Kā vācu vēstures students nonāca Latvijā?
Henningam pašam nav nekādu ģimenes vai radniecības saikņu ar Baltijas valstīm, taču viņa mamma Otrā pasaules kara laikā, būdama saderināta, apmeklēja Henninga tēvu, kurš tobrīd atradās lazaretē Polijā.
"Lai viņu tur apmeklētu, viņa sešas nedēļas dzīvoja vācu ģimenē, šī ģimene bija vācbaltieši, kas bija izceļojuši no Rīgas 1939. gadā un nokļuvuši Polijas vācu okupētajos apgabalos. Tajās sešās nedēļās šī ģimene no Rīgas, kas īstenībā bija no Pēterburgas, jo jau 1917. gadā bija aizbēgusi uz Baltiju, manai mammai izstāstīja visus stāstus par Oktobra revolūciju, par Baltiju, par Hitlera--Staļina paktu un tā tālāk. Mana mamma man kā bērnam šo stāstu atstāstīja," skaidroja Hennings.
Daudzus gadus vēlāk, Henningam esot jau studentam, viņā no jauna atmodās interese par šīm "pazudušajām valstīm", kā Baltijas valstis savos stāstos bija nosaukusi viņa mamma.
"Es domāju – kādam taču vajadzētu sākt meklēt, kur tās valstis ar visiem saviem iedzīvotājiem ir palikušas, jo man, piemēram, skolā uz kartēm šīs valstis neparādījās.
Bija Eiropas karte, tajā bija Padomju Savienība un malā kaut kādas mazas provincītes, bet viss vienā un tajā pašā krāsā," stāstīja Hennings.
Veiksmīgas sagadīšanās pēc Hennings studēja Minsterē, kur tieši bija aktīva trimdas latviešu kopiena, un viens no trimdas latviešiem viņa universitātē pat pasniedza latviešu valodu.
"Es pie viņa aizgāju, lai iemācītos valodu, jo man vienmēr ir bijis princips, ja es braucu uz kādu zemi vai sāku interesēties par to, tad ir jāzina valoda, jo bez valodas tu nedabū pareizo informāciju. Tā es aizgāju pie vecā Rozīša kunga. Viņa dēls jums varbūt ir pazīstams kā žurnālists Ojārs Rozītis jaunākais, bet Rozīša kungs vecākais man mācīja latviešu valodu," stāstīja Hennings.
Valodas apguve nebija viegla, bet toties atmaksājās, jo jau 1982. gadā viņam ar vācbaltiešu tūristu grupu izdevās uz 10 dienām aizbraukt uz Rīgu un Tallinu.
"No tā brīža man bija skaidrs, ka nedrīkst aizmirst šīs okupētās zemes un kaut kas būtu jādara. Būtu jāpēta vēsture, būtu jāstāsta draugiem, kas tur notiek.
Pēc tam es katru gadu regulāri ar tūristu grupu aizbraucu uz Rīgu un Tallinu. Septiņus gadus vēlāk man izdevās dabūt Latvijas Kultūras fonda pirmo ārzemnieku stipendiju uz 13 mēnešiem. Toreiz vēl ar čekas atļauju, bet man izdevās," stāstīja Hennings.
Iepazina ierindas padomju cilvēka dzīvi
13 mēnešu garumā viņš dzīvoja Iļģuciema studentu kopmītnēs un iepazina ierindas cilvēka padomju dzīvi visā tās krāšņumā – līdz pat taloniem, lai varētu dabūt ziepes, miltus un cukuru.
"Tā man bija dzīves pieredze. Ārkārtīga pieredze un pat pavērsiena punkts.
Divas lietas es iemācījos tajā gadā. Pirmkārt, vēsture ir kaut kas reāls, tā joprojām notiek ne tikai manās grāmatās vai skolas stundās. Revolūcijas notiek īstenībā, un es pirmo reizi kā vēstures students piedzīvoju vēsturi," stāstīja Hennings.
Otra mācība viņam esot šoks vēl līdz šodienai, proti, – demokrātija nav pašsaprotama. Ar savām acīm Hennings pieredzēja, ka demokrātija, miers un civilizēta uzvedība ir izņēmums, ka ir zemes un cilvēki, kuriem jādzīvo citādos apstākļos.
"Es sapratu, ka robeža starp normālu dzīvi un diktatūru ir ļoti plāna. Jebkurā brīdī šī robeža var krist, un līdzīgi apstākļi var būt arī pie mums. Jo zināmā mērā man jau pēc kara bija laime, ka mani vecāki dzīvoja Rietumos, nevis Austrumvācijā. Tad man būtu bijusi pilnīgi cita dzīves gaita," sprieda Hennings.
Tikmēr Vācijā
1989. gada vasarā Vācija vēl joprojām bija sadalīta, bet Hennings toreiz vēl bija tikai jauns students, kurš turklāt dzīvoja Rīgā.
"Protams, no preses es varu atcerēties, ka 27. jūnijā Ungārijas ārlietu ministrs sagrieza dzelzs žogu starp austrumu bloku un rietumu bloku Eiropā, respektīvi Ungārijas robežu. Sākot ar šo brīdi, arvien vairāk Austrumvācijas cilvēku kā tūristi devās uz Ungāriju, arī uz Čehiju, ar cerību caur šo caurumu žogā aizbēgt uz Rietumvāciju," stāstīja Hennings.
Šī situācija ar katru dienu saasinājās, un septembra beigās jau pāris tūkstoši cilvēku bija nonākuši līdz Rietumvācijas vēstniecībai Prāgā. 30. septembrī Vācijas ārlietu ministrs Hanss Dītrihs Genšers paziņoja, ka visiem šiem cilvēkiem Austrumvācijas valdība ir devusi atļauju izbraukt uz Rietumiem.
"Faktiski šie divi notikumi – žoga sagriešana Ungārijā un Austrumberlīnes atļauja tūkstošiem izbraukt uz Rietumiem – bija izšķirošais punkts, ar ko sākās Austrumvācijas sabrukums, kas beidzās, kā zināms, 9. novembrī ar mūra krišanu," skaidroja Hennings.
Viņš norādīja, ka Rietumvācijas sabiedrībā un arī politiķu aprindās par to, kas notiek Padomju Savienībā, tobrīd bija zināma vienprātība – pret komunismu. To izveidot lielā mērā palīdzēja vācu prese, kas jau vairākus gadus aktīvi ziņoja par notikumiem Baltijā.
"Sabiedrība ar lielām simpātijām sekoja tām kustībām, kas Padomju Savienībā sāka cīnīties par brīvības paplašināšanu.
Izejas punkts, protams, bija Mihails Gorbačovs 1985. gadā un viņa glasnostj un perestroikas politika [tulkojumā – atklātība un pārbūve]. Par šo politiku vācu prese ļoti plaši katru dienu ziņoja. Piemēram, bija plašāki raksti arī par Jura Podnieka filmu "Vai viegli būt jaunam?"," stāstīja Hennings.
Otrais lielais solis bija 1987. gada 14. jūnijs, kad pie Brīvības pieminekļa notika pirmā "Helsinki 86" demonstrācija. Jau nākamajā dienā vācu prese ar latviešu informācijas biroja Minsterē starpniecību ziņoja par šo notikumu.
"16. jūnijā es ar tūristu grupu devos uz Rīgu. Man jau dienu pirms tam bija zināms, kas tajā svētdienā bija noticis pie Brīvības pieminekļa. Jau trīs četras dienas vēlāk man bija iespēja Rīgā sazināties un izrunāties ar cilvēkiem, kas bija piedalījušies šajā demonstrācijā. Tātad zināmā mērā mēs par tiem galvenajiem notikumiem Igaunijā, Lietuvā un Latvijā caur mūsu presi bijām diezgan labi informēti. Caur presi un caur Baltijas trimdas organizācijām," stāstīja Hennings.
Baltijas ceļš – izšķirošais moments
Tad pienāca brīdis, kad izteikti šķīrās baltiešu un Mihaila Gorbačova ceļi, kad Gorbačovs saprata, ka Baltijas valstīm ir mērķis aiziet no Padomju Savienības. Līdz ar to baltieši zināmā mērā kļuva par Gorbačova ienaidniekiem tā vietā, lai būtu sabiedrotie, uz kuriem viņš paļāvās kā uz atbalstošo spēku viņa reformām.
Cik lielā mērā Vācijas sabiedrība bija gatava saprast baltiešus un neuzskatīt par tādiem, kuri ir nodevuši labo Mihailu Gorbačovu?
"Zināmā mērā līdz pat mūsdienām, līdz Ukrainas krīzei vācu sabiedrība ir šķelta.
Ir tā grupa, kas aizstāv cilvēktiesības, tautu pašnoteikšanās tiesības, brīvību un demokrātiju, un ir otra grupa, tā saucamie Krievijas vai Putina sapratēji, kas vervē par simpātijām pret to, kas notiek Maskavā, jo, lūk, Krievija vēl nav gatava demokrātijai, tāpēc mums ir jāsaprot, ka gan Gorbačovam, gan Putinam ir citi kursi, un kritiķiem ir labāk klusēt. Tā bija arī toreiz," atzina Hennings.
Vācijā bija cilvēki, kas uzskatīja, ka Baltijas valstīs notiekošie nemieri, lai gan vērsti uz demokrātiju un brīvību, traucē to "lielo ceļu", kādā Gorbačovs grib liberalizēt visu Padomju Sabiedrību.
Vienlaikus 1989. gadā daudzu par labu Padomju Savienībai noskaņoto Vācijas iedzīvotāju domas izdevās mainīt ar fotogrāfijām no Baltijas ceļa.
"Baltijas ceļam, cilvēku ķēdei, bija izšķiroša nozīme, jo toreiz arvien spēcīgāk sabiedrību ietekmēja bilžu vara. Šis ceļš nedeva tikai ziņas un informāciju, bet beidzot deva arī bildes cilvēku apziņai.
Šī bilde, ka simtiem tūkstošu cilvēku stāv un veido tādu ķēdi, kas bija vienreizējs notikums, man liekas, cilvēku vēsturē, turklāt miermīlīgi… Tas beidzot ieveda arī vācu valdību zināmā strupceļā, jo sabiedrības simpātijas 100% bija par demokrātiskām kustībām Baltijas valstīs," skaidroja Hennings.
Vienlaikus Vācijas valdībai tobrīd bija svarīgi apvienot abas Vācijas daļas, tāpēc vispirms līdz galam tika novesta apvienošanās politika un tikai pēc tam oficiāli atzīta Baltijas valstu neatkarība.
Hennings atklāja, ka arī pats piedalījies Baltijas ceļa akcijā, stāvēdams cilvēku ķēdē Brīvības bulvārī netālu no Brīvības pieminekļa.
"Man kā vācietim tajā brīdī bija sevišķas sajūtas, jo es jutu, ka es, tagad tur stāvot, varu zināmu vainas atbildību atdot tam reģionam, tiem cilvēkiem, par kuriem atbildīga bija ne tikai Padomju Savienība, bet zināmā mērā arī Vācija. Respektīvi man, no vienas puses, bija vainas sajūta, bet, no otras puses, arī lepnums, ka es kā vācietis tajā brīdī, 50 gadus pēc Hitlera–Staļina pakta, drīkstēju tur stāvēt, piedalīties un izteikties," pauda Hennings.
