Lielākā daļa eiropiešu šos svētkus kā daļu no savas ikdienas pieredzes pazaudēja 18.–20. gadsimtā – laikā, kad latviešu kultūrā noritēja pilnīgi pretējs process. Šajā rakstā īsi ieskatīsimies tajā, kā Līgo vakars un Jāņi kļuva par vislatviskākajiem svētkiem un vienu no būtiskākajiem latviešu nacionālās identitātes elementiem.
"Tuvojas mūsu nacionālākie svētki – Jāņi. Jaunais laiks, kas prasa latvietības nostiprināšanos visos veidos un aicina tautu saprasties tiklab kā darbā tā arī svētku dienās, mūs skubināt skubina šos svētkus sarīkot, sagaidīt un pavadīt pēc iespējas skaisti un saskaņā ar mūsu tautas tradīcijām," 1935. gada 15. jūnijā rakstīja Informācijas un propagandas pārvaldes priekšnieks Jānis Mežaraups. Tobrīd būdams iekšlietu viceministra Alfrēda Bērziņa labā roka, Mežaraups ar šādu ievadu iesāka rīkojumu visiem Latvijas apriņķu vecākajiem.
Mežaraupa uzdevums bija nodrošināt, lai pilnīgi ikkatrā pagastā būtu organizētas Jāņu svinības "ar vainagiem, jāņuzālēm, tautiskām dejām un rotaļām u.t.t.".
Vēl vairāk, Mežaraups izteica cerību, ka "visos pakalnos (vai augstākos kokos, stabu galos) degs jāņugunis – tā visu zemi ievijot vienīgā vaiņagā [..]". Lai ik vienam būtu skaidrs, cik svarīgs bija šis uzdevums, Mežaraups savu rīkojumu noslēdza ar vārdiem: "Mūsu tautas gods prasa, lai Jāņus mēs svinētu kā īsti latviskus svētkus."
Domāju, daudzi LSM.lv lasītāji kādreiz savā dzīvē vēlētos nosvinēt Jāņus "īsti latviskā garā". Tā, lai tautas tērpi ir ne vien skaisti, bet arī autentiski. Dziesmas ne vien jautras, bet ari tautiska vieduma pilnas. Rotaļas – reizē izklaidē un rada mistiskas pieredzes sajūtu.
Un, protams, lai uz galda līdzās alum būtu tikai latviska kulinārija un nekādu čipsu.
Nešaubos, ka dažiem apņēmīgākiem (vai veiksmīgākiem) lasītājiem svētkus patiešām izdodas regulāri nosvinēt tieši šādi. Tikmēr vairumam tas parasti paliek kā neizlolots sapnis. Ja kādam izdotos aizceļot ar laika mašīnu uz 1935. gadu, viņam būtu iespēja redzēt, kā Ulmaņa autoritārās valdības propagandisti mobilizēja vērienīgus resursus, lai pēc iespējas plašākam lokam sarūpētu šādus tautiskos svētkus. Mežaraupa rīkojums atspoguļoja skaidru ideoloģisku prioritāti reizi par visām reizēm parūpēties, lai Jāņi būtu "īsti latviski". Šādi autoritārā valdība būtu pielikusi punktu neapmierinātībai par nepareizu Jāņu svinēšanu, kam tobrīd bija jau 150 gadu sena priekšvēsture.
Izsenis Jāņi ir bijuši tautas svētki visā Latvijā. Senāko gadsimtu svinētājus pavisam noteikti nenodarbināja doma par to, vai pastāv tāds viens pareizs, latvisks veids, kā svinēt Jāņus. Katrā pagastā un pilsētā svinību tradīcijas bija atšķirīgas, un jāņem vērā, ka tās nepārtraukti mainījās. Tikpat mainīga bija pati svinību diena. Starp 16. gadsimtu un 1917. gadu dažādās Latvijas daļās vairākkārt noritēja pāreja turp un atpakaļ starp Jūlija jeb vecā stila un Gregora jeb jaunā stila kalendāriem. Pēc vecā stila Līgo vakars un svētā Jāņa diena atbilst 5.–6. jūlijam pēc jaunā stila, un tieši šajā dienā, kas ir visnotaļ attālu no vasaras saulgriežiem, šie svētki ir svinēti visilgāk.
18. gadsimts un apgaismotie vācieši
Pirmo reizi jautājums par pareizu Jāņu svinēšanu un tradīciju "atjaunotni" kļuva aktuāls 18. gadsimtā, kad apgaismības ideju iedvesmotā vāciski runājošā elitē norisinājās divējādi procesi. No vienas puses, apgaismotāji sevi strikti nodalīja no maģiskās domāšanas un māņticības, līdz ar to radot papildu barjeru starp sevi un zemniekiem. No otras puses, šie paši apgaismotāji izmantoja šo distanci, lai pētītu etnogrāfiju un latviešu zemnieku tradīcijas. Pirmā "apgaismoto" vāciešu paaudze 18. gadsimta vidū ierasti vai nu nenāca no agrākās Livonijas, vai arī bija pavadījusi vairākus gadus Vācijā.
Šiem iebraucējiem Jāņi šķita eksotiska padarīšana, un tāpēc viņi labprāt sniedza košus svētku aprakstus. Ārējo novērotāju tēlojumos, protams, bija virkne lietu, kuras radīja vai nu autoru iztēle, vai kāds pārpratums.
Starp šādiem pārpratumiem bija arī apgalvojums, ka latvieši 23. jūnija vakarā veica rituālus, lai pielūgtu mīlestības un draudzības dievību Līgo. Patiesībā, protams, nekādas Līgo dievības nebija, un, šķiet, vāciešiem bija pazudusi tulkojumā tik plaši izmantotā piedziedājuma nozīme.
Tomēr šajās liecībās mēs varam atrast daudzus mūsdienās pazīstamus elementus. Lasot par ugunskuriem, vainagiem, dziedāšanu un apdziedāšanu, alus dzeršanu, jāņuzāļu tirdziņiem un svētku pasākumiem pie Juglas ezera vai Māras dīķa, 18. gadsimta svinētāji pēkšņi šķiet mums tik pazīstami un tuvi. Bet šī tuvības izjūta var nomaskēt dažādas, no mūsdienu skatupunkta, dīvainības, kas bija dziļi sakņotas tūkstošiem gadu senās tradīcijās. Lai saprastu, kā svētkus svinēja senāk, jāņem vērā, ka latviešu zemnieki tāpat kā lielākā daļa tā brīža eiropiešu 18. gadsimtā arvien ticēja burvestībām. Tāpēc vēl svarīgāk par laba laika pavadīšanu bija izpildīt Jāņu naktī dažādus maģiskus rituālus, lai novērstu nelaimes un nodrošinātu auglību. Ne mazāk būtiski, 18. gadsimta vidū Jāņi nebija tikai latviešu zemnieku svētki. Laukos svarīga svinību daļa bija muižkunga godināšana un paši vāciski runājoši kungi bieži piedalījās svētku norisēs. Tāpat svētkus ar vienlīdz lielu entuziasmu svinēja gan augstāko (t.i., vāciski runājošie), gan zemāko kārtu (t.i., pārsvarā latviski runājošie) rīdzinieki. Tātad vēl 18. gadsimtā vidū lielākajai daļai vāciski runājošās elites svētā Jāņa dienas svētki bija tikpat autentiska daļa no ikgadējā dzīves ritma kā latviešu zemniekiem.
Jau paaudzi vēlāk, 18. gadsimta beigās, arī vietējā vācbaltu muižniecība un pilsētu elite bija pilnībā pieņēmusi apgaismības idejas. Un nav nejaušība, ka tieši šajā laikā muižnieki sāka raudzīties uz Jāņiem no zināma attāluma, ar ko vienlaikus nāca pārdomas par to, kā tad īsti būtu pareizi jāsvin Jāņi.
Tagad arī šie muižnieki sāka veidot etnogrāfiskus svētku aprakstus, un bija pat gadījumi, kad viņus neapmierināja tas, kā zemnieki bija pasākuši svinēt Jāņus tieši 18. gadsimta beigās.
Vēl vairāk – bija muižnieki, kurus uztrauca, ka pagastos, kur tobrīd popularitāti guva hernhūtiešu sludinātāji, pastāvēja risks, ka zemnieki varētu zaudēt šo savu tradīciju. Lai "glābtu" zemnieku tradīcijas, muižnieki mēģināja "atdzīvināt" agrākās paražas. Saprotams, šo tradīciju "atdzīvināšanā" galvenā vadlīnija bija muižnieku fantāzijas un estētiski apsvērumi, nevis tas, kā paši zemnieki būtu vēlējušies svinēt šos svētkus.
19. gadsimta pirmā puse un luterāņu mācītāji
19. gadsimta pirmajā pusē vācbaltieši turpināja attālināties no šiem svētkiem, un arvien biežāk presē tos aplūkoja kā specifiski latviskus svētkus, kuros tomēr saglabājās senas, arhaiskas kultūras tradīcijas. Tas gan nenozīmēja, ka vācbaltieši neapmeklētu svētkus, bet arvien biežāk tas notika kā vērotājiem no malas, uztverot tos kā savdabīgu, karnevālisku piedzīvojumu. Arī akadēmiski izglītoto vācbaltiešu vidū svētki turpināja būt interesanti. Bet atšķirībā no 18. gadsimta otrās puses, kad "apgaismotie" intelektuāļi bija etnogrāfi amatieri, 19. gadsimta pirmajā pusē parādījās arī raksti, kas centās aplūkot svētku izcelsmi un tradīciju būtību zinātniskā veidā.
Tikmēr stafeti par "pareizu" Jāņu svinēšanu pārņēma vācbaltu luterāņu mācītāji, kuru rediģētājā izdevumā "Latviešu Avīzes" ik pa laikam parādījās padomi svinētājiem un Jāņu dziesmiņas.
Mācītājus gan īpaši neuztrauca svētku etnogrāfiskie aspekti. Tā vietā uzmanība tika pievērsta tam, lai svētku norise būtu daudzmaz tikumīga un svinētāji neaizmirstu, ka šī diena ir arī baznīcas svētki. No mācītāju skatupunkta nekas pats par sevi slikts svētā Jāņa dienu svinēšanā ar dziesmām un kopā sanākšanu pie alus kausa nebija. Bet tas, ka alu dzēra mucām un pēc tam vēl svinētāji izklīda pa papardēm, gan ne vienam vien mācītājam varēja laupīt naktsmieru Jāņu naktī.
"Pareizi Jāņi" sāk interesēt pašus latviešus
Pašu latviešu interese par to, kā būtu pareizi svinēt Jāņus, ir diezgan vēlīna parādība. Vēl nacionālās atmodas laikā (1860.–1870. gadi) jaunlatviešus īpaši nenodarbināja jautājumi par latviskām Jāņu svinībām un to, kā ir pareizi vai nepareizi to darīt. Tā vietā šie tautas svētki kalpoja jaunlatviešiem par iedvesmu nacionālās kultūras jaunradē. Turklāt tādiem jaunlatviešiem kā Juris Alunāns, Auseklis un Kronvaldu Atis bija svarīgi parādīt, ka latviešu nacionālajai kultūrai saknes iestiepjas senā mītiskā pagātnē, kas salīdzināma savā bagātībā ar sengrieķu mitoloģiju. 19. gadsimta vācbaltu etnogrāfiskajos pētījumos par latviešu zemnieku tradīcijām gan pierādījumus šādai senai mitoloģiskai pagātnei atrast nevarēja.
Turpretī 18. gadsimta apgaismoto vācu intelektuāļu tekstos varēja atrast ne vienu vien fantastisku spekulāciju, starp kurām īpaši pievilcīga jaunlatviešiem šķita Līgo dievība, kura ātri kļuva populāra arī tautas vidū.
Nacionālās atmodas pacēluma augstākajā punktā septiņdesmito gadu sākumā Līgo bija teju visur.
Daļa no Līgo aizrautības bija arī pārspriedumi presē, kas atkārtoja 18. gadsimta autoru apgalvojumus, ka patiesībā senlatvieši Jāņu naktī godināja Līgo dievību. Jāšaubās, vai kāds tobrīd arī nopietni mēģināja atsākt Līgo dievības godināšanu, bet kopējam entuziasmam bija zināms iespaids uz to, kā svētkus sāka uztvert Latvijā. Sākot ar septiņdesmitajiem gadiem, presē arvien biežāk rakstīja par Līgo svētkiem un Līgo vakaru, nevis Jāņa dienu. Otrs Līgo dievības atstātais mantojums bija Jāņu svinību pilnīga atsaistīšana no to kristīgā konteksta, jo turpmākajās desmitgadēs arvien vairāk latviešu sāka Līgo vakaru un Jāņu nakti uztvert kā latviskas svinības, kuras sakņotas senlatviešu pagānismā.
19. gadsimta vidus un Dainu skapis
Tieši 19. gadsimta vidu arī Latvijā pilnībā bija sācies modernais laikmets, kurā turpinām dzīvot vēl šodien. "Straujas pārmaiņas" ir vārdu salikums, kas tikpat labi raksturoja 1864. gadu, kā tas raksturo arī 2024. gadu. Lai gan vēsture nekad nav bijusi statiska, kā to labi parādīja apgaismoto muižnieku bažas par zemnieku tradīciju zudumu, modernā laikmeta iezīme ir tā, ka katra desmitgade manāmi atšķiras no iepriekšējās, pat ikdienišķi sadzīviskā līmenī. Jaunlatvieši, tobrīd vēl pārsvarā jauni vīrieši, nacionālās kultūras jaunrades posmā vēl neatskārta, cik straujš ir šis pārmaiņu mutulis. Bet septiņdesmito beigās līdz ar nacionālās atmodas atplūdiem latviešu inteliģenci, kura pārsvarā dzīvoja pilsētās, sāka darīt bažīgu doma, ka tautas tradīcijām draud bojāeja – process, kas patiesi tobrīd noritēja ārkārtīgi strauji visā Eiropā. Lai to novērstu, bija jāapzina šīs tradīcijas, liekot pamatu latviešu etnogrāfiskai izpētei. Krišjānis Barons un viņa Dainu skapis ir vislabāk zināmais, tomēr nebūt ne vienīgais šāds etnogrāfiskās izpētes projekts. 19.–20. gadsimta mijai ir raksturīgi daudzie tautasdziesmu, ticējumu un paražu publicējumi, kuros, protams, būtiska vieta bija atvēlēta tautas svētkiem.
Šīs etnogrāfiskās publikācijas iezīmēja būtisku pavērsienu tajā, kā latvieši sāka uztvert savu kultūru.
Vēl nacionālās atmodas laikā plašākai sabiedrībai bija zināmas vien pāris pašas populārākās tautasdziesmas, bet lielākā daļa jaunlatviešu radītās kultūras bija tautas kultūras iedvesmota jaunrade.
Tikmēr lielākā daļa tautasdziesmu un paražu pamatā bija lokālas. Lai gan tajās varēja atrast daudz kā kopīga, gandrīz katrā pagastā bija savas iezīmes. 19. gadsimta beigu etnogrāfiskās publikācijas ļāva pirmo reizi ieraudzīt tautas kultūru kā vienotu kopumu. Skaudrā pretstatā turpretī bija šī milzīgā avotu klāsta izpētes iespējas. Krievijas impērijas akadēmiskajā sistēmā latviešu etnogrāfijas pētniecība bija margināla niša. Tikmēr, lai arī dažādas latviešu biedrības un privāti mecenāti ik pa laikam finansēja atsevišķu pētījumu veikšanu, šāds gadījuma rakstura atbalsts nekādi nevarēja pildīt akadēmisku institūciju funkcijas. Šī iemesla dēļ vēl 20. gadsimta sākumā nepastāvēja skaidra latvisku Līgo svētku jeb Jāņu formula. Tautas dziesmu, ticējumu un paražu publikācijas turpināja būt iedvesmas avots, un svētku norises turpināja veidot lokālas improvizācijas.
Tautas kultūra kļūst par prestižu pētniecības lauku
Iespēju beidzot apstrādāt milzīgo etnogrāfisko liecību klāstu pavēra neatkarības iegūšana un Latvijas Universitātes izveide. Pēkšņi latvieši un tautas kultūra bija kļuvusi par prestižu pētniecības lauku. Paralēli Latvijas Kultūras fonds un citas institūcijas sāka dāsni finansēt jaunu etnogrāfisko liecību apkopošanas vilni. Saprotams, milzīgu interesi gan no pētnieku, gan sabiedrības puses ieguva arī Līgo un Jāņi – daudzu latviešu apziņā vislatviskākie svētki. Līdz ar to arvien populārāka kļuva ideja, ka ir iespējami latviskāki, autentiskāki Līgo svētki vai Jāņi, kas būtu stingri iestatīti latviešu tradīcijās un attīrīti no dažādiem problemātiskiem uzslāņojumiem. Jau divdesmitajos gados šīs idejas sāka mainīt svinību norisi, bet parlamentārās sistēmas ietvaros pašvaldību iesaiste svētku organizēšanā bija visnotaļ nevienmērīga. Un šeit mēs atgriežamies pie Mežaraupa vēstules 1935. gada jūnijā.
Viens no skaļākajiem Kārļa Ulmaņa solījumiem pēc apvērsuma 1934. gada 15. maijā bija latviskā veicināšana it visās dzīves jomās. Līdz ar to autoritārās iekārtas spēja stiprināt latvisko bija būtisks tās attaisnojums pretstatā parlamentārajam periodam, kuru vadonības ideologi nozākāja kā nelatvisku.
Tā kā latvisko Līgo svētku formula bija jau kādu laiku zināma, 1935. gada jūnijs deva lielisku iespēju Propagandas pārvaldei uzskatāmā veidā vēlreiz apliecināt latviskā "atjaunotni".
No 1935. līdz 1939. gadam ik jūniju valsts ieguldīja pamatīgus resursus vērienīgu un krāšņu latvisko Jāņu organizēšanā, kas pārklāja it visu Latviju.
Saprotams, lielākajā daļā Latvijas Jāņus svinēja tāpat, tādēļ Propagandas pārvaldes, vietējo pašvaldību darbinieku, mazpulku un aizsargu iesaiste organizēšanā varēja vien paplašināt svētku vērienu. Tomēr jāatceras, ka starpkaru periodā bija arī virkne pagastu, kur lielākā daļa iedzīvotāju nebija latvieši. Propagandas pārvaldes mērķis bija svētkus ievest arī etnisko minoritāšu blīvi apdzīvotajos reģionos. Turklāt pārvalde svētkus šajos reģionos organizēja ar cerību, ka svinībās iesaistīsies liels skaits krievu, poļu, baltkrievu un ebreju. Šādi organizēti svētki bija daļa no apzinātas un mērķtiecīgas integrācijas politikas, kuras mērķis bija iekļaut pēc iespējas lielāku minoritāšu daļu vienotā tautā, kas kulturāli bija latviska, bet etniskās izcelsmes ziņā dažāda.
Padomju okupācija pārrāva Līgo un Jāņu izkopšanu un attīstību.
Tas, ka svētki 20. gadsimtā bija kļuvuši par neatņemamu daļu no nacionāli latviskas identitātes, no okupācijas režīma skatupunkta padarīja tos problemātiskus.
Tam vēl klāt nāca komunisma ideoloģija, kas lika interpretēt svinības kā novecojušas un traucējošas lauksaimniecības ražošanas apjomu palielināšanai. Visu okupācijas periodu varas iestādes vai nu mēģināja svinēšanu ierobežot, vai padarīt pēc iespējas mazāk nacionālu. Nebija vairs nekādas runas par to, ka valsts resursi varētu tikt atvēlēti plašāku, tautisku svētku organizēšanā. Tāpat no sabiedriskās telpas pazuda diskusijas par tradīcijām un to latviskumu.
Kopš neatkarības atgūšanas Latvijā ir atsākusies svētku atjaunotne, un daudzos aspektos šajās norisēs var saskatīt paralēles tieši ar starpkaru periodu. Ik gadu pašvaldības organizē publiskos pasākumus, kamēr arvien biežāk privātas kompānijas cenšas iepīt pēc iespējas vairāk tradicionālo elementu, turklāt vēlams pēc iespējas autentiskāku un senāku.
Šeit slēpjas viena no šo svētku burvībām – to tradīciju vēsture ir tik bagāta un dažāda, ka katrs var atrast kaut ko sirdij tuvu un radīt savu interpretāciju par to, kas ir "īsti latviski Jāņi".
Un jebkura no šīm interpretācijām būs vienlīdz precīza, jo svētku norise vienmēr ir bijusi mainīga un kopš 19. gadsimta senās tradīcijas vienmēr ir bijušas pārskatītas laikmetīgās formās. Tikmēr mācība, ko mums derētu atcerēties tieši no trīsdesmito gadu otrās puses, ir par kopīgo svētku spēju saliedēt sabiedrību.
