Mūsu ēras 7. gadsimta pirmajās trīs desmitgadēs Tuvajos Austrumos risinājās sīva divu impēriju cīņa: Bizantijas impērija un Persijas Sasanīdu impērija cīnījās par Sīrijas piederību. Ilgstošā karadarbība pamatīgi novājināja abus pretiniekus, un tas izrādījās liktenīgi, kad Tuvajos Austrumos parādījās jauns agresīvs spēks – arābi. Pravietis Muhameds, sludinādams jaunu ticību, bija apvienojis arābu ciltis, un viņa sekotājs un varas pārņēmējs, pirmais kalifs Abū Bekrs tagad sūtīja šo spēku plašā ekspansijā pret savstarpējā kara novājinātajiem kaimiņiem. 634. gadā arābu rokās krita Damaska, un viņi spiedās arvien tuvāk Vidusjūras piekrastei, apdraudot nozīmīgo Alepo ostu un Bizantijas imperatora Sīrijas rezidenci Antiohiju.
Imperators Hēraklijs pulcināja armiju no visām lielvalsts malām. Par šo spēku lielumu drošu ziņu nav, taču tiek pieņemts, ka tie ievērojami pārsnieguši arābu armijas apjomu. Bizantiešu armijā bija ne tikai Mazāzijas un Balkānu grieķi, bet arī nozīmīgi slāvu, armēņu, gruzīnu kontingenti, arī franku algotņi un kristīto arābu vienības. Armiju vadīja bizantiešu karavadonis Teodors Tritīrijs, kurš gan bija augsta ranga ierēdnis, tāpēc komandēšana kaujas laukā piekrita armēņu izcelsmes karavadonim Vahanam. Bizantiešu armijas raibais sastāvs nenāca par labu kaujas spējām, tāpat arī tas, ka daudzi tajā cīnījās tālu no dzimtenes, tikai par algu, kuras izmaksas turklāt regulāri aizkavējās. Gluži citāda aina valdīja arābu armijā, kurā daudzi bija karojuši kopā ar pravieti un apzinājās sevi kā jaunās ticības izplatītājus. Tāds bija arī arābu armijas komandieris, viens no visu laiku izcilākajiem karavadoņiem Halīds ibn al-Valīds.
Sākotnēji gan arābiem nācās pārspēka priekšā atkāpties, tomēr bizantiešu plāns pārsteigt pretinieku nesagatavotu un sakaut viņa armiju pa daļām neizdevās. Arābu armija sapulcējās līdzenumā uz dienvidiem no Jarmukas upes – šodienas Sīrijas un Jordānijas robežas. Šeit, pēc apmēram mēnesi ilgas pretstāves, 636. gada 15. augustā sākās izšķirošā kauja. Ja ticam arābu avotiem, tā ilgusi veselas sešas dienas. Pirmajās četrās dienās bizantieši, izmantodami savu skaitlisko pārsvaru, uzbruka, un arābu stāvoklis vairākkārt bija kritisks.
Hronisti min situācijas, kad musulmaņi bēguši uz savu nometni. Te viņus sagaidījušas sievas, kuras pavadījušas vīrus karagājienā. Sievietes metušās pretim bēgošajiem, gānījušas viņus par gļēvumu un pat iekaustījušas ar telts mietiem. Tā izrādījusies iedarbīga motivācija. Izšķirošā, protams, bija karavadoņa Halīda prasme, ļoti operatīvi pārsviežot uz kritiskajiem kaujas punktiem savu izlases kavalēriju. Pretējās puses vadoņiem šādas izmanības allaž pietrūka. Kad piektajā kaujas dienā bizantieši izteica pamiera piedāvājumu, Halīds saprata, ka pretinieka kaujas spars ir izsīcis. Viņš apvienoja visas līdz tam sadalītās jātnieku vienības vienā triecienspēkā, un tam sestajā kaujas dienā izdevās tikt garām bizantiešu armijas flangam. Vahans nespēja gana ātri sakoncentrēt savu kavalēriju, arābi to samala pa daļām un tad, uzbrūkot gan no aizmugures, gan frontāli, sagrāva bizantiešu aizsardzības līniju. Bizantieši bēga, izrādījās iesprostoti starp stāvām upju aizām, bet vienīgo tiltu jau naktī bija ieņēmusi Halīda nosūtīta arābu vienība. Tā nu kaujas fināls 636. gada 20. augustā izvērtās par nežēlīgu slaktiņu. Gūstekņus arābi neņēma.
Sakāvei pie Jarmukas bija izšķirošas sekas Tuvo Austrumu un, kā uzskata, visas pasaules tālākajā vēstures gaitā. Bizantijai vairs nebija resursu, lai atgūtu Sīriju, līdz ar to arābu iekarojumi bija atšķēluši impērijas centru ap Konstantinopoli no īpašumiem Ziemeļāfrikā, kuru zaudēšana bija tikai laika jautājums. Jau pēc dažiem gadiem arābi iebruka Ēģiptē, un tad jau viņu iekarojuma vilnis neapturami vēlās uz rietumiem pāri Ziemeļāfrikai, kā arī uz austrumiem, ieņemot Persiju. Šo iekarojumu rezultātā šīs zemes uz visiem laikiem kļuva par islāma izplatības sfēru.
Raksts LSM.lv pirmo reizi publicēts 2023. gada 20. augustā.
