Vispirms bija paredzēts jauniešiem pastiprināti mācīt vācu valodu, sekmēt sporta nodarbes un popularizēt veselīgu dzīvesveidu. Caur šīm un citām aktivitātēm nacisti gribēja veicināt kontaktus ar vācu vienaudžiem, īpaši tādām organizācijām kā Hitlerjūgends un Vācu meiteņu savienība.
Latvju jaunatnes organizācija (LJO) sāka darbību 1942. gada 8. jūlijā. Tās priekšgalā bija agrākais skautu vadītājs kapteinis Aleksandrs Mateass, kas darbojās vācu ierēdņu uzraudzībā.
Viņa pirmais uzdevums bija atrast atbilstošus kandidātus jaunatnes vadītāju amatiem. Nekavējoties tika uzsākta kandidātu iepazīstināšana ar nacionālsociālisma principiem. Dažādās Latvijas pilsētās tika izveidoti speciāli kursi. 1942. gada rudenī 30 cilvēkus nosūtīja mācībās uz Vāciju,
tomēr jau drīz izrādījās, ka nebūt ne visi LJO vadītāji gatavi propagandēt nacistu idejas. Rezultātā vairāki cilvēki tika nomainīti.
LJO darbības sākumposmā uzmanība bija vērsta uz 10–18 gadus vecu zēnu iesaistīšanu. Vēlāk radās izpratne, ka jāveido arī meiteņu vienības vecumā no 10 līdz 21 gadam. Pakāpeniski auga LJO dalībnieku skaits, vervēšanā iesaistīja arī skolu sistēmu. 1943. gada jūlijā LJO bija uzņemti 5526 jaunieši, bet 1944. gada septembrī jau vairāk nekā 8000 zēnu un 3000 meiteņu.
LJO galvenās aktivitātes bija sporta sacensības, kultūras pasākumi (piemēram, kino izrādes), dažādas talkas, apzaļumošana, ziedojumu un ārstniecības augu vākšana. Jaunieši apmeklēja ievainotos slimnīcās un mācījās sniegt pirmo palīdzību. Viens no nacistu galvenajiem mērķiem bija Latvijas jauniešus iesaistīšana savās militārajās vienībās. Tādēļ LJO darbs tika orientēts uz 16–17 (bet dažkārt pat 15) gadus vecu zēnu rekrutēšanu Vācijas Gaisa spēku izpalīgu dienestam, apelējot pie patriotiskām jūtām.
Pēc Sarkanās armijas ienākšanas Latvijas teritorijā LJO darbība pakāpeniski apsīka, un 1944. gada rudenī tās vadība pārcēlās uz Tropavas pilsētu Silēzijā (mūsdienu Opava Čehijā). Tur 1945. gada maijā LJO galīgi beidza savu darbību.
