Cēsu kaujām 105. Izcīnītā uzvara, igauņu loma un vēsturiskais konteksts

Tā iemesli meklējami pilnvērtīga vēsturnieku darba neiespējamībā pusgadsimtu ilgajā padomju okupācijas periodā. Kļūdains ir arī pieņēmums, ka Latvijas Neatkarības kara vēsture, tostarp Cēsu kauju norise, pilnībā ir izpētīta jau 20. gadsimta 30. gados. Latvijas vēsture nesākas un nebeidzas tikai tur, kur atrodas Latvijas valsts šodienas robežas, un tā nav tikai latviešu tautas vēsture. Cēsu kaujas, kurās piedalījās ne vien Vācijas un Igaunijas bruņotie spēki, bet arī būtiskas Latvijas tautas daļas – vācbaltiešu karaspēks, ir īpaši spilgts piemērs nepietiekamai savas valsts vēstures sasaistei ne vien ar kaimiņu zemju un nāciju situāciju, bet arī ar plašākām norisēm visas Eiropas mērogā.

Cēsu kauju norise

Pēc Rīgas atbrīvošanas no boļševiku spēkiem 1919. gada maija beigās Baltijas landesvērs un Dzelzsdivīzija saņēma Vācijas spēku komandiera Latvijā ģenerāļa Rīdigera fon der Golca (Rüdiger von der Goltz) rīkojumu virzīties uz ziemeļaustrumiem, pārņemot kontrolē Igaunijas armijas un tās sastāvā esošās latviešu Ziemeļlatvijas brigādes ieņemto Vidzemi. Šīs brigādes daļas 1. jūnijā bija iegājušas Cēsīs un politiski pakļāvās Kārļa Ulmaņa Pagaidu valdībai, kas kopš vāciešu apvērsuma 1919. gada 16. aprīlī Liepājā darbojās uz tvaikoņa "Saratov" klāja britu kuģu apsardzībā.

3. jūnijā Cēsīs ieradās landesvēra pārstāvji. Igaunijas spēku virspavēlnieks ģenerālis Johans Laidoners pieprasīja vāciešiem atkāpties, atstājot dzelzceļu starp Ieriķiem un Gulbeni igauņu kontrolē. Vācu spēki ultimātu nepieņēma, un tiem padevīgā Andrieva Niedras valdība nolēma novirzīt šos spēkus uz Valmieru un Valku, lai izbeigtu "igauņu okupāciju". Kad 1919. gada 5. jūnijā igauņu bruņotais vilciens izbrauca no Cēsīm, lai pārliecinātos par savu prasību izpildi, vācieši tam uzbruka no aizmugures. Lai gan uzbrukums bija nesekmīgs, igauņu vilciens bija spiests atkāpties uz Cēsīm.

Nākamajā dienā landesvēra vienības Līvos uzbruka Ziemeļlatvijas brigādes Cēsu 2. pulkam, kura formēšana vēl nebija pabeigta. Latviešus atbalstīja igauņu bruņotais vilciens, tomēr viņi bija spiesti atkāpties uz Raunas upi. Vācieši ieņēma Cēsis. 2. latviešu pulku nomainījušais igauņu pulks 8. jūnijā uzsāka pretuzbrukumu, ko vācieši atvairīja un pieprasīja igauņu atkāpšanos līnijā Ainaži–Valka–Izborska.

Šajā situācijā iniciatīvu uzņēmās Sabiedroto misijas, 10. jūnijā Cēsīs organizējot sarunas, kas noslēdzās ar pamiera parakstīšanu. Sabiedrotie Parīzē izdeva lēmumu, kas aizliedza Vācijas spēkiem turpināt virzību uz Igauniju. Vienlaikus Antante uzņēmās atbildību par Baltijas valstu armiju apgādāšanu. Tomēr vācieši šo prasību noraidīja. Ģenerāļa Rīdigera fon der Golca vadībā Dzelzsdivīzijas vienības iekļāva landesvērā, izveidojot Niedras valdības pakļautībā "latviešu karaspēku". Jau 6. jūnijā Niedras kabinets piešķīra Latvijas pilsonību Dzelzsdivīzijas komandierim majoram Alfrēdam Flečeram (Alfred Fletcher).

Uguns pārtraukums ilga līdz 19. jūnija rītam, kad landesvērs uzsāka ofensīvu Limbažu virzienā, bet nākamajā dienā Dzelzsdivīzijas vienības ieņēma Lielstraupi. 21. jūnijā vācu spēki ielauzās starp 2. latviešu un 3. igauņu kājnieku pulkiem, tomēr igauņiem izdevās apturēt ofensīvu. Dienu vēlāk Igaunijas spēki uzsāka pretuzbrukumu un piespieda vāciešus atkāpties. Dzelzsdivīzija centās glābt situāciju, taču igauņu kavalērijas vienības ielauzās tās aizmugurē. 23. jūnija rītā igauņu un latviešu vienības iegāja Cēsīs. Vienlaikus igauņu 9. kājnieku pulks uzbruka vāciešiem pie Limbažiem un piespieda tos atkāpties. Nesekmīgs izrādījās arī mēģinājums nostiprināties Pirmā pasaules kara laika nocietinājumos pie Inčukalna, jo 26. jūnijā vācieši bija spiesti atstāt arī šīs pozīcijas, bet nākamajā dienā atkāpās uz Juglas upi netālu no Rīgas.

Līdz 1919. gada jūlijam igauņu spēki ieņēma tagadējās Rīgas priekšpilsētas – Daugavgrīvu, Mangaļsalu un Vecmīlgrāvi. Igauņu 3. divīzija pat uzsāka Rīgas apšaudi ar artilēriju, nogalinot desmitiem civiliedzīvotāju. Tas izraisīja paniku vācu spēku un Rīgas vācbaltiešu vidū un lika uzsākt ātru evakuāciju. Niedras valdība jau 26. jūnijā pameta pilsētu un pārtrauca savu darbību.

Tālāko karadarbību ietekmēja Sabiedroto misiju nostāja. 30. jūnijā Liepājā tās pilnvaroja Francijas misijas vadītāju Emanuelu di Parkē (Emmanuel du Parquet) organizēt sarunas, kas noslēdzās ar pamiera līgumu, ko parakstīja 3. jūlija rītā Strazdmuižā pie Juglas ezera. Tā noteikumi paredzēja apturēt karadarbību un pēc iespējas ātrāk atvilkt vācu spēkus no Latvijas. Līdz 5. jūlija vakaram vācu karaspēkam bija jāatkāpjas no Daugavas labā krasta, Rīgas un tās apkārtnes, bet igauņu spēkiem jāpaliek uz vietas. Sabiedrotie uzņēmās atbildību par Rīgas pilsētas pagaidu pārvaldes izveidošanu.

Līdz ar to noslēdzās sarežģīts Latvijas Neatkarības kara posms. Uzvara pie Cēsīm deva iespēju Ulmaņa Pagaidu valdībai 27. jūnijā nokāpt no kuģa Liepājas pilsētā, 8. jūlijā atgriezties Rīgā un pārņemt kontroli no boļševiku varas atbrīvotajā Latvijas teritorijā. Beidza pastāvēt Niedras provāciskā valdība. Tika izveidota vienota Latvijas armija, kurai priekšā vēl bija smagas cīņas pret Pāvela Bermonta karaspēku Zemgalē un Kurzemē un Sarkano armiju Latgalē.

Parīzes miera konferences konteksts

Pamatā pareizs ir līdz šim dominējošais viedoklis, ka Cēsu kaujās latviešu spēki, cīnoties kopā ar igauņiem, varonīgi sakāva reakcionāros vācu spēkus, kuri pēc Rīgas ieņemšanas nevis sekoja Sarkanajai armijai uz Latgali, bet devās uz Vidzemi, vēloties to pārņemt savā kontrolē, padzenot no turienes latviešus un igauņus. Tomēr šādā situācijas novērtējumā gandrīz nav ņemts vērā starptautiskais konteksts, kas noteica šāda vēstures scenārija iespējamību. Tas nav ignorējams, ja vēlamies izprast savu pagātni nevis izolēti un grūti saprotami, bet gan kopsakarībās ar vispārējām norisēm Eiropā.

Jāatceras, ka šajā laikā Parīzes miera konferences sarunas iegāja izšķirošā posmā, Sabiedrotajiem 1919. gada 7. maijā beidzot iesniedzot uz Francijas galvaspilsētu uzaicinātajai Vācijas delegācijai bez tās piedalīšanās izstrādātos miera nosacījumus. Tie līdzinājās ultimātam ar ārkārtīgi smagām, šķietami pat nepieņemamām teritoriālām, reparāciju, bruņoto spēku ierobežojumu un citām prasībām, ko vācu pusei izdevās mīkstināt tikai nenozīmīgos jautājumos. Vācijas pazemošana notika arī uzvarētājvalstu pārstāvjiem neuzskatot par vajadzīgu tikties klātienē ar turpat esošo vācu delegāciju, bet sazinoties ar to tikai korespondences ceļā. Vienlaikus Vācijas patriotisko spēku nometnē un bruņoto spēku virsnieku korpusā radās pārliecība, ka miera nosacījumi ir nepieņemami un tāpēc ultimāta izbeigšanās termiņā, 23. jūnijā, kaujas darbība starp Vāciju un Sabiedrotajiem atsāksies. Tas arī noteica vācu bruņoto spēku tālāko rīcību vairākās to dislokācijas vietās Centrālajā un Austrumeiropā, tostarp Baltijas valstīs. Tieši šie aspekti ietekmēja arī Vācijas spēku pavēlnieka ģenerāļa fon der Golca un viņa štāba politisko motivāciju, uzsākot Cēsu operāciju. Tās nolūks bija izveidot placdarmu kontroles iegūšanai visā reģionā, galu galā savienojoties ar ģenerāļa Nikolaja Judeņiča Ziemeļrietumkrievijas pretboļševistisko armiju Igaunijā, kas maijā bija uzsākusi kārtējo šķietami perspektīvo uzbrukumu Petrogradai (mūsdienās – Sanktpēterburga).

Vācieši pat izsūtīja Judeņičam rakstisku aicinājumu savienot spēkus, lai likvidētu Latvijas un Igaunijas neatkarību, taču igauņi pārtvēra lidmašīnu ar vācu sūtītajiem pārstāvjiem.

Vispārējas karadarbības atsākšanās iespējai ticēja arī Sabiedrotie. Lielbritānijas, Francijas un ASV misiju daudzie pārstāvji Latvijā 1919. gada 18.–20. jūnijā saņēma rīkojumu bēgt no Rīgas, Vidzemes un Kurzemes pilsētām uz Liepāju un pirms tam iznīcināt slepeno dokumentāciju, ko nevarētu izvest. Sabiedroto kuģi Vācijas ostās, Rīgā un Liepājā saņēma rīkojumu izbraukt uz savām vai neitrālām ostām, lai izvairītos no krasta raidītas vācu artilērijas uguns. Paradoksāli, bet Liepāju ar tādu pašu mērķi – nenokļūt Sabiedroto kuģu artilērijas ugunī kara atsākšanās brīdī – tobrīd atstāja arī vācu spēki. Šī komplicētā starptautiski politiskā situācija un tās militārā atbalss ne Latvijas valsts un tās Neatkarības kara, ne arī Liepājas pilsētas vēsturē faktiski nav izskaidrota joprojām.

Tomēr 22. jūnijā, neilgi pirms ultimāta laika izbeigšanās, Vācija pēc ļoti smagām diskusijām piekrita izvirzītajām prasībām, bet 28. jūnijā Versaļas pilī tika parakstīts miera līgums.

Cēsu kaujas – spēku samērs un zaudējumi

Vienlaikus Cēsu kaujas kā nozīmīgs pagrieziena punkts Latvijas Neatkarības kara vēsturē nereti ir apvītas ar nepamatotu priekšstatu par tām arī kā militārās norises un upuru skaita ziņā vienām no lielākajām un nozīmīgākajam kaujām. Patiesībā dažas dienas ilgušās karadarbības rezultātā kritušo skaits bija samērā neliels – abos kauju posmos Igaunijas armijā krita un bez vēsts pazuda 133, bet latviešu Ziemeļlatvijas brigādē 33 karavīri. Vācu landesvērā krita 65, bet bez vēsts pazuda 15 karavīri. Precīzi Dzelzsdivīzijas zaudējumi nav zināmi, bet, visticamāk, arī tie bija proporcionāli līdzīgi.

Par lielāko kauju cīņās iesaistīto un kritušo karavīru skaita ziņā Neatkarības kara laikā jāuzskata kauja 1919. gadā pie Daugavpils, kad Polijas un Lietuvas armijas karoja pret Padomju Krievijas armiju, kuras sastāvā ietilpa arī  sarkano latviešu un igauņu vienības. Tajā kritušo kopskaits sniedzas tūkstošos. Turklāt līdz pat nesenam laikam šī kauja bija pat aizmirsta Neatkarības kara vēsturē, jo pašas Latvijas karaspēks tajā nemaz nepiedalījās.

Nepamatots ir arī starpkaru periodā iedzīvinātais un vēl ne līdz galam zudušais kļūdainais priekšstats par latviešu, nevis igauņu spēku dominējošo lomu Cēsu kaujās. Kaut arī mūsdienās esam spējuši izvairīties no 20. gadsimta 30. gadu beigās vērojamās tendences censties pat ignorēt igauņu karaspēka dalību Cēsu kaujās vispār, ne vienmēr pietiekama ir izpratne par tajās iesaistīto spēku samēru. Neapšaubāmi, ka tās bija Igaunijas armijas daļas (apmēram divas trešdaļas), kas objektīvu iemeslu dēļ bija labāk militāri organizētas, kā arī kaujas spējīgākas, un iznesa uz saviem pleciem lielāko kauju smagumu.

Niedras valdības novērtējums

Latvijas Neatkarības kara vērtējumā mūsdienās dominē starpkaru periodā nostiprinājies tradicionālais viedoklis, saskaņā ar kuru jebkura saistība ar Niedras valdību vērtējama viennozīmīgi negatīvi. Tomēr jaunākie pētījumi šādu vērtējumu ļauj uzskatīt par pārāk vienpusēju, jo tas pausts, pirmkārt, ignorējot faktu, ka jau pati Niedras valdības pastāvēšana bija likumsakarīgs Latvijas un latviešu sabiedrības attīstības rezultāts. Viņa valdībā darbojošos politiski konservatīvo latviešu motivāciju noteica savdabīgais, ciešu sadarbību ar pretrunīgi vērtējamajiem vācbaltiešiem un pat Vāciju paredzošais valsts attīstības ceļš boļševisma draudu priekšā un citi faktori.

Sarežģīto laikmeta raksturu un iesaistīto pušu dažādo motivāciju apliecina gan Niedras valdības darbības komplicētais raksturs, gan arī daudzu landesvēra karavīru neapšaubāmi latviskā izcelsme. Piemēram, viens no vācu landesvēra Cēsu kauju dalībniekiem bija vēlāk viens no varonīgākajiem un leģendām apvītākajiem Latvijas armijas virsniekiem – Rīgas latvietis kapteinis Hugo Helmanis.

Cēsu kauju un to militāri politiskā fona izpēte ļauj palīdzēt izprast Neatkarības kara sarežģīto norisi un vienlaikus apzināties Latvijas vēsturē vēl pētāmo jautājumu komplicētību, apjomu un nozīmi.