1991.gada augustā viņi bija kolēģi. Jānis Baškers bija Sabiedrības drošības departamenta direktors, bet Vilis Daugulis darbojās informatīvajā daļā. Pučs abiem nesa lielus pārdzīvojumus. Padomju Iekšlietu ministrijas speciālās vienības kaujinieki – tā sauktie omonieši – sagrāba trīs Baškera darbiniekus: Vili un vēl divus puišus.
Todien departamentā pienāca ziņa, ka Rīgā, Vienības gatvē, redzamas mašīnas ar padomju karavīriem. “Pieņēmu lēmumu, ka ir jāaizsūta vienīgā automašīna, kas bija departamenta direktora rīcībā, “Volga” ar mūsu darbiniekiem, lai paskatītos, kas notiek ar šo militāro grupu, kas ir tajā rajonā. Pēc tam izrādījās, ka tā ir dezinformācija,” stāsta Baškers.
Vēlāk izrādījās, ka viltus ziņas, visticamāk, izplatītas, lai omonieši varētu tikt klāt Baškeram. Omonieši zinājuši, ar kādu automašīnu viņš pārvietojas, un gaidījuši, kad “Volga” izbrauks no Ministru padomes pagalma Brīvības ielā.
Kā stāsta Vilis Daugulis, viņi devās izpildīt direktora uzdevumu, taču nekur tālu netika. Ceļu aizšķērsoja OMON un viņus izrāva no “Volgas”. “Rokas un uz “kapota” un bagāžnieka, ieroči ir? Apčamdīja. Vadītājam lika atdot atslēgas. Mums [jautāja] – kur ir Baškers? Baškera nav. Mani “Rafiņā” uz sēdekļa, un vienu no jaunajiem otrajā,” atceras Daugulis.
Visus trīs aizveda uz OMON bāzi Vecmīlgrāvī, kur izvietoja par dažādām telpām. Caurlaides punktā Vili ar roku dzelžiem pieķēdēja pie radiatoriem koridorā.
“Saniknoti par neveiksmi, Doma laukumā nekas nebija sanācis, viņi iet garām visi, un, kuram nav slinkums, iespēra ar kāju pa muguru. Dežurants – pagaidi, tā viņu te var nosist. Atsprādzēja un uz iekštelpām. Tur mani pieslēdza pie cita radiatora,” stāsta Daugulis.
“Majors Četskis paskatījās uz to guvumu – nu nav Baškera. Ar šo veco tā uzmanīgāk, tas izskatās viltīgāks. Un tad notika informācijas ieguve.”
Omonieši sita un draudēja nošaut. Gribējuši noskaidrot, uz kurieni darbinieki braukuši.
“Jaunos iekaustīja. Vienam acs galīgi aizplūdusi. Otram bija zilumi, viņus kārtīgi dauzīja. Ar mani… Stāstīja – tur tajā vietā ir aknas, pa turieni vajag spert. Padauzīja pa galvu ar pistoles paliktni, galva dulla, smadzeņu satricinājums. 10 dienas pēc tam gulēju “Gaiļezerā”,” stāsta Daugulis.
To, ka omonieši sagrābuši viņa darbiniekus, Jānis Baškers uzzināja no šofera, kurš atgriezās bez kolēģiem un mašīnas. Departamentā valdīja liels satraukums un spriedze.
“Kā rīkoties, ko darīt. Atbrīvot ar spēku nevarēja, un notikumu attīstība starptautiskajā mērogā bija ļoti neskaidra, un situācija darbiniekiem bija ļoti draudoša. Ļoti draudoša. Tas nebija iespējams, mēs zinājām, ka bāze nocietināta un tur dežurēja uz jumta ložmetējnieki. Uz tādu risku neviens neietu. Neviena amatpersona,” stāsta bijušais Sabiedrības drošības departamenta direktors.
Jānis Baškers saka – atviegloti uzelpot varēja ap vieniem naktī, kad piezvanījis Vilis un pateicis, ka OMON viņus atbrīvojis. Kā stāsta Vilis, vēl vakarā omonieši sagūstītos iesēdinājuši mikroautobusā un veduši Rīgas centra virzienā. Netālu no Mangaļu stacijas atvēruši durvis un izgrūduši Vili ārā. Viņš skrējis lejup pa uzbērumu un gaidījis automātu kārtu. Bet piekautos puišus omonieši izlaiduši slimnīcas tuvumā.
Tagad viņi jau ir atvaļināti pulkvežleitnanti. Pēc neatkarības atjaunošanas piedalījās Latvijas armijas un robežsardzes veidošanā. Bet nekas nav zināms, kā dzīve iegrozījusies abiem puišiem. Puča dienās Sabiedrības drošības dienests iznīcināja daļu dokumentu ar personu datiem. Tāpēc aicinām viņus atsaukties!
