Piedāvājam fragmentus no intervijas, kas tapusi, veidojot dokumentālo filmu par čekas ietekmi uz nacionālās atmodas procesiem un kurā Kalniete dalās atmiņās un pārdomās par Atmodas laiku, Tautas frontes darbību, Valsts drošības komiteju (VDK, čeka) un savu pārsteigumu par "čekas maisos" atrasto. Latvijas Televīzijas ēterā filma tiks demonstrēta janvāra izskaņā.
Atceroties 1988., 89. gadu, vai tad varēja rasties brīva tautas kustība, neatkarīga, bez jebkādas ietekmes no kompartijas?
Nu kā tas gan būtu varējis notikt? Tāpēc, ka brīvi nevarēja rasties nekas. Jo tikai tad, ja Centrālkomitejā un droši vien citās kaut kādās institūcijās bija saskaņots, ka tagad mēs ļausim izveidoties Vides aizsardzības klubam, tad tas varēja veidoties. Manuprāt, pavisam cita lieta ir "Helsinki-86". Jo tā bija neliela grupa, un, cik ir zināms no nostāstiem, tad arī starp tās biedriem tomēr ir bijuši cilvēki, kas ir saistīti ar Valsts drošības komiteju. Bet, protams, ka tik liela, milzīga kustība nevarēja izveidoties, jo pietiktu pirmos 10 aktīvistus apcietināt – viss apklustu.
Par kompartijas lomu Tautas frontes dibināšanā. Vai jūs varat pateikt no tagadējā skatupunkta, kāda bija partijas lēmumu loma Tautas frontes dibināšanā un kas bija atslēgas momenti?
Toreiz, kad es iesaistījos Tautas frontes tapšanā, man nebija nekāda priekšstata par Centrālkomitejas kaut kādu iesaistītību, jo es vēl biju pietiekami naiva. Un, pat ja kādam liekas, ka es izliekos, es tiešām darbojos ar tādu, maniem 35 un vairāk gadiem, manuprāt, neatbilstošu entuziasmu. Jo,
izņemot izsūtījumus, man nebija nācies dzīvē saskarties ar komjaunatnes vai partijas spiedienu pret mani kā pret cilvēku par kaut ko, ko es būtu teikusi vai darījusi.
Un es arī strādāju un dzīvoju tādā vidē, kas ir radošo savienību vide, kur faktiski valdīja ļoti liela brīvdomība. Un īsti es neizjutu kaut kādu lielu spiedienu.
Veidojot Tautas fronti un ņemot arī vērā, ka tomēr vairākus gadus jau Maskavā bija tā kā vaļīgāk palaistas skrūves un tika publicēti dažādi disidentu rakstīti un arī rakstnieku rakstīti, atvilktnēs glabāti darbi, kas atmaskoja Staļina režīmu, es tiešām naivi ticēju, ka tas vilnis ir patiess. Un tas arī bija patiess, jo es domāju, ka, lai cik varena bija Komunistiskā partija un lai cik autentiska informācija bija Valsts drošības komitejai, tomēr ir jāņem vērā arī tas, ka Valsts drošības komiteja, kā jau daudzas ierēdnieciskas iestādes, sijāja šo informāciju, lai atstātu arī par sevi labāku iespaidu, lai neapdraudētu, jo neviens priekšnieks nevēlas saņemt negatīvu informāciju visu laiku. Un es domāju, ka tā milzīgā ierēdnieciskā ideoloģizētā valsts, kas bija Padomju Savienība ar visām tām totalitārisma izpausmēm, beigās krita par upuri pati savai sistēmai.
Kā jūs šajā kontekstā vērtējat Jāņa Petera – Rakstnieku savienības valdes priekšsēdētāja un Džemmas Skulmes kā Augstākās Padomes deputātes lomu Tautas frontes veidošanā vai amortizēšanā, vai palīdzēšanā, lai izveidotos tautas kustība, lai amortizētu šo saikni ar partiju?
Par publikāciju
Šī publikācija tapusi LTV, LSM.lv un žurnāla "IR" kopīgi veidotā rakstu un interviju sērijā, kas aptver atmiņas par notikušo 30 gadus pēc latviešu tautas Atmodas 90. gados. Ar to palīdzību iecerēts sniegtu plašāku redzējumu par tā laika norisēm un palīdzēt labāk apjaust un izprast, kā tapušas mūsu valsts nesenākās vēstures lappuses.
Šo sēriju noslēdz dokumentālā filma "Atmodas labirintā" par čekas ietekmi uz nacionālās atmodas procesiem; filma LTV ēterā demonstrēta divās daļās - 30. janvārī plkst. 21.15 un 31. janvārī plkst. 21.15.
Filmas pirmo daļu iespējams noskatīties šeit.
Filmas otro daļu iespējams noskatīties šeit.
Es domāju, ka to, kas notika Latvijā, Igaunijā un Lietuvā, nevar skatīties atsevišķi. Jo arī, piemēram, Savisāra tālākā politiskā karjera, es domāju, ir ļoti raksturojoša. Es pieļauju, ka šī ideja nedzima viņa galvā, viņš tikai bija šīs idejas mute. Kā galvā? Nu kas to var atbildēt! Bet tā kā mums bija šis Igaunijas paraugs, tad vispirms Radošo savienību plēnums un turpat dažas dienas pirms tam, es saprotu, bija tādu spilgtu cilvēku grupa pulcējusies, lai uzrakstītu šo pirmo Tautas frontes aicinājumu. Es nedomāju, ka tas nāca kā kaut kāds pusčuksts no Centrālkomitejas.
Vispār jau visa frontes attīstība un, es domāju, arī tas ir lielākais, manuprāt, un gudrākais lēmums, ko varēja pieņemt, bija šī mazo soļu taktika. Jo nekad nevajag aizmirst, ka šeit bija dislocēts karaspēks, ka praktiski visa vara atļaut publicēt, neatļaut publicēt piederēja oficiālajām iestādēm un, ja mēs būtu rīkojušies pārāk strauji,
iespējams, ka tā augstāko instanču adaptācija, ko mēs pakāpeniski ar tādu arvien augošo prasību politiku panācām, nebūtu notikusi, jo viņi daudz ātrāk izbītos, bet tādā pakāpenībā viņiem radās šī sajūta, ka to vēl var kontrolēt.
Savā grāmatā "Es lauzu, tu lauzi, mēs lauzām, viņi lūza", kurā esat apkopojusi atmiņas par atmiņas par Atmodu un Latvijas Tautas fronti, rakstāt, ka Tautas frontes vadībai bija jāsamierinās, ka tās valdes vai domes sēdēs klāt bija kāds no Latvijas Komunistiskās partijas (LKP) instruktoriem, kas visu pierakstīja. Vai jūs tagad varat pateikt, vai bija arī kāds čekas pārstāvis?
Tie bija neredzamās frontes kareivji. Ja bieži jautā, kādi cilvēki tur bija, es neatceros viņa uzvārdu. Tāds vīrietis, 40-gadīgs ar brillītēm. Viņš sēdēja, pierakstīja, nekad neko neteica, un tad viņš devās prom, pazuda pēc 31. maija aicinājuma.
Bet redziet, valdes sēdes bija atklātas. Un, otrkārt, īpaši tajā pirmajā posmā jau viņš mūs nekā netraucēja, jo viņš arī mūs neierobežoja nekādā veidā. Un mēs no pirmā brīža bez tādas īpašas vienošanās pieņēmām, ka viņi tur fonā ir. Mēs vienkārši darījām to, kas mums likās pareizi un kas bija jādara. Un tas, kas likās pareizi, tas jau ar katru nākamo nedēļu un mēnesi kļuva arvien būtiskāks un arvien svarīgāks.
Bet kāpēc viņš pazuda pēc 31. maija, jūsuprāt? Partija zaudēja ietekmi, bet interesi jau viņi nezaudēja.
Pēc 31. maija paziņojuma, es domāju, tas bija politisks žests, tāpēc, ka izskanēja tā oficiālā ziņa, ko nodeva Ojārs Skudra, ka vairs sadarbība starp fronti un Latvijas Komunistisko partiju (LKP) nav iespējama. Es to, kas pastāvēja, vispār nesauktu par sadarbību, bet nu labi, ja viņš tā definē. Un viņš kā oficiālais pārstāvis līdz ar to vairs šajās sanāksmēs nepiedalījās. Bet tur jau nav nekāds noslēpums, ka tās sanāksmes droši vien visas tika tāpat ierakstītas un centrālajā mītnē Valsts drošības komitejā tur tie visi dokumenti un ieraksti bija. Te nu mums nebija nekādu ilūziju. Bet viņam nepievērsa nekādu īpašu uzmanību, jo viņš bija tikai sīks ierēdnītis.
Runājot par cilvēkiem, kas savā ziņā ietekmēja cilvēku noskaņojumu tajā laikā. Slavenais raidījums "Labvakar", kura visi trīs vadītāji tagad arī ir rodami maisos. Kā jūs uz to skatāties tagad?
Jā, nu tas ir, tas ir ļoti, ļoti grūti. Jo tolaik, strādājot ar šiem puišiem kopā – vienā komandā nevar teikt –, bet strādājot vienam mērķim, man tas ir viens no lielākajiem pārsteigumiem, lai gan, protams, ja tā loģiski padomā – vienā totalitārā režīmā tāds raidījums kā "Vzgļjad" ("Skatiens"), kas bija analogs Maskavā, vai šis, kas ir "Labvakar" Latvijā, nekad nevarētu vispār rasties, ja tam nebūtu oficiālas cenzūras un saskaņošanas ar attiecīgo atbildīgo personu Centrālkomitejā un tā tālāk.
Savā grāmatā rakstāt, ka "Labvakara" puiši, sevišķi Edvīns Inkēns, saņēma daudzas sašutušu darbaļaužu nosodošas vēstules un tika pat pārbaudīts pēc jūsu kopīgās viesošanās Kanādā, vai viņš nav CIP aģents. Šāda veida apvainojumi arī bija. Kā tas savā starpā sadzīvo?
Kad jūs dzīvojat vienā pilnīgi slēgtā sabiedrībā, katrs, kas var atļauties vairāk nekā citi, momentā ir aizdomīgs. Piemēram, visi apvainojumi, ko saņēma Tautas fronte, – mēs visi bijām imperiālistu aģenti. Mums maksāja, tika minētas konkrētas algas un tā tālāk. Es vienreiz sēžu kafejnīcā, pie blakus galdiņa sēž kaut kādas krievu kundzītes un dzer kafiju un stāsta par Daiņa Īvāna īpašumiem. Un es zinu, ka Dainis Īvāns tikko ir saņēmis trīsistabu dzīvokli beidzot, bet pirms tam ar saviem daudzajiem bērniem dzīvoja vienistabas dzīvoklī. Un tāpēc nav brīnums, ka arī šajā gadījumā bija sašutušie darbaļaudis, kas rakstīja, ka viņš ir CIP aģents.
Jo, piemēram, es atceros, cik tas man bija traumējoši, kad kā tāda melna tinte sāka sūkties tas stāsts, ka es esmu drošības komitejas aģente. Un tas nebija nejauši. Jo es biju ļoti rīcībspējīgs cilvēks, Tautas frontē uzradusies būtībā no nekurienes. Mani labi pazina Mākslinieku savienībā, es tur strādāju, tur gan rīkoju izstādes, gan braucienus, gan nodarbojos ar akciju un dažādu pasākumu koordināciju. Bet patiesībā ārpusē jau neviens mani nepazina. Pēkšņi es uzrodos. No sākuma tur pirmo pusgadu bija klusums, bet otrajā pusgadā, paralēli tam procesam, sāka veidot stāstu gan par ārkārtas kongresu, gan par stagnātiem un manipulētājiem frontes vadībā. Un tie bija noteikti, speciāli cilvēki, kas to īstenoja. Es lasu [Jāņa] Freimaņa memuārus. Sieva atbraukusi no Jelgavas, un Jelgavā viņiem pateikuši, ka Kalniete ir čekas aģente. Nu, baigais avots. Un profesors mierīgi to ieraksta – es jau nu īsti nezinu, kā to vērtēt, bet ko var zināt.
Jūsuprāt, no kurienes tas nāca?
No turienes arī tas nāca. Es domāju, ka tā bija ļoti mērķtiecīga kampaņa. Jo, piemēram, ja mēs skatāmies, kā šobrīd, kad ir vēlēšanas, pēkšņi izaug viena kampaņa, kas padara vienu cilvēku par nepieņemamu. Ne viss nostrādā, reizēm nopublicē vienu skandālu un viņš kaut kā aizpeld. Bet tad reizēm ir pilnīgi nekas un tas uzsprāgst. Piemēram, muļķīgā epizode ar manu strīpaino kleitu. Es to kleitu nopirku Somijā, jo man tā patika. Man vispār pat zemapziņā neeksistē, ka tā ir kaut kāda Georga lentīte. Tagad man zvana. Un es vienam sašutušam atbildu – apsolu sadedzināt! Man tagad zvana – nu, kad tad dedzināsiet? Labi, nāciet, dedzināšu tepat šajā dārzā. Un tas izvērtās par kaut ko tik negatīvu. Bet es tajā brīdī to uztvēru kā joku. Nu sadedzināsim to kleitu, kas tur. To es tagad minu kā piemēru, kādā veidā var sabojāt. Faktiski nav neviena cilvēka, kuru nevar sabojāt. Reputācija būvējama ilgi, bet to sagraut, ja mērķtiecīgi strādā, var ļoti īsā brīdī. Parasti tā nav Drošības komiteja pie mums, kas strādā, bet konkurenti, kas ir samaksājuši atkal kaut kādai kliķītei un tā ātri nopelna. Un pretēji pārlec atkal un par tiem to pašu uztaisa, jo maksā tur. Šajā gadījumā es domāju, ka tas bija precīzs uzdevums.
Vēl man ir jautājums par konkrētu personu Intu Cālīti, kurš ir zināms, jau arī tajā laikā bija zināms, ka bija izcietis sodu kā disidents. Un jūs rakstāt, ka jūs esat izjutusi lielu cieņu pret viņu kā politieslodzīto bijušo, un viņš tagad arī tāpat kā ne viens vien no tā laika deputātiem ir atrodamas šajos čekas maisos.
Es to nezināju.
Tas tikai parāda, cik cilvēki tikuši nostādīti neiedomājamas bezizvēles situācijās. Nolādēts tas režīms! Tad, kad cilvēks dzīvo brīvā pasaulē, kā mēs tagad, ir cita veida izvēles. Arī ne vienmēr vieglas, bet šis ir kaut kas… Tas par Cālīti mani satrieca.
Viņš ir viens… Es, protams, nevaru spriest, jo es jau nezinu, kurā brīdī viņš ir, kopš kura laika. Bet viņš ir viens no tās slavenās vēstules autoriem, ko mēs Eiropas Parlamentā pirms pāris gadiem ar ļoti skaistu pasākumu pieminējām. Tur bija viens mācītājs no Lietuvas, kurš šo vēstuli parakstījis, un Ints bija no Latvijas, jo viņš ir viens no parakstītājiem.
Par mūsdienām runājot, vai jūs varat teikt, ka ir kaut kādas jomas Latvijā, vai ir cilvēki, kur vēl jūs redzat to pagātnes kompartijas ietekmi domāšanā?
Nevis kompartijas un čekas ietekme, es visdrīzāk teiktu, ka diemžēl Krievijas masu informācijas līdzekļu milzīgā spiediena dēļ tā postpadomju mentalitāte mums tomēr saglabājas, protams, daudz mazākā mērā. Tas ir paaudžu jautājums. It īpaši par vecāko paaudzi. Manā paaudzē noteikti tas ir. Jo reizēm man ir grūti sarunāties. Man ir onkulis, kuram ir 92 gadi. Latvijas laiku jaunsaimnieka dēls. Pilnīgi skaidru galvu. Viņš saka – latvieši, Sandra, nekad tik labi nav dzīvojuši. Viņam nav nekas, ne miljonārs, ne bērni miljonāri. Visparastākie latvieši – dzīvo no savas algas, no sava darba, no sava dārza.
Un tad man reizēm liekas dīvaini, ka cilvēki reizēm saka – toreiz bija labāk… Es to nevaru pieņemt.
*Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par publikācijas saturu atbild Latvijas Televīzijas Kultūras redakcija.
