Pangejas kontinentā valdīja milzīga dzīvnieku daudzveidība un teju visi klimatiskie ekstrēmi.
"Par šo paleokontinentu jeb dižkontinentu cilvēki izvirzīja hipotēzes jau pirms vairāk nekā 100 gadiem. Ir zināms pat vaininieks, vācu meteorologs un polārpētnieks, kas veica arī daudz ģeoloģisko pētījumu un vairāk ir pazīstams kā ģeologs – tā saucamās kontinentu dreifa teorijas radītājs Alfrēds Vegeners. Viņš jau tālajā 1912. gadā publicēja rakstu vācu valodā par senatnē eksistējošo dižkontinentu, ko dažkārt dēvējam arī par superkontinentu," stāstīja Lukševičs.
Pēc trīs gadiem, Pirmā pasaules kara laikā, Vegeners publicēja vēl vienu fundamentālu zinātnisko darbu par okeānu un kontinentu izcelsmi. Līdz tam līdzīgu darbu nebija. Arī tad dižkontinents vēl netika nosaukts konkrētā vārdā, tā nosaukums – Pangea jeb Pangeja – radās tikai pēc kara, 1920. gadā.
"Tulkojot no vācu valodas, "pan" nozīmē visaptverošs, savukārt "gea" ir vāciskots nosaukums Zemei, mātei Zemei. Tad šo ideju par seno kontinentu pārņēma citi pētnieki, un jau pēc pāris gadiem vācu valodas izdevumos dominēja "Pangea". 1926. gadā Amerikas ģeologi tika publicējuši vairākus rakstus, un tur jau plaši izmantoja šo nosaukumu," norādīja Lukševičs.
Tiešus pierādījumus par šī kontinenta esamību atrada, tikai attīstoties dziļurbšanas pētījumiem okeānos.
"Tika atrasti pirmie pierādījumi, ka patiešām kontinenti maina savu stāvokli, un okeāna gultnē mēs skaidri redzam liecības tam, ka tāds kontinents pastāvējis," stāstīja Lukševičs.
Mūsdienās savākto liecību un likumsakarību par Pangejas pastāvēšanu jau ir ļoti daudz.
"Piemēram, kāpēc Indijas fauna un flora ir tik līdzīga Āfrikas faunai un florai, bet nav tik līdzīga Ziemeļāzijas vai Eiropas faunai un florai? Otrs jautājums – kāpēc Āfrikā un Dienvidamerikā triasa nogulumos atrod pavisam nelielas, ķirzakām līdzīgas būtnes, kas ir saldūdens rāpulis? Pārpeldēt trīsarpus tūkstošu kilometru plato okeānu nav iespējams. Vēl arī augu atliekas no perma, no triasa, tie ir laika posmi, kad, domājams, pastāvēja šis dižkontinents, ir ļoti līdzīgas dienvidu kontinentos, bet nekas līdzīgs nav ne Sibīrijā, ne Ziemeļamerikā, ne Eiropā," klāstīja Lukševičs.
Pangejas eksistenci apstiprina arī plātņu tektonika jeb teorija par litosfēras kustību, kas apgalvo, ka Zemes garoza sastāv no vairākām tektoniskām plātnēm, kuras visu laiku atrodas pastāvīgā kustībā attiecībā viena pret otru. Šīs teorijas apstiprinājumu 1960. gados pats Vegeners diemžēl vairs nepiedzīvoja.
"Tiek uzskatīts, ka Pangeja sāka formēties kā vienots, liels dižkontinents pirms aptuveni 300 miljoniem gadu jeb, ģeoloģiski mēs teiksim, karbona vidū. Uz to brīdi Latvijas teritorija varbūt pat pakāpās virs okeāna līmeņa, tieši pateicoties tam, ka notika šī paleokontinenta veidošanās. Tas eksistēja aptuveni 130 miljonus gadu, līdz triasa beigās sākās sabrukšanas procesi, un tie realizējās patiešām sabrukšanā, sākot ar juru. Tas ir tad, kad dinozauri valdīja pār zemi, apmēram pirms 200 miljoniem gadu," stāstīja Lukševičs.
Pangeja ir pēdējais dižkontinents, ko ar zinātnes un pētījumu palīdzību teorētiski varam rekonstruēt, bet ģeologi uzskata, ka pirms tam bijuši vairāki citi. Pamatā Pangeju veidoja trīs lieli kontinenti, no kuriem vienu pat varētu nosaukt par dižkontinentu.
"Tas bija pats lielākais kontinents pirms Pangejas – Gondvana jeb Gondu zeme, par godu vienai Indijas teritorijā eksistējošai ciltij. Gondvanas viducī bija Āfrika, uz rietumiem Dienvidamerika, uz austrumiem Indija, Austrālija, un maķenīt uz dienvidiem no Austrālijas arī Antarktīda. Tas bija tāds ļoti liels kontinents savulaik. Tam no ziemeļiem un rietumiem pietuvojās nedaudz mazākais Eiramerikas paleokontinents, kas sastāvēja no mūsdienu Ziemeļamerikas aizmetņa nepilnā versijā un Eiropas. Trešais kontinents bija Sibīrija un Kazahija. Tā izveidojās Pangejas aizmetnis," skaidroja Lukševičs.
Šie trīs kontinenti, sanākot kopā, izveidoja Pangeju. Turklāt ar laiku tai pievienojās vēl citi kontinenti, jo milzīgais dižkontinents turpināja augt gandrīz līdz pašai tā sabrukšanai.
"Tad nu gan superkontinents stiepās no ziemeļpola līdz dienvidpolam, un stiepās gar meridiānu, šķērsojot ekvatoru, kas atradās tam apmēram pa vidu, un tam bija diži kontinenti abās pusēs," norādīja Lukševičs.