Latvijas Nacionālā arhīva Dokumentu publikāciju un popularizēšanas nodaļas vadītāja, vēstures zinātņu doktore Čerpinska ir pētījusi un apkopojusi personu apliecinošu dokumentu paraugus, sākot no 17. gadsimta, kad kā ceļošanas atļauja kalpoja paliela sīki aprakstīta lapa ar Kurzemes un Zemgales hercoga Jēkaba parakstu.
Protams, lielākā daļa no senākajiem dokumentiem, kas ir saglabājušies līdz mūsdienām, ir augstdzimušo un brīvo cilvēku dokumenti. Tie noteikti nav dzimtcilvēku dokumenti, jo viņu identitāti nevajadzēja nekur apliecināt – viņus pietika tikai uzskaitīt nodokļu iekasēšanas un klaušu noteikšanas vajadzībām.
"Konkrētu cilvēku vajadzēja identificēt tikai tajā brīdī, kad viņš ir aizbēdzis vai atrodas ārpus likuma, jo tad viņu meklēja un rakstīja viņa pazīmes. Pirms tam nevienu neinteresēja, kā izskatījās konkrētais Mārtiņš vai Miķelis, kas dzīvoja kādā muižā," stāstīja Čerpinska.
Uzlūkojot 17. un 18. gadsimta dokumentus ar mūsdienu skatu, var tikai brīnīties, cik daudz laika rakstvežiem ir aizgājis, teju kaligrāfiskā rokrakstā smalki izzīmējot burtus vācu valodā.
Vienlaikus dokumentos neatrast norādes par konkrētās personas dzimšanas datiem – gadu un datumu. Tolaik šos dokumentus izdeva tikai tad, kad cilvēks devās strādāt algotu darbu, un svarīgi bija tikai tas, ka cilvēks ir dzimis laulībā. Nevienam neinteresēja, kad konkrētais cilvēks dzimis.
"Ja cilvēks grib kļūt par kurpnieku vai meistaru kalēja amatā, viņš nedrīkst ceļot apkārt bez šī dokumenta. Viņam ir jāapliecina dzimšana laulībā. Līdz ar to šajās dzimšanas apliecībās pilsēta, kā mums Cēsis vai Jēkabpils, apliecina konkrētā cilvēka dzimšanu laulībā. Tiek definēts tēvs un māte, un [tas], kuri cilvēki apliecina, ka viņi pilnīgi noteikti apzvērot zina, ka šis bērns ir dzimis laulībā," stāstīja Čerpinska.
Gan darba atļaujas, gan ceļošanai derīgas apliecības izsniedza tikai augstas kārtas un brīvajiem cilvēkiem. Tās visas bija skaisti izrakstītas un apzīmētas, ar domu – jo krāšņāks dokuments, jo nozīmīgāks.
Kaut kas līdzīgs šodienas pasei Latvijas teritorijā sāk parādīties tikai 19. gadsimta sākumā, kad jau uz drukātas veidlapas ierakstīja cilvēka vārdu un viņa pazīmes.
"19. gadsimtā aizvien vairāk tomēr saprot, ka ir nepieciešams identificēt cilvēku, ka mums ir jāsaprot, ka dokuments, kuru nes šis cilvēks, tiešām ir tam cilvēkam izsniegts. Līdz ar to mēģina rakstīt pazīmes, bet pazīmes parasti ir tādas, kādas tās pierakstīja ierēdnis, kurš dokumentu izsniedz. Ierasti rakstīja augumu, acu un matu krāsu, ādas krāsu un īpašas pazīmes, piemēram, bārdu," stāstīja Čerpinska.
Dokumentu kvalitāte atšķīrās atkarībā no ierēdņa prasmēm un rokraksta glītuma. Nereti uzrakstīto bija visai grūti saprast. Vēlāk parādījās arī reģistrācijas grāmatas, kurās tika pierakstīts, kam kādi dokumenti izsniegti.
Savukārt pirmie dokumenti latviešu valodā parādījās ap 1860. gadiem, un tās bija pagasta pases, kas ļāva zemniekiem ceļot trīs guberņu robežās.
"Pēc dzimtbūšanas atcelšanas zemnieki principā īpaši pārvietoties nedrīkstēja, viņiem bija ļoti ierobežota pārvietošanās. Bija noteikti gadi, kuros tā pārvietošanās tika atļauta vairāk, bet pirmie dokumenti tieši latviešu valodā ir tikai no 1860. gadiem. Katrai guberņai bija nedaudz atšķirīga pase. Tā bija pagasta pase, kas ļāva zemniekam doties trīs guberņu ietvaros," stāstīja Čerpinska.
Pirmās Latvijas pases tiek izdotas līdz ar Latvijas brīvvalsts izveidošanos, sākotnēji tās vēl ir A4 formāta lapas, bet nu jau ar fotogrāfiju. Pagājušā gadsimta 20. gadu sākumā ērtības labad personu apliecinošs dokuments tiek iesiets vākos un izdots aptuveni tādā pašā formātā, kādas ir mūsdienu pases.
