Plašākais avots par Baltijas krusta karu pirmajām desmitgadēm ir "Livonijas hronika", kuru sarakstījis šo notikumu laikabiedrs Heinricus de Lettis jeb Indriķis Latvietis. Saskaņā ar viņa vēstīto pirmais katoļticības sludinātājs Baltijā bijis Meinards no Zēgebergas, kurš ieradies pie Daugavas lejteces lībiešiem ap 1180. gadu. Šejienieši misionāru sākotnēji uzņēmuši draudzīgi; domājams, pirmkārt, tāpēc, ka viņa ataicinātie gotlandiešu amatnieki uzbūvējuši mūra pilis Ikšķilē un Salaspilī. Tās bijušas pirmās mūra celtnes Baltijā un citstarp kalpojušas arī lībiešu teritorijas aizsardzībai pret kaimiņiem zemgaļiem. Tomēr pagānu pievēršanas darbs veicies visai gausi, un, lielākoties neauglīgos pūliņos aizvadījis sava mūža pēdējos gadus, Meinards šķīries no dzīves Ikšķilē 1196. gadā.
Ap šo laiku Baltijas kristīšanā ieinteresētajās katoļu baznīcas aprindās acīmredzot bija nobriedusi izpratne, ka šejienes pagānu kristīšanai ar Tā Kunga vārda spēku vien nebūs līdzēts un jāliek lietā iedarbīgāki argumenti, proti, militāra vara. Vēl Meinardam dzīvam esot, pāvests Celestīns III apstiprināja Līvzemes kristīšanas atbalstam izveidotā Zobenbrāļu krustnešu ordeņa statūtus un, kā vēsta Indriķis, izsludināja grēku piedošanu Līvzemes krusta karotājiem, respektīvi – pasludināja krusta karu.
Meinarda misijas turpinātājs bīskaps Bertolds gan arī sākotnēji – 1197. gadā – Daugavas lejtecē ieradās bez karaspēka, taču jau visai drīz atgriezās Vācijā, turklāt, kā var spriest no hronikas, teju vai bēgšus.
Nākamajā gadā viņš bija atpakaļ un nu jau kopā ar Saksijā savervētiem krusta karotājiem.
Par paša bīskapa Bertolda dzīvi līdz nosūtīšanai uz Līvzemi zināms nedaudz. Izpētīts, ka viņš cēlies no Elbas Štādes apkaimes tagadējā Lejassaksijā, un viņa dzimta, Šultes, bijuši ministeriāļi – īpaša augstāko feodāļu dienesta ļaužu kārta, kas vēlāk saplūdusi ar muižniecību. Pirms iecelšanas par Līvzemes bīskapu Bertolds bijis cisterciešu klostera abats Lokumā.
Saprotams, ka Bertolda ierašanos kopā ar karaspēku lībieši pamatoti uztvēra kā agresiju. Sākotnēji gan tikušas vestas sarunas un noslēgts pamiers, tomēr dažus krustnešus, kuri pametuši nometni, lai ievāktu sienu zirgiem, lībieši nogalinājuši. Līdz ar to pamieram arī bijušas beigas. Sadursme starp lībiešiem un krustnešiem notikusi 1198. gada 24. jūlijā vietā, kuru Indriķis dēvē par Rīgas Seno kalnu. Domājams, tas bijis 18. gadsimta beigās noraktais Kubes kalns, kas atradās tagadējās Esplanādes vietā.
Ja var ticēt Indriķim, vācieši ātri piespieduši līvus atkāpties, taču, kā raksta hronists: "Bīskaps, paša neprasmīgi vadītā zirga straujuma dēļ, iejuka bēgošo pūlī.
Divi no tiem viņu satvēra, kāds trešais, vārdā Imauts, viņam no mugurpuses izdūra cauri šķēpu, un citi viņu saplosīja locekli pa loceklim." Tā savu mūžu beidza otrais Baltijā ieceltais katoļu bīskaps Bertolds Šulte.
Kas attiecas uz kauju pie Rīgas kalna, tad iesaistīto spēku un upuru ziņā tā, domājams, bijusi drīzāk nenozīmīga sadursme. Taču tā bija pirmā kauja vairāk nekā simt gadus ilgajā Baltijas krusta karu vēsturē. Bīskapa Bertolda bēdīgais gals nemazināja viņa līdzgaitnieku un sekotāju entuziasmu. Jau nākamajā, 1199. gadā, amatā tika apstiprināts Bertolda pēcnācējs bīskaps Alberts fon Bukshēvdens. Šis vīrs, kuram piemita nepārprotams politiķa un stratēģa talants, nostiprināja krustnešu varu Daugavas lejtecē, radot šeit bāzi tālākajai ekspansijai Baltijas zemēs.
Materiāls pirmo reizi publicēts LSM.lv 2023. gada 24. jūlijā.
