1945. gada aprīļa sākumā Padomju armija, virzīdamās gar Donavu, sasniedza Austrijas robežu un atradās tikai dažu desmitu kilometru attālumā no Vīnes. Vācu spēki – pamatā ieroču SS vienības – nespēja pretoties pārspēkam. 8. aprīlī pilsēta bija pilnīgi ielenkta, un 13. aprīlī pēdējie Vīnes aizstāvji kapitulēja. Arī Austrijas galvaspilsētai, gan mazākā mērā nekā Vācijas pilsētām, tomēr nācās piedzīvot sarkanarmiešu veiktas laupīšanas un izvarošanas. Pilsētā vēl bija visai nemierīgi un liela daļa Austrijas vēl nacistu rokās, kad prominentais austriešu sociāldemokrāts Karls Renners sapulcināja vairāku pirmskara Austrijas partiju pārstāvjus un izveidoja pagaidu valdību.
Protams, tas nenotika bez padomju okupācijas spēku ziņas un Staļina akcepta.
Iespējams, Kremlis īpaši neiebilda, jo līdz ar sociāldemokrātiem Renneru un Šērfu un konservatīvo pārstāvi Kunšaku valdībā piedalījās arī komunists Koplenigs. 1945. gada 27. aprīlī jaunizveidotā Austrijas Pagaidu valdība deklarēja Austrijas atdalīšanos no Vācu Reiha un 1. maijā atjaunoja demokrātiskās konstitūcijas darbību, kuru 1934. gadā bija pārtraucis Engelberta Dolfūsa totalitārais režīms.
1943. gadā tā dēvētajā Maskavas deklarācijā Lielbritānija, Savienotās Valstis un Padomju Savienība bija paziņojušas, ka neatzīst Austrijas pievienošanu Reiham un apņemas atjaunot tās neatkarību, ja pēc Vācijas sakāves Austrija pati izrādīs šādu vēlmi. Rennera iniciatīva atbilda šim formulējumam, tomēr sākotnēji arī Austrija – tāpat kā Vācija – tika sadalīta četrās okupācijas zonās; tāpat četros sektoros tika sadalīta arī Vīne.
Rietumu sabiedrotie pusgadu vilcinājās atzīt Rennera valdību, baidīdamies, ka tas ir Staļina marionešu kabinets. Ja šī situācija ievilktos un Rietumu sabiedroto okupētajā Austrijas daļā izveidotos sava valdība, Austrija, iespējams, līdzīgi Vācijai tiktu sadalīta komunistiskajā un kapitālistiskajā daļā un paliktu sašķelta līdz pat Aukstā kara beigām. Tomēr austriešu konservatīvie un sociālisti, un sākotnēji arī komunisti, mērķtiecīgi un vienoti darbojās savas valsts saglabāšanas labā, kas vainagojās ar panākumiem 1955. gadā, kad Austrija pilnībā atguva suverenitāti un pasludināja pastāvīgu neitralitāti. Šī sadarbība lika pamatu ilgstošai labējās Tautas partijas un Sociāldemokrātiskās partijas koalīcijai, kas veidoja Austrijas valdības līdz pat 1966. gadam.
