1859. gada 24. jūnijā pie Solferino pilsētiņas Ziemeļitālijā kaujā sastapās 100 000 austriešu, kurus komandēja imperators Francis Jozefs, un 118 000 apvienotās franču un sardīniešu armijas karavīru imperatora Napoleona III un karaļa Viktora Emanuēla II vadībā. Kauja ilga deviņas stundas, un abas puses cieta smagus zaudējumus. Netīšs šīs kaujas liecinieks bija šveiciešu uzņēmējs Žans Anrī Dināns no Ženēvas. Redzētais viņu satrieca – sevišķi jau tas, ka pēc kaujas tūkstošiem ievainoto netika sniegta gandrīz nekāda medicīniskā palīdzība. Dināns darīja ko spēja, un viņam izdevās saorganizēt vietējos iedzīvotājus palīdzības akcijai, kas daudziem kaujā cietušajiem glāba dzīvību. Turklāt palīdzēja visiem, neatkarīgi no piederības vienai vai otrai armijai. "Tutti fratelli" – "Visi ir brāļi," šo principu vienkāršiem vārdiem formulēja kāda no Dināna brīvprātīgajām palīdzēm.
Atgriezies Ženēvā, Dināns uzrakstīja grāmatu "Atmiņas par Solferino", un tā kļuva par galveno aģitācijas līdzekli viņa iniciatīvai – izveidot starptautisku un politiski neitrālu palīdzības sistēmu kaujā ievainotajiem kareivjiem.
1864. gadā Ženēvā pulcējās 12 valstu delegāti, kuri 22. augustā parakstīja "Konvenciju par ievainoto stāvokļa uzlabošanu kara laukā" jeb Pirmo Ženēvas konvenciju.
Tajā pirmo reizi paredzēta palīdzības sniegšana kara laukā ievainotiem pretinieka kareivjiem un aizsardzība civiliedzīvotājiem, kuri šo palīdzību sniedz. Konferencē apstiprināja arī medicīniskās palīdzības sniedzēju identifikācijas zīmi – sarkanu krustu uz balta fona. Tādējādi šī konference uzskatāma arī par Starptautiskā Sarkanā Krusta kustības sākumu.
Pirmajai Ženēvas konvencijai sekoja virkne citu, kas tika pieņemtas starptautiskās konferencēs Hāgā un Ženēvā turpat gadsimtu ilgā procesā. Galīgi konvenciju sistēma tika noformēta 1949. gada Ženēvas konferencē, bet papildu protokoli pieņemti 1977. un 2005. gadā. Tagad konvencijas attiecas arī uz karagūstekņu stāvokli, okupēto teritoriju civiliedzīvotāju statusu, uz valstu iekšējiem bruņotiem konfliktiem, uz karadarbības metodēm un paņēmieniem.
Diemžēl 20. gadsimta vēsturē bijis ne mazums gadījumu, kad konvenciju prasības ignorētas. Visbiežāk tā rīkojušies režīmi, kuriem īpaši nerūp ne svešu, ne arī savu pilsoņu liktenis.
Paša Žana Anrī Dināna liktenis arī nebija no vieglajiem. Kustības organizatoriskā bāze bija Ženēvas Sabiedriskās labklājības biedrība, ar kuras prezidentu Gustavu Muanjē jau no sākta gala Dinānam bijušas domstarpības. Aizņemts ar savu iniciatīvu, Dināns pameta novārtā paša uzņēmumu, sekoja bankrots, tiesāšanās, un Muanjē papūlējies, lai – pamatojot ar sabojāto reputāciju – izraidītu kustības garīgo tēvu no tās rindām. Dināns pameta dzimto Ženēvu, gandrīz 20 gadus klejoja pa Eiropu, dzīvojot pa laikam īstā nabadzībā, un tikai mūža beigās saņēma pelnīto atzinību. 1901. gadā pirmo Nobela Miera prēmiju saņēma divi: franču pacifists Frederiks Pasī un Sarkanā Krusta kustības aizsācējs Žans Anrī Dināns.
