Barikāžu laikā Latvijas Nacionālais vēstures muzejs atradās Rīgas pilī. Tikai pirms dažiem gadiem pils tornī tika uzvilkts sarkanbaltsarkanais karogs, un, protams, bija bail, vai līdzīgi kā citās valstīs, režīmiem saduroties, necentīsies iznīcināt vēsturi.
“Kopš 1988.gada novembra pils bija uzmanības centrā: izstāde “Latvija starp diviem pasaules kariem”, karogs, kas pirmo reizi atkal sāka plīvot pils tornī. Līdz ar to arī muzejam likās, ka mūsu vērtības ir ļoti svarīgas un gribam kaut kādā veidā nodrošināties,” stāsta Latvijas Nacionālā vēstures muzeja direktors Arnis Radiņš.
Lai gan muzejam bija diennakts apsardze, darbinieki vēlējās nodrošināties un barikāžu laikā dežūrēja muzejā. Darbinieces naktīs dežūrēja divatā, vīrieši – pa vienam.
Daudzo durvju, seifu un atslēgu jūklī maldījās pat paši darbinieki. “Ļoti reti muzeja cilvēki zināja visu sistēmu, kā tā strādā: kuras durvis slēdzas, kuras neslēdzas, kur ir atslēgas, kurā seifā un kur atrodas seifs. Tā ka tā ir daudzpakāpju un sarežģīta sistēma ar atslēgām,” stāsta Radiņš.
Muzeja direktors atzīst, ka tikai nesen 300 tūkstoši bija apmeklējuši izstādi “Latvija starp diviem pasaules kariem”. Nesen bija beigusies ārējā cenzūra. Bija relikvijas, ko muzejs nebija gatavs zaudēt.
“Tās relikvijas, kas saistītas ar izstādi “Latvija starp diviem pasaules kariem”, bija pietiekami nozīmīgas. Kaut vai ģenerāļa Baloža apbalvojumi, Lāčplēša kara ordeņu pilns komplekts, kas ir vienīgais saglabājies Latvijas teritorijā,” stāsta Radiņš.
Bet uz barikādēm muzejnieki skatījās arī kā uz vienreizēju vēstures stundu:
“Esmu ļoti priecīgs, ka varēju to redzēt, varēju būt klāt. No vienas puses, šī procesa dalībnieks; no otras, mazliet mēģināt skatīties no malas kā vēsturnieks.
Tas bija atmosfēras laiks. Tāda atmosfēra droši vien otrreiz dzīvē nez vai būs.”
Arī tie VEF radiouztvērēji, pa kuriem barikāžu laikā klausījās ziņas un jaunumus, tagad ir vēsture un muzeja eksponāti ar inventāra numuriem sānos.
