpilī, Jelgavā visi ir mierīgi, izturēti. Dažādu vispārinājumu lietojums – "visi", "vienprātībā", "vienbalsīgi" – allaž rada šaubas par ziņas faktoloģisko pamatojumu.

Pāris dienas vēlāk tajos pašos laikrakstos parādās ziņas par arestētajiem, bojāgājušajiem, incidentiem, nekārtībām. Fotokameras ir fiksējušas dažus nekārtību cēlājus, kas, neskatoties uz skaitliski nelielo sastāvu, radīja publikā uztraukumu un, iejaucoties pūlī, mēģināja izprovocēt nemierus un pat radīt sadursmes. Prese vēstīja, ka ar bruģakmeņiem ticis nomētāts absolūti nevainīgs satiksmes regulētājs Stacijas laukumā, jo viņam darba dēļ bija jāatrodas notikumu epicentrā. Rezultātā esot bijusi spiesta iesaistīties policija, kas kopā ar ugunsdzēsējiem nemierus novērsusi.

Nekārtību cēlāji 1940.gada 17.jūnijā Rīgā. Latvijas Kara muzeja krājums

Vienus melus plūstoši aizstāj nākamie. Puspatiesību un noklusēšanas atslēgā ir kodēts arī tās dienas visu laikrakstu hits – prezidenta Ulmaņa slavenās radiorunas atreferējums ar folklorizēto frāzi: "Es palikšu savā vietā, un jūs palieciet savās". Zīmīgi, ka joprojām pie varas esošajam Valsts prezidentam ir jāsaņem atļauja uzrunāt pašam savu tautu, uz ko pilnvarotais pārstāvis Vladimirs Derevjanskis tajā pašā telegrammā nepārprotami norāda.

18. jūnija vakarā ar Maskavas vilcienu Rīgā ierodas Latvijas notikumu centrālā figūra – PSRS Tautas komisāru padomes priekšsēdētāja, Staļina 1937./38. gada paraugprāvu prokurors biedrs Andrejs Višinskis. Stacijā viņu Valsts prezidenta uzdevumā sagaidīja adjutants pulkvedis Miervaldis Lūkins un ārlietu ministrs Vilhelms Munters, kā arī padomju sūtniecības personāls pilnā sastāvā ar sūtni Derevjanski priekšgalā. Tai pašā vakarā biedrs Višinskis ieradās pilī uz vizīti pie Valsts prezidenta Ulmaņa. Iespēja izrādīt bruņotu pretestību Sarkanajai armijai bija palaista garām.

Jau 19. jūnija vakarā Višinskis Latvijas Valsts prezidentam Ulmanim iesniedza Maskavā apstiprinātu Latvijas Ministru kabineta sarakstu ar politikā nepieredzējušo mikrobioloģijas profesoru Augustu Kirhenšteinu priekšgalā. Sarakstu Ulmanis apstiprināja. Jaunā "Tautas valdība", vadoties pēc Višinska direktīvām, nekavējoties sāka darbu pie neatkarīgās Latvijas institūciju pārveidošanas, likvidēšanas un valsts sagatavošanas pilnīgai sovjetizācijai.

Šim notikumam par godu tiek organizēts darbaļaužu gājiens uz Rīgas Centrālcietumu atbrīvoto svinīgai sagaidīšanai. Pavisam no Latvijas cietumiem todien atbrīvo 253 politieslodzītos, pusi no visas Latvijas kompartijas biedriem, tās vadību ieskaitot, kurai nav ne jausmas, kas ārā notiek.

Latvijas kompartija 30. gadu nogalē ir diezgan nenozīmīgs spēlētājs valsts politiskajā tirgū, toties komunistiem veikli izdodas iekļauties Maskavas kūrēto jūnija notikumu gaitā un kādus gadus vēlāk veiksmīgi to sasniegumus jau piedēvēt saviem nopelniem.

Jūlijs. Saeimas vēlēšanas

Okupācijas varas izveidotā valdība steigšus, neievērojot Latvijas Republikas vēlēšanu likumu, izsludināja Saeimas vēlēšanas. Tās ignorēja visus demokrātisku vēlēšanu pamatprincipus.

Vēlēšanas izsludināja 10 dienas pirms noteiktā vēlēšanu datuma, un saraksti bija jāiesniedz četru dienu laikā. Valdība mainīja vēlēšanu likumu, lai padarītu neiespējamu citu partiju piedalīšanos. "Latvijas darba tautas bloka" kandidātu saraksts bija vienīgais, ko deklarēja kā atbilstošu "visām likuma prasībām".

Pašas Saeimas vēlēšanas norisinās 14.–15. jūlijā. Tajās notika pārkāpums aiz pārkāpuma – vēlētāju sarakstu neesamība, sarkanarmiešu piedalīšanās vēlēšanās, balsu skaitīšana čekistu uzraudzībā un pašas balsošanas norise bruņotu okupācijas armijas karavīru uzraudzībā. Rezultāti apliecināja, ka mājas darbu varas iestādes bija lieliski izpildījušas iepriekš – Latvijā vēlēšanās piedalījušies 94,8% balsstiesīgo un par vienīgo kandidātu sarakstu nobalsojuši 97,8%.

Kolektīvās atmiņas ļodzīšana

1940. gada 17. jūnija notikumi bija viens no 20. gadsimta Latvijas vēstures pagrieziena punktiem, kas atstājis neizdzēšamas pēdas sabiedrības kolektīvajā atmiņā. Padomju propagandisti 17. jūnija republikas vārdu centās ierakstīt mūžībā, pārdēvējot tajā pilsētvides un ražošanas objektus, kā arī kultivējot minēto tēmu mākslā. Neviens no tiem gan nav izrādījušies ilgtspējīgi un paliekoši projekti.

Pašam fabrikas īpašniekam Ķuzem jaunā komunistu valdība sākumā atļāva palikt uzņēmuma direktora amatā un pat izmantot ģimenes trīsistabu dzīvokli. Taču ar padomju varu noslēgtais pamiers bija mānīgs, un 1941. gada 13. jūnijā Ķuzi arestēja un kopā ar ģimeni izsūtīja uz Sibīriju, kur 1941. gada vasarā Latvijas saldumu karalis gāja bojā padomju koncentrācijas nometnē Soļikamskā.