Pagājušā gadsimta 80. gadu sākums iezīmēja krasu saspīlējuma pieaugumu Amerikas Savienoto Valstu un Padomju Savienības attiecībās. 1979. gadā Padomju armija iebruka Afganistānā. 1981. gadā par Savienoto Valstu prezidentu kļuva Ronalds Reigans, kurš atteicās no viņa priekšgājēju īstenotās starptautiskā saspīlējuma mazināšanas politikas un mērķtiecīgi kāpināja bruņošanās sacensību, pamatoti cerēdams, ka Padomju Savienības ekonomika šo slodzi neizturēs. 1982. gada novembrī savas šīs zemes gaitas noslēdza ilggadīgais ģenerālsekretārs Leonīds Brežņevs un viņa vietā stājās bijušais Valsts drošības komitejas vadītājs Jurijs Andropovs. Būdams jaunāks un enerģiskāks par senilo priekšgājēju, Andropovs tajā pašā laikā, iespējams, bija pat vēl konsekventāks savā nepatikā un aizdomīgumā pret amerikāņiem. Kritiskai robežai spriedze pietuvojās 1983. gada septembrī, kad padomju iznīcinātājs notrieca PSRS gaisa telpā ielidojušo Dienvidkorejas pasažieru lidmašīnu, nogalinot 269 cilvēkus.
Nepilnu mēnesi vēlāk notika incidents, kas varēja beigties ar kodolkaru.
Naktī uz 1983. gada 26. septembri padomju pretgaisa aizsardzības spēku apakšpulkvedis Staņislavs Petrovs bija norīkots dežurēt pretraķešu aizsardzības komandcentrā "Serpuhovo-15" apmēram 100 kilometru attālumā no Maskavas. Centrs ar zemes mākslīgajiem pavadoņiem novēroja Amerikas teritoriju, lai brīdinātu gadījumā, ja no tur esošajām bāzēm tiktu palaistas ballistiskās kodolraķetes. Un tonakt sistēma izziņoja trauksmi – iegaudojās sirēna, brīdinājuma ekrānos sāka mirgot uzraksts "STARTS". Dators ziņoja, ka no vienas no amerikāņu bāzēm palaista raķete. Pēc brīža sekoja paziņojums par otras, trešās, ceturtās raķetes startu. Sistēmas pārbaude kļūdas neatklāja. Atlika vien secināt – sākas!
Apakšpulkvedim Petrovam bija jāizšķiras – vai nu nosūtīt tālāk sistēmas sniegto informāciju, vai arī ziņot par to kā par kļūdu. Pirmajā gadījumā informācija praktiski nekavējoties nonāktu pie ģenerālsekretāra Andropova, kuram, no miega uzrautam, dažās minūtēs būtu jāizvērtē, vai dot atbildes triecienu.
Kāds varētu būt viņa lēmums? Ir pētnieki, kuri uzskata, ka padomjzemes vadonis varēja arī nospiest "sarkano pogu".
Staņislavs Petrovs nebija novērošanas centra pastāvīgais dežurants – viņa pamatdarbs bija datu analīze. Šurp viņu, tāpat kā kolēģus, komandēja apmēram reizi mēnesī, tā sacīt – lai nezaudē asumu. Domājams, tieši analītiskais prāts ļāva apakšpulkvedim pāris minūtēs, kuras bija viņa rīcībā, izdomāt, ka dažu raķešu palaišana no vienas atsevišķas bāzes nekādi neatbilst kodoluzbrukuma standartiem, ka dators – tā ir tikai mašīna, kurā iespējamas tehniskas kļūmes, un ka tas, kurš viņa ziņojumu saņems, var nepagūt vai negribēt to visu apsvērt. Tā nu Staņislavs Petrovs paziņoja, ka sistēma izziņojusi viltus trauksmi. Kā atklājās vēlāk, zemes mākslīgie pavadoņi šādi varēja reaģēt uz mākoņu atstarotu saules gaismu.
Materiāls pirmo reizi publicēts LSM.lv 2023. gada 26. septembrī.
