Viņu laikabiedri islāma pasaulē tos bieži dēvēja par "hašīšījun" – burtiskā nozīmē "hašiša lietotājiem". Šī apzīmējuma eiropeizētais variants "assasin" vairākās valodās ar laiku kļuvis par sugas vārdu ar nozīmi "algots slepkava". Patiesībā ļaudis, kuri dažādu laiku tekstos dēvēti par hašišīniem jeb asasiniem, bija islāma novirziena nizarītisma sekotāji, kuri 11. gadsimta beigās atšķēlās no Fatimīdu kalifātā valdošajiem šiītiem ismailītiem.
Islāma pasaulē, kur laicīgā un garīgā vara ir cieši saaugušas, politiski konflikti bieži pārtop ticības konfliktos, un arī šīs šķelšanās pamats bija dinastiskas ķildas.
Nizarīti, sava vadoņa Hasana ibn Sabbaha vadīti, nostiprinājās Persijas ziemeļu kalnos, bet vēlāk ieguva arī vairākus atbalsta punktus Sīrijā un Libānā. Viņu varas sfēra sastāvēja no grūti ieņemamu augstkalnu cietokšņu tīkla, kuru tomēr diezin vai izdotos noturēt pret skaitā pārākajām kaimiņzemju armijām, ja ne vēl viens Hasana ibn Sabbaha izgudrojums: lieliski sagatavoti un fanātiski kaujinieki, kuri veica atentātus pret kaimiņu valdniekiem. Viduslaikos, kad valsts vara ļoti cieši saistījās ar konkrēta valdnieka personu, politiskas slepkavības bija ierasta lieta, taču nizarītu kaujinieki tās veica ar īpašu pārdrošību un izdomu, tā ka tās ieguva terora aktu raksturu.
Ar viņu uzbrukumu draudiem nācās rēķināties gan Palestīnas krustnešu valstiņu karaļiem, hercogiem un grāfiem, gan musulmaņu kalifiem un vezīriem. Divas reizes nizarītu slepkavas apdraudēja arī izcilā valdnieka un karavadoņa, Ēģiptes un Sīrijas sultāna Jūsufa ibn Aijūba – eiropiešiem pazīstama kā Saladina – dzīvību. Kā sevišķi spilgts tā laika atstāstos saglabājies notikums 1176. gada 22. maijā.
Gluži kā mūsdienās, arī tolaik Sīrijā krustojās daudzas varas sfēras. Kādā vēstulē Bagdādes kalifam Saladins raksta, ka viņam kā nevienam citam nākoties ticības vārdā karot pret trīskāršu ienaidnieku: pret neticīgajiem franku iebrucējiem Palestīnā, pret alkatīgajiem Mosulas emīriem un slepkavnieciskajiem ticības atkritējiem hašišīniem. Nizarītu cietokšņi Sīrijas kalnos bija nepatīkami tuvu gan Vidusjūras ostām, gan daudzu tirdzniecības ceļu krustpunktam Damaskā. 1176. gadā Saladins iebruka nizarītu teritorijā un aplenca Masjāfas cietoksni, taču drīz vien atkāpās. Kā vēsta nizarītu hronists, tas noticis pēc tam, kad kādu nakti sultāns pamodies un pamanījis, ka no viņa telts izslīd kāds stāvs, bet līdzās guļvietai atradis sūtījumu: vairākus vēl siltus plāceņus un vēstuli, to visu caurdurtu ar saindētu dunci.
Vēstulē, protams, bijis brīdinājums – ja sultānam dzīvība dārga, viņš vedīs savu armiju prom no nizarītu zemes.
Daži avoti min, ka Saladins pēc šī notikuma kādu laiku cietis no paranojas, tomēr tiek arī norādīts, ka viņa atkāpšanās un miera līgums ar nizarītiem izrietējis no vispārējās militāri politiskās situācijas Tuvajos Austrumos. Tomēr nevar noliegt, ka Hasana ibn Sabbaha sekotājiem tolaik izdevās sev izveidot biedējošu reputāciju, kura ilgi pārdzīvoja viņu politisko un militāro varu. Patiesi fakti baiso asasinu tēlā savijušies ar viņu pašu un viņu pretinieku radītiem mītiem. Viens no tādiem ir arī priekšstats par hašiša pīpēšanu – patiesībā nizarītu uzskati prasīja askētisku dzīvesveidu, kas pilnīgi nesaderēja ar apreibināšanos. Apzīmējums "hašīšījun", jādomā, tapis kā palama, kropļojot skaniski līdzīgo "asāsijun", kas nozīmē "ticības pamatiem uzticīgais".
