Šī notikuma hronoloģija ir fiksējama ar precizitāti līdz dažām sekundēm. 1986. gada 26. aprīlī laikā no 01-23-47 līdz 01-23-50 jaudīgākās padomju atomelektrostacijas – Čornobiļas AES 4. bloks izrādījās pilnīgi sagrauts, bet virs Eiropas pacēlās vēsturē lielākais radioaktīvo izmešu mākonis. Tomēr par spīti precīzajai hronoloģijai skaidras atbildes uz to, kas īsti izraisīja Čornobiļas kodolavāriju, joprojām nav.
Padomju sistēma uz notikušo reaģēja ierastajā stilā – ar pilnīgu noklusēšanu un avārijas zonas totālu norobežošanu no ārpasaules. Tikai vairākas dienas vēlāk, kad pasaules prese aizgūtnēm ziņoja par paaugstinātu radiācijas līmeni vairākās Eiropas valstīs, arī padomju puse atzina avārijas faktu un sāka sniegt paziņojumus, kuros pirmām kārtām akcentēja padomju valdības īpašās rūpes un perfekto situācijas kontroli. Patiesībā gatavība šim avārijas scenārijam bija ļoti apšaubāma, un zināšanu un tehnoloģiju trūkums tika kompensēts ar darbības vērienu. Izmantojot Padomju armijas rezervistu mobilizācijas sistēmu, uz Čornobiļu īsā laikā tika nosūtīti tūkstoši tā dēvēto "avārijas likvidatoru", kuriem lielāko tiesu ar primitīviem līdzekļiem nācās savākt sprādziena rezultātā izsvaidīto radioaktīvo drazu. Arī Latvijai Čornobiļā bija savs pulks. Par šai pulkā mobilizēto likteņa liecinieci 1986. gada oktobrī kļuva rakstniece Marina Kosteņecka. 20 gadus vēlāk viņa par to stāstīja raidījumā "Šīs dienas acīm".
Fragments no sarunas raidījumā "Šīs dienas acīm" 2006. gada aprīlī
Marina Kosteņecka: Tas notika 1986. gada oktobra sākumā. Apmēram vienpadsmitos vakarā es stāvēju trolejbusa pieturā pie Matīsa tirgus un gaidīju savu trolejbusu, lai brauktu uz Purvciemu. Man klāt pienāk dzejnieks Uldis Bērziņš un saka: "Marina, gribi pirmdien no rīta lidot uz Čornobiļu? Tur ir mūsu vīri, mūsu pulks." Pulkā vienlaicīgi ir apmēram 1000 cilvēku, kopumā caur mūsu pulku izgāja ap 6000 vīru vecumā no 20 līdz 35 gadiem, spēka gados. Tie vīri tika ņemti ciet, un pateikts, ka uz diviem mēnešiem [jābrauc]. Tagad ir pagājuši trīs un četri mēneši, un viņus nelaiž mājās un saka: "Jūs jau esat apstaroti, jums jau tie bērni vairs nevar būt," apmēram kaut ko tādu stāsta.
Eduards Liniņš: Vārdu sakot, lai citus nemaitātu.
M.K.: Jā, lai nemaitātu citus, jūs te paliksiet līdz galam, kamēr pabeigsim visus darbus. Nav ko maitāt citus. Ļoti humāna pieeja…
E.L.: Spilgtā padomju militārisma tradīcijā, es teiktu.
M.K.: Jā, vīriem, kuri pilnīgi no gultas mājās bija parauti, tika pateikts: "Vienalga, jūs jau esat apstaroti…" Pakārās viens karavīrs, pēc tam pēc īsa brīža pakārās ārsts, un tad mūsu partijas Centrālā komiteja cēla trauksmi, ka pulkā var sākties pašnāvību epidēmija, tāda masu psihoze. Un nāk pavēle no partijas "cekas" uz Rakstnieku savienību – steidzīgi visiem rakstniekiem parakstīt savas grāmatas ar autogrāfiem, savākt tādu bibliotēciņu un trīs brīvprātīgos rakstniekus, kuri brauks un nodos to bibliotēku pulkā, un paspiedīs rokas mūsu varoņiem, un uzrunās tautu. Vārdu sakot, jāaizbrauc uz tikšanos ar lasītājiem. To bibliotēku salasīja ļoti ātri. Kas tad tagad vedīs tās grāmatas? Nezinu, kā viņi tur taujāja un ko viņi tur sauca, bet beigu beigās piekrita brīvprātīgi no rakstniekiem tikai Uldis Bērziņš. Otrs cilvēks bija "Literatūras un Mākslas" galvenais redaktors Andris Sproģis, un trešā – nav. Un tad Bērziņš satiek mani trolejbusa pieturā un jautā: "Vai negribi būt par trešo?" Tas pikantākais moments ir, ka ne Uldis Bērziņš, ne Marina Kosteņecka nekad nav bijuši partijas biedri.
E.L.: Par Uldi Bērziņu es piebildīšu – vazājoties pa internetu, es gluži nejauši uzdūros Valsts drošības komitejas ārštata aģentu ziņojumiem, un Bērziņa vārds tur parādījās brīdi pa brīdim – pretpadomju aģitators, nacionālists… Tā ka nacionālists Bērziņš…
M.K.: Un tāda disidente un nepareizā tēva meita Kosteņecka – tie bija divi brīvprātīgie no rakstniekiem.
E.L.: Un dodas savākt to, ko padomju kompartija ir ievārījusi.
M.K.: Tā nu mēs tur nonācām un pavadījām trīs dienas. Vispirms mēs, protams, izpildījām partijas uzdevumu: izdalījām grāmatas, paspiedām rokas. Un tad nāca tie emocionālākie brīži. Tad manī jau mostas rakstniece publiciste, un es saku: "Ja jau es esmu tik tālu, ka esmu tai purvā, tad es nevaru aizbraukt un pēc tam rakstīt par to, ko es šeit redzēju, ja es pati savām kājām nepastāvēšu pie tās stacijas un ja es nepateikšu paldies un nenoskaitīšu tēvreizi tieši tajā vietā, kur tas notika." Beigu beigās mēs pierunājām to pulkvedi, mūs ielika mašīnā, tikai pateica: "Kad brauksim garām blokposteņiem, pieliecieties, lai neredz, ka jūs esat." Es biju arī pie 3. bloka. Uz 3. bloka jumta strādāja mūsu vīri, kad viņi meta grafīta gabalus zemē. Es pateikšu tikai to, ka uz tā jumta (ar visu to, ka lika smagas metāla plāksnes, kas it kā aizsargāja) pirmajā reizē laida uz divām minūtēm, pēc tam – uz vienu minūti, pēc tam vairs tikai uz 20 sekundēm. Radiācija, kā izrādījās, tur bija 400–500 un vietām līdz 2000 rentgenu (ne milirentgenu, bet rentgenu!) stundā. Es zinu, ka seši cilvēki no Latvijas pulka Medicīnas rotas pirmie kā brīvprātīgie aizgāja uz to jumtu, bija saņēmuši daudz lielāku devu par 25 rentgeniem (kas bija norma, lai tūlīt laistu mājās), smagā stāvoklī aizvesti uz hospitāli Kijivā, bet tai pašā dienā atgriezti pulkā ar norādi: "Steidzīgi nosūtīt atpakaļ uz dzīves vietu." Kijivā hospitālis pārpildīts… Kaut kur laukos tas cilvēks – traktorists – atgriežas, kurš tur zina, kā ārstēt staru slimību?!
Mēz nezinām, cik no viņiem šodien ir starp mums. No tiem Latvijas pulka sešiem tūkstošiem – pieci simti jau ir aizsaulē. Tiem, kas bija uz jumta, es šodien gribu pateikt sevišķu paldies visas Latvijas iedzīvotāju vārdā. Viņi mūs glāba. Lai cik tas varbūt neskan skaļi. Tie cilvēki gāja pilnīgi apzināti, zinot, ko viņi dara. Varēja stāvēt kaut kur pie blokposteņa un mazgāt mašīnas – tas bija mazāk bīstami. Tie, kas apzināti gāja uz jumta, – viņi glāba pasauli."
