Pamatīgāko liecinājumu par ugunsnelaimi atstājis vēsturnieks Tacits, kurš pats to piedzīvojis kā astoņgadīgs zēns. Viņš vēsta, ka uguns vispirms izcēlusies tirgus būdās līdzās Vecajam cirkam, pašā pilsētas centrā. Karstā vasaras vēja uzpūstas, liesmas strauji virzījušās uz priekšu, par ko nenākas brīnīties, zinot, ka Roma tobrīd bija lielākoties haotisks šauru ielu un ēku juceklis, turklāt daudzas celtnes bija no koka. Ugunsgrēks esot plosījies gandrīz nedēļu un izpostījis līdz pat divām trešdaļām no Romas apbūves, nesaudzējot nedz būdas, nedz tempļus un villas.
Populāri priekšstati par Romas impērijas vēsturi nesaraujami sasaistījuši minēto Romas degšanu ar tobrīd pie varas esošā imperatora Nerona vārdu.
Domājams, jau drīz pēc ugunsgrēka sāka izplatīties baumas, ka notikusi ļaunprātīga dedzināšana ar imperatora ziņu, lai izbrīvētu būvlaukumu viņa iecerētai vērienīgai pilsētas rekonstrukcijai, tai skaitā viņa jaunajai rezidencei – Domus Aurea, "Zelta pilij".
Tāpat baumoja, ka ugunsgrēka laikā Nerons ietērpies teātra kostīmā un, no droša attāluma uzlūkodams posta ainu, liras pavadījumā skandējis sengrieķu poēmu par Trojas krišanu. Šādas liecības atstājuši romiešu hronisti Kasijs Dions un Svetonijs. Mūsdienu pētnieki gan vairāk tiecas ticēt jau pieminētajam Tacitam, kurš šos stāstus nosauc par baumām un vēsta, ka, uzzinājis par ugunsnelaimi, Nerons nekavējoties atgriezies Romā no savas vasaras rezidences, sācis aktīvi organizēt dzēšanas darbus, pārtikas piegādes un palīdzību ugunsgrēkā cietušajiem, kam ziedojis arī savus personiskos līdzekļus. Tas pats Tacits arī vēsta, ka pēc ugunsgrēka imperators par vainīgiem dedzināšanā pasludinājis kristiešus un uzsācis plašu kristiešu vajāšanu. Sagūstītos viņš licis ietērpt meža zvēru ādās un tad uzrīdīt tiem suņus, kuri tos dzīvus saplosījuši, licis tos ne tikai sist krustā, bet arī, pakulās ievīstītus, piesiet staba galā un dedzināt kā dzīvas lāpas.
Mūsdienu vēsturnieki gan arvien biežāk apšauba arī šo ziņu ticamību – rūpīga attiecīgo fragmentu analīze liek šaubīties, vai tie patiešām pieder Tacita spalvai, vai arī pierakstīti vēlāk nolūkā uzspodrināt kristīgās moceklības tēlu.