Dienvidamerikas Apvienotās provinces, no kurām vēlāk izveidojās mūsdienu Argentīnas valsts, savu neatkarību no spāņu koloniālās varas pasludināja 1816. gadā. Sākotnēji tā bija vāji saistīta konfederācija, kurai militāros konfliktos nācās vilkt robežas ar kaimiņvalstīm. Pamanāmākā figūra topošās Argentīnas valsts politikā 19. gadsimta pirmajā pusē bija Huans Manuels de Rosass, kurš 1829. gadā kļuva par Buenosairesas provinces gubernatoru, bet savas valdīšanas beigu posmā jau dēvējās par Argentīnas konfederācijas augstāko vadoni.
Iekšējās un ārējās nestabilitātes situācijā diktatorisku pilnvaru piesavināšanās bija lielā mērā loģiska, taču de Rosasa izpildījumā režīms drīz vien kļuva pār mēru bargs un policejisks, kontrolējot pavalstnieku dzīvi teju visos aspektos un izvēršot īstu valstisku teroru. Diktators vienpersoniski lēma par pavalstnieku mantu, dzīvību un nāvi, un par represiju upuriem sāka krist ne vien reāli opozicionāri, bet arī sabiedrībā pamanāmi ļaudis, kuri de Rosasa ieskatā labi noderēja iebiedējošām paraugprāvām. Otrajai diktatūras desmitgadei tuvojoties beigām, vadonis sāka arvien vairāk izolēties no publiskās dzīves, reti tikdamies pat ar ministriem un nododams savus rīkojumus ar privātsekretāru starpniecību. Tieši šo viņa varas maksimālās koncentrācijas, bet arī pagrimuma fāzi raksturo notikums, kas satricināja ne vien Argentīnu, bet arī visu Dienvidameriku: 23 gadus vecās Kamilas O’Gormanas un viņas faktiskā dzīvesbiedra Ladislao Gutjerresa sodīšana ar nāvi 1848. gada 18. augustā.
Kamila O’Gormana nāca no Buenosairesas aristokrātu ģimenes, kurai bija spāņu, franču un īru saknes. Viņas vecākais brālis Eduardo mācījās garīgajā seminārā, un Kamila jau pusaudzes gados iepazinās ar viņa studiju biedru Ladislao Gutjerresu, kurš vēlāk tika norīkots uz draudzi netālu no O’Gormanu mājām. Acīmredzot mīlas jūtas, kas radās starp Kamilu un Ladislao, lika aizmirst kā katoļu priestera šķīstības zvērestu, tā sava laika sabiedrības striktos tikumības žņaugus. Pāris aizbēga no Buenosairesas un inkognito apmetās tobrīd vēl faktiski neatkarīgajā Korrjentesas provincē, taču bēgļus uzpazina kāds īru izcelsmes katoļu priesteris, un galvaspilsētā sacēlās sašutuma vētra. Sevišķi trakoja īru aprindas, kuru ieskatā O’Gormanu meita bija aptraipījusi visas viņu krietnās kopienas reputāciju. Aizskarts sajutās arī diktators de Rosass, kurš taču bija cita starpā arī tikumības garants. Viņa sūtīti vīri sagūstīja Kamilu un Ladislao un nogādāja cietumā Buenosairesas pievārtē. Par Kamilu centās aizlikt vārdu viņas draudzene, diktatora meita Manuela, taču saņēma stingru atteikumu.
"Šai lietai jāparāda manas varas neapstrīdamība, kad uz spēles ir visas sabiedrības morāles vērtības un svētās reliģijas normas," esot paziņojis viņas tētiņš.
Vadoni nekavēja pat tas, ka Kamila bija astotajā grūtniecības mēnesī. Nedzimušais bērns, pirms to nogalināt līdz ar māti, gan bija jānokristī, tāpēc cietuma kapelāns lika Kamilai iedzert svētīto ūdeni un veica attiecīgo rituālu. Tad pāri izveda cietuma pagalmā, piesēja pie krēsliem un nošāva.
Tieši trīs gadus pēc Kamilas O’Gormanas un Ladislao Gutjerresa nogalināšanas, 1851. gada 18. augustā, uzliesmoja t. s. Laplatas karš starp Argentīnu un Urugvaju, kurā pēdējās pusē nostājās tās spēcīgais ziemeļu kaimiņš Brazīlija. Argentīna cieta ātru sakāvi, Huana Manuela de Rosasa vara sabruka, un diktators devās trimdā uz Lielbritāniju. Nākamos 25 gadus viņš pavadīja kā fermas rentnieks Sauthemptonas apkārtnē; līdzekļus baisā diktatora pieticīgajām un klusajām vecumdienām nodrošināja dažu draugu finansiāls atbalsts.
