ĪSUMĀ:
- Noslēpumainais "trešais spēks"
- Daudzas liecības bez dokumentāla apstiprinājuma
- Pētnieks: Patiesību varbūt noskaidros mūsu mazbērni
- Uz apsūdzēto sola bijuši tikai ierindas kaujinieki, ne pavēļu devēji
- Atmodas un Padomju Latvijas laiks riskē apaugt ar mītiem
Noslēpumainais "trešais spēks"
1991.gada 20.janvāris, īsi pēc deviņiem vakarā. Pie Iekšlietu ministrijas Raiņa bulvārī sākas apšaude starp PSRS Iekšlietu ministrijas Iekšējā karaspēka pakļautībā esošās Rīgas Speciālo uzdevumu milicijas vienības jeb OMON kaujiniekiem un ministrijas aizstāvjiem. Lodes lido no Bastejkalna un omoniešu ieņemtās Celtniecības ministrijas, vēlākās ASV vēstniecības ēkas, logiem. Apšaudē dzīvību zaudē kinooperatori Andris Slapiņš un Gvido Zvaigzne, skolnieks Edijs Riekstiņš, miliči Vladimirs Gomonovičs un Sergejs Konoņenko. Dramatiskus mirkļus fiksē Jura Podnieka kamera.
Tiek ievainoti arī četri Bauskas miliči, kas tobrīd sargā ministriju. Ievainoto miliču vidū bija arī Renārs Zaļais, kurš tagad vada Barikāžu muzeju un biedrību. "Tajā brīdī man, goda vārds, nebija skaidrs, ka ir vēl kāds. To es uzzināju tikai vēlāk," saka Zaļais.
"Par šo uzbrukumu pašlaik ir vairāk jautājumu nekā atbilžu. Ir skaidrs, ka tur piedalījās OMON kaujinieki un ka Iekšlietu ministriju aizstāvēja milicijas darbinieki, tajā skaitā Bauskas milicijas darbinieki – par to jautājumu nav. Bet ir daudz jautājumu par to, kas vēl šajā uzbrukumā piedalījās. Jo par to, ka piedalījās vēl citi spēki, liecību ir pietiekoši daudz," norāda Zaļais.
Izmeklētāji centušies detalizēti rekonstruēt notikumu gaitu, taču liecības ir pretrunīgas un neapgāžamu pierādījumu par kāda "trešā spēka" rīcību un mērķiem nav. Izskanējuši minējumi gan par Pleskavas desantniekiem, gan specvienības brigādi no Vitebskas, kas bija apmetusies Lielupē, maskējoties par bulgāru šaušanas sportistiem. Viena no populārākajām versijām pieļauj, ka tā varēja būt PSRS Valsts drošības komitejas specvienība "Alfa".
Tādu minējumu izsaka gan Renārs Zaļais, gan intervijā LTV – arī tā laika Augstākās Padomes Aizsardzības un iekšlietu komisijas priekšsēdētājs Tālavs Jundzis. "Faktiski mērķis bija viens – gan OMON uzbrukuma, gan specvienības šaudīšanās mērķis bija izprovocēt nekārtības Latvijā. Kāpēc tieši pie Iekšlietu ministrijas un kāpēc viņi bija Bastejkalnā? Tas bija tieši pie Vecrīgas galvenajām barikādēm," stāsta Jundzis. "Domāju – tā cerība un plāns bija, ka barikāžu aizstāvji metīsies aizstāvēt Iekšlietu ministriju. Nav jau noslēpums, ka daļai vīru bija arī ieroči – mednieku bises un tādas lietas. Vārdu sakot – radīt jukas, šaudīšanos, lai lepni paziņotu: redziet, viņi šauj viens otru nost, tagad mēs ieviesīsim PSRS prezidenta tiešo pārvaldi, un Baltijas kara apgabals visu noliks savās vietās," norāda Jundzis.
Daudzas liecības bez dokumentāla apstiprinājuma
Iespējams, specvienības mērķis bijis izprovocēt OMON uz apšaudi, jo ir liecības par šāvieniem gan no Bastejkalna, gan pašas ministrijas augšējiem stāviem. OMON kaujinieki tiesā un arī Antras Cilinskas 1995.gada dokumentālajā filmā "Provokācijas anatomija" apgalvo, ka nav šāvuši pirmie. "Mūsu automašīnas brauca uz prokuratūru [tagadējā Francijas vēstniecības ēka] – gar Iekšlietu ministriju ved vienīgais ceļš uz turieni. Un tajā brīdī apsardze atklāja uguni," saka kāds omonietis. "Vai arī no kalniņa..." piebilst otrs. Pirmais gan uzreiz iebilst: "Nē, nē, apsardze. Sākumā šāva taisni virsū, pēc tam no logiem. Mūsējie pat sākumā neko nesaprata, paslēpās aizsegā".
Toreizējais Rīgas milicijas priekšnieks Viktors Bugajs intervijā "Neatkarīgajai Rīta Avīzei" 2011.gadā paudis viedokli, ka nekāda trešā spēka nav bijis un izmeklētāji to izdomājuši, "lai būtu interesantāk". Viņaprāt, operatoru Andri Slapiņu nošāvis OMON snaiperis, jo viņa kamera no tāluma atgādinājusi granātmetēju.
Bez apstiprinājuma palicis arī atsevišķu liecinieku teiktais par kādu Bastejkalnā sašautu specvienības kareivi, ko it kā savācis kravas auto, kas lielā ātrumā iztraucies cauri parkam un pazudis nezināmā virzienā. Šāds auto fiksēts arī filmā "Provokācijas anatomija" apkopotajos kadros. "Juris Podnieks redzējis, kā mašīna pārbraukusi kanāla tiltiņam, savākusi kāda cilvēka līķi un ātri aizbraukusi," teikts filmā.
Dažādās liecības par 20.janvāra notikumiem apkopotas laikabiedru atmiņās un tiesas materiālos, uzņemtas vairākas dokumentālas filmas. Bet fundamentālu pētījumu nav, jo, kā saka Renārs Zaļais – lai veiktu pētījumu, vajadzīgi dokumenti, bet, ja tādi vispār ir, tie glabājas nepieejamos Krievijas militārajos arhīvos. "Ļoti iespējams, ka tie varētu būt bijuši kādi mutiski rīkojumi. Bet no kā tie nāca, kas bija īstie organizatori šim 20.janvāra uzbrukumam un kāds bija tā mērķis – tie visi ir jautājumi, uz kuriem atbilžu nav," uzsver Zaļais.
Pētnieks: Patiesību varbūt noskaidros mūsu mazbērni
Maz pētītos 20.janvāra notikumus un pretrunīgās versijas savā bakalaura darbā pirms diviem gadiem analizēja arī vēstures students Agris Pastars. Viņš apkopojis gan cilvēku atmiņas, liecības un trūcīgos dokumentus, gan intervējis vairākus bijušos OMON kaujiniekus, kuriem savulaik piesprieda nosacītus sodus un kuri palika uz dzīvi Rīgā. Tomēr nonākt daudz tuvāk patiesībai nav izdevies.
"Visticamāk, ka to patiesību jau noskaidros mūsu mazbērni. Varbūt Krievijā atvērsies kāds specarhīvs vai kāds no šo notikumu plānotājiem uzrakstīs atmiņas vai memuārus. Pagaidām, es uzskatu, mēs varam izvirzīt tikai versijas," klāsta Pastars.
Savā darbā viņš atturējies izvirzīt vienu versiju par to, kas bijis daudz piesauktais "trešais spēks", bet arī viņš par tāda klātbūtni 20.janvāra apšaudē nešaubās, jo esot daudz liecību par nezināmiem šāvējiem Bastejkalnā un ministrijas augšstāvos, kas sākuši šaut uz OMON.
"Jautājums palicis neatbildēts – vai tā uguns tiešām tika atklāta, vai arī tā bijusi šaušana ar tukšām patronām, lai radītu tikai troksni un iespaidu, ka tur notiek apšaude. Vai arī tas tik tiešām ir bijis spēks, kas atklājis uguni uz OMON kaujiniekiem, viņiem to nezinot. Es uzskatu, bet tā arī ir tikai versija, ka OMON vienībā par kaut kādām plānotām provokācijām varēja zināt virsnieki, komandējošais sastāvs, bet ne ierindas kaujinieki," norāda Pastars.
Kā secina filmas "Provokācijas anatomija" veidotāji, spēks bija tikai viens – vairākas marionetes viena režisora rokās.
Kādā ierakstā fiksētā 20.janvāra sarunā divi milicijas darbinieki spriež: viņi ierauti politiskā spēlē, cīņā par varu, un nodevība nākusi no abām pusēm. Bet, kas ir nodevējs, neatklāj.
Uz apsūdzēto sola bijuši tikai ierindas kaujinieki, ne pavēļu devēji
OMON krimināllietā sākotnēji bija apsūdzēti vairāk nekā 100 cilvēku, no kuriem gan izdevās notiesāt tikai 15. Vairums saņēma nosacītus sodus. Dažiem piespriesta arī reāla brīvības atņemšana. Piemēram, Mihailu Bruju Rīgas apgabaltiesa pērn notiesāja uz 6,5 gadiem cietumā, aizpērn tādu pašu termiņu piesprieda Mihailam Sevastjanovam. Taču abi arvien atrodas meklēšanā ārpus Latvijas. "Melno berešu" tiesas iznākums daudzos radīja vilšanos. Bet jāņem vērā, ka daudz ko noteica sākotnējā izmeklēšana – tajā liela loma bija LPSR un vēlāk Krievijas prokuratūrai.
Kā intervijās presē atzinusi bijusī Latvijas Ģenerālprokuratūras Sevišķi smago noziegumu izmeklēšanas pārvaldes priekšniece Rita Aksenoka, kad lieta 1992.gadā no Maskavas atgriezās Rīgā, daudzas liecības un lietiskie pierādījumi bija pagaisuši.
Par uzbrukumu Iekšlietu ministrijai, barikāžu aizstāvjiem uz Brasas un Vecmīlgrāvja tiltiem, iebrukumu Minskas augstākās milicijas skolas Rīgas filiālē un citām epizodēm apsūdzētos omoniešus galu galā notiesāja pēc panta par darbību, kas vērsta uz valsts varas gāšanu.
Taču uz apsūdzēto sola sēdās tikai ierindas kaujinieki, nevis pavēļu devēji, bez kuru ziņas šāds uzbrukums nevarēja notikt,ir pārliecināts Ģenerālprokuratūras Krimināltiesiskā departamenta Sevišķi svarīgu lietu izmeklēšanas nodaļas prokurors Aldis Pundurs, kas ar šo lietu bijis saistīts pēdējos 15 gadus.
"Tas nenotika tā, kā to reizēm mēģina pasniegt, ka OMON brauca garām Iekšlietu ministrijai un pēkšņi izdomāja uzbrukt. Tur jau viss bija sagatavots, kuram kur jāiet un pa kurām kāpnēm jāielaužas. Viss bija izplānots, tas nebija spontāni. Neviens militārists tādas lietas nedarīs, ja viņam nebūs pavēles. Kurš varēja dot pavēli? Kāds no vadītājiem. Droši vien – augsta līmeņa vadītājs," saka Pundurs.
Kas bija šie vadītāji un kādas pavēles tieši tika dotas – šīs atbildes, ja tās vispār dokumentētas, visticamāk, slēpj Krievijas militārie arhīvi, kam piekļūt pašlaik nav iespējams.
"Ja jūs gribat manu personīgo viedokli, kuram ir jāatbild par janvāra notikumiem un kuram būtu jāsēž cietumā, tas ir Gorbačovs. (..) Tas ir mans personīgais viedoklis, bet pierādījumu jau nav. Tādas pavēles jūs nekad neatradīsiet," atzīmē Pundurs.
Tiesai nodotajai lietai tagad pielikts punkts. Prokuratūras arhīvā palikusi lietas daļa pret tiem, kas paspēja aizbēgt pirms apsūdzību uzrādīšanas un netika atrasti. Šiem omoniešiem jau 2000.gadu sākumā iestājās kriminālatbildības noilgums, un lieta pret viņiem pamazām tika izbeigta.
Daudzi Barikāžu laika notikumi nav stingri dokumentēti, un akadēmisku pētījumu par šo laiku ir gaužām maz, saka Renārs Zaļais. "Akadēmisko vēsturnieku vidū ir uzskats, ka vēsture sākas 50 gadus pēc notikumiem, bet tagad mēs Barikādēm atzīmējam tikai 25.gadadienu. Tas nozīmē, ka vēl 25 gadus būtu jāgaida, lai varētu sākt pētīt. Es gan tam absolūti nepiekrītu," viņš klāsta.
Atmodas un Padomju Latvijas laiks riskē apaugt ar mītiem
"Šis periods tomēr liekas vēl pārāk nesena pagātne. Jo mēs, vēsturnieki, jau galvenokārt koncentrējamies uz vēstures avotu, tas ir, dokumentu pētniecību, ne tik daudz uz laikabiedru iztaujāšanu un intervēšanu," norāda Latvijas Universitātes Vēstures fakultātes docents Jānis Ķeruss. Viņš gan vadījis vairākus studentu, tostarp Agra Pastara, rakstītos darbus par Barikāžu laiku un secina: jauniešiem par šo tēmu ir liela interese. Vēsturnieks uzsver – apkopot laikabiedru liecības ir ļoti svarīgi, bet īsti objektīvi novērtēt un izsvērt tā laika notikumus vēl ir grūti.
"Šis laiks tomēr tiek arvien vairāk un vairāk pētīts. Ja runājam par Atmodas periodu kopumā (..), tad Latvijā, manuprāt, salīdzinot ar Lietuvu un Igauniju, ir izdots diezgan daudz vēsturisku pētījumu," stāsta Ķeruss.
Viņš spriež, ka nākotnē pētāmo Barikāžu laika jautājumu loks ir ļoti plašs – no valsts iestāžu lomas barikāžu organizācijā līdz cittautiešu attieksmei pret šiem notikumiem.
Pie Barikāžu laika izpētes pamazām ķeras jaunie vēsturnieki, kuriem šī ir pietiekami sena vēsture un Barikāžu laiks saistās ar agru bērnību. Tieši viņu pētījumi bija barikāžu 25 gadu jubilejai veltītās Zinātņu akadēmijas konferences centrā. Pētīta gan Barikāžu rezonanse pasaulē un trimdas latviešu loma, kur dokumentu ir vairāk, gan, piemēram, brīvprātīgo vienības barikādēs, kas veidoja kadru bāzi tālākajām iekšlietu struktūrām.
Pie to izpētes ķēries jaunais vēsturnieks un Barikāžu muzeja speciālists Kaspars Zaltāns. Viņš secina: dokumentu no tā laika ir ļoti maz. "Barikādes bija ļoti dinamisks laiks Latvijas vēsturē. Cilvēki nezināja, kā tas viss beigsies, vai tas izdosies. Barikāžu dalībnieku sarakstus dedzināja, plānus dedzināja. Jebkura veida dokumentāciju uzturēja ļoti minimāli. Otra problēma ir augusta pučs pēc pusgada. Ja kaut kas bija saglabāts no janvāra, tad to vai nu tiešām krāsnī iekšā vai kaut kur pažobelē noslēpa un līdz mūsdienām tas nav atnācis. Tāpēc es vienmēr, tiekoties ar cilvēkiem, aicinu – paskatieties atvilktnēs, skapjaugšās, kas jums vēl ir," norāda Zaltāns.
Viņš secina, ka Barikāžu laiks šajos 25 gados paguvis apaugt ar mītiem un leģendām, kuras pierādīt vai apgāzt arī būs nākotnes vēsturnieku darbs.
"Manuprāt, šī brīža pētnieku un muzejnieku galvenā misija ir savākt bāzi paaudzei pēc tam," uzsver Zaltāns. "Maksimāli savākt šos materiālus, parunāt ar cilvēkiem, dabūt to, kas viņiem tajās atvilktnēs stāv. Jo tāda pavisam objektīva pētniecība, manā subjektīvajā skatījumā, būs iespējama tad, kad šī paaudze jau būs nomainījusies," sacīja vēsturnieks.
Arī šogad uz Barikāžu muzeju Vecrīgā, Krāmu ielā, janvāra dienās strīpām ekskursijās nāk skolēni. Zaltāns viņus vadā pa kādreizējām Barikāžu vietām, rāda ekspozīciju, kurā redzami vien 3% no visa muzeja savāktā krājuma, kas joprojām papildinās. Krājumā ir arī fotogrāfija, kur redzams lodes caurums Brīvības pieminekļa sānos no 1991.gada 20.janvāra apšaudes pie Iekšlietu ministrijas.
Starp citu, viens no todien ievainotajiem Bauskas miličiem joprojām dzīvo ar lodi gurnā. Bet viņi visi dzīvo ar jautājumu – no kā lodēm krita biedri un kurš izdeva pavēles, kas lika 20.janvārim kļūt par traģiskāko lappusi Latvijas neatkarības atjaunošanā.
