Ierasts, ka vēsturi uzlūkojam un arī mācāmies, par pamatu ņemot lielus un nozīmīgus notikumus – kara sākuma un beigu gadadienas, izcilu līderu biogrāfijas, revolūcijas un jaunu prasmju apgūšanu. Tie ir tikai daži no pieturas punktiem mūsu izpratnē par aizgājušā laikmeta liecībām, bet vēsture ir arī tas, par ko neraksta slavenu cilvēku dzīvesgājumos un kas neatspoguļojas lielvalstu politiskajās norisēs. To var dēvēt par mikrovēsturi, "mazo" lietu vai cilvēku vēsturi.
"Ja skatāmies uz mikrovēstures izpratni, tā nāk jau no 60. gadu histerogrāfijas, kad daži vēsturnieki mēģināja skatīties lielos vēstures notikumus daudz šaurākos apmēros. 70. gados radās vesela virkne virzienu, kas faktiski padarīja mikrovēsturi par skolu ar savu metodoloģiju, filozofiju un praksēm," stāstīja vēsturnieks, Latvijas Universitātes (LU) Humanitāro zinātņu fakultātes Filozofijas un socioloģijas institūta vadošais pētnieks Zellis.
Itāļu skola spēlē detektīvus
Analizējot kopējo mikrovēstures ainu, iespējams izdalīt trīs atsevišķas skolas, kas radušās laika gaitā. Viena no tām ir tā saucamā itāļu skola ar vēsturnieku Karlo Ginsburgu priekšgalā, kas vairāk vai mazāk mēģina tuvināt antropoloģiju ar vēsturi, skatoties lielos vēstures procesus kopsakarībās ar tā laika antropoloģiskajām atziņām.
"Itāļu skolai tāpat ir raksturīgs tāds savdabīgs izteiksmes veids, kas ir interesants un ko ir pārņēmuši arī daudzi citi mikrovēstures novirzieni. Tas arī nāk no antropoloģijas, kad faktiski vēsturi mēģināta stāstīt, nevis vēsturniekiem ierastajā naratīvā ar to, ka tajā un tajā gadā sākās tas un tas, bet gan šo vēstures stāstu būtībā veido kā detektīvu," skaidroja Zellis.
Šajā stāstā vēsturnieks kļūst par detektīvu, stāstot, kā ir nonācis līdz konkrētās tēmas izpētei, kā atradis konkrētos avotus, kas ļāvuši labāk izprast vēstures notikumus un tamlīdzīgi.
"Piemēram, slavenākais Karlo Ginsburga darbs "Siers un tārpi" ir par vienu itāļu dzirnavnieku Menokio, kurš 16. gadsimtā tika apsūdzēts ķecerībās. Ginsburgs caur šo tiesas prāvu pret Menokio būtībā uzbur tā laika Itālijas viena ciemata ainavu, attēlojot ne tikai šo Menokio, bet arī visu sociālo vidi, ap kuri šie notikumi grozās. Faktiski "Siers un tārpi" ir viens no mikrovēstures hrestomātiskajiem darbiem, ko, man liekas, studentiem liek lasīt arī Latvijā," stāstīja Zellis.
Vācieši pēta ikdienas dzīves vēsturi
Otrais mikrovēstures virziens nāk no Francijas, ko izveidojusi un attīstījusi slavenās Annāļu skolas ceturtā paaudze. "Ja itāļi mēģina notikumu palikt zem mikroskopa, tad franču skola skatās uz notikumu mērogošanu. Tātad viņi maina mērogus, salīdzinot tos arī ar kaut kādiem lieliem notikumiem," skaidroja Zellis.
Trešā mikrovēstures pieeja ir vācu skola, kas ieguvusi nosaukumu "Alltagsgeschichte", kas tulkojumā no vācu valodas nozīmē "Ikdienas dzīves vēsture".
"Vācu izpratnē tā vairāk ir skatīšanās uz ikdienas dzīves praksēm, kurās dzīvojam, bet kuras lielā vēsture nefiksē, jo tā ir tendēta skatīt kaut kādus izņēmumus.
Tad mums veidojas izpratne, ka mēs visu laiku dzīvojam kaut kādu nemitīgu konfliktu, krīžu laikā, bet ikdiena, kurā mēs turpinām dzīvot un ko paši pat nepamanām, paliek nefiksēta," skaidroja Zellis.
Ikdienas dzīves vēsture vācu vēsturnieku ieskatā balstās uz visdažādākajiem sekundārajiem vēstures avotiem, kas atklāj mūsu ikdienas dzīvi, bet vēsturniekiem bieži vien nemaz neinteresē.
Latvijā nedrīkst aizmirst arī par kopainu
"Es domāju, ka Latvijas skatījums ir ārkārtīgi pateicīgs mikrovēsturei, īpaši, jo ilgi neesam pētījuši vēsturi gan objektīvu, gan subjektīvu apstākļu pēc – okupācijas dēļ to nevarēja pētīt vispār, bet mums arī trūka vēsturnieku un vēl tagad trūkst," norādīja vēsturnieks, LU Vēstures un arheoloģijas nodaļas profesors Ēriks Jēkabsons.
Līdz ar to Latvijas vēsture bieži vien tiek pētīta ārkārtīgi šauri, tikai novadpētniecības kontekstā, taču ne vienmēr tas tiek darīts pareizi un "pēc noteikumiem", par kuriem runā minētās skolas.
"Novadpētnieks var izpētīt ikdienas dzīvi, cilvēku savstarpējās attiecības uz vietas un tā tālāk, bet, ja viņš to dara izolēti no kopējām norisēm, kas ir ļoti bieži redzams novadpētnieku vai vietējās, lokālās vēstures pētnieku kopā Latvijā, viņi vienkārši izrauj vēsturi izolēti," norādīja Jēkabsons.
Piemēram, ja mēs aprakstām savas gaitas izolēti, nepaskaidrojot, kādos lielākos procesos tajā laikā esam iesaistīti un piedalāmies, šis materiāls kļūst nederīgs.
"Bet, ja novadpētnieks izprot apkārtējās norises, ja darba sākumā aplūko procesus, kas notiek plašāk, piemēram, pagasta vēsturē, ja viņš var atbildēt uz jautājumu, ar ko šis pagasts atšķiras no citiem un kādas ir tā īpatnības, tad, pirmkārt, viņš sapratīs, par ko runāt un ko ne, un kas no tā visa ir vērtīgs," skaidroja Jēkabsons.
Tāpat novadpētnieks tad ir spējīgs ievietot mikrovēstures elementu – savu pagastu, māju vai ģimeni, jo arī ģimeni var pētīt, – kopējā Latvijas vēstures ainā, tādējādi apstiprinot vai mainot to, kas ir pieņemts pirms tam.
Tas ir svarīgi, jo šādā veidā Latvijas novadpētnieki un vēsturnieki var mainīt daudz ko arī Eiropas kopējos vēsturiskajos uzskatos.
"Būtībā kāpēc ir svarīga Latvija? Jo Latvija, pirmkārt, patiešām bija krustcelēs. Mēs ar savu vēsturi varam papildināt pamatīgi Eiropas un pasaules vēsturi, jo atkal – mēs esam tikai novadpētniecība, pasaules mērogā skatoties. Neliela nama vai kopienas novadpētniecība, bet labā nozīmē," pauda Jēkabsons.
Mikrovēstures pētnieku uzdevums vismaz sākumā ir nedaudz norobežoties no lielajiem vēstures jautājumiem, fokusējoties uz mikrovēstures uzstādītajām problēmām, un skatīties tās zem mikroskopa, bet beigās pārliecināties, vai šie lielie naratīvi, kas ir veidojušies, atbilst patiesībai, vai varbūt atklājumi mikrovēsturē tos var papildināt vai pat apgāzt, secināja Zellis.
