1989. gadā par Dienvidslāvijas Federācijas prezidentu kļuva Slobodans Miloševičs. Šis dienvidslāvu komunistu līderis bija pratis visai veikli pielāgoties pārmaiņām pasaules politiskajā ainavā un kļūt par lielserbu nacionālās idejas karognesi. Viņa iecerē turpmāk federatīvajā valstī bija jāpieaug centrālās valdības un līdz ar to Serbijas lomai. Saprotams, ka vairumam Dienvidslāvijas republiku – Slovēnijai, Horvātijai un Maķedonijai, lielā mērā arī Bosnijai, tobrīd bija gluži pretējas tieksmes. Kā pirmais saasinājās Belgradas centrālās varas konflikts ar vistālāk valsts ziemeļrietumos esošo republiku – Slovēniju. 1990. gada aprīlī notikušajās demokrātiskajās vēlēšanās Ļubļanā pie varas nāca uz neatkarību orientētā koalīcija DEMOS, un decembrī referendumā gandrīz 90% balsstiesīgo slovēņu atbalstīja Slovēnijas izstāšanos no Dienvidslāvijas Federācijas. 1991. gada 25. jūnijā Slovēnija, tāpat arī tai kaimiņos esošā Horvātija, deklarēja neatkarību. Divas dienas vēlāk – 1991. gada 27. jūnijā – Dienvidslāvijas Tautas armija izvērsa republikas teritorijā militāras akcijas, uzsākot tā dēvēto Desmitdienu karu.
Dienvidslāvijas Federācijas militārā struktūra bija organizēta daļēji pēc teritoriālā principa, un katrai republikai bija savi aizsardzības spēki. Nopietnākais bruņojums – tanki, artilērija un aviācija – gan bija tikai federālās armijas rīcībā, taču Slovēnijas valdība pēdējos mēnešos pirms konflikta bija nopietni gatavojusies. Aizsardzības spēki bija apgādāti ar pārnēsājamajiem prettanku un zenītieročiem, bija izstrādāta atbilstoša taktika, kas orientējās uz pretinieka bruņutehnikas kolonu bloķēšanu un mazāku vienību ielenkšanu to dislokācijas vietās. Slovēņiem izdevās apspēlēt Belgradas ģenerāļus un pilnīgā slepenībā izveidot paralēlu armijas vadību – Nacionālās aizsardzības manevrstruktūru.
Kad dažus mēnešus pirms konflikta federālās armijas vadība mēģināja pārņemt teritoriālos aizsardzības spēkus savā tiešā vadībā, izrādījās, ka Slovēnijā šos spēkus faktiski jau komandē jaunizveidotā vadības struktūra.
Dienvidslāvijas Tautas armijas komandieri bija cerējuši, ka slovēņi piekāpsies pēc nopietnas spēka demonstrācijas. Tā izrādījās sāpīga alošanās. Operācijas pirmajā dienā, 27. jūnijā, federālās armijas daļām pamatā izdevās sasniegt uzstādītos mērķus, ieņemot Ļubļanas lidostu un gandrīz visus Slovēnijas robežpunktus ar Austriju un Itāliju, tomēr slovēņi demonstrēja gan savas pretgaisa aizsardzības spējas, notriecot divus armijas helikopterus, gan prasmi cīnīties pret bruņutehniku. Līdztekus militārajai pretestībai Slovēnija izvērsa ļoti pārdomātu informācijas kampaņu. Tas viss krietni mazināja federālās armijas karotprieku. Atklājās, ka daudzi šīs armijas karavīri nebūt nav motivēti cīnīties par vienotās un nedalāmās Dienvidslāvijas saglabāšanu. Serbu un melnkalniešu – Belgradas valdības tradicionālo atbalstītāju – Slovēnijā dislocētajās daļās bija labi ja 20%, savukārt 60% šīs armijas veidoja albāņi, horvāti un Bosnijas musulmaņi, kuriem pašiem separātisms nebija svešs. Jau otrajā karadarbības dienā federālajā armijā auga augumā dezertēšanas un pārbēgšanas gadījumu skaits. Pāris nākamajās dienās iniciatīva neizbēgami pārgāja slovēņu rokās. Nelīdzēja gaisa uzlidojumi un smagā bruņutehnika – arvien vairāk vienību tika ielenktas un padevās, to arsenāliem nonākot slovēņu rokās.
Ap piekto kauju dienu kļuva skaidrs – vai nu Dienvidslāvijas centrālā vara uzsāks pret Slovēniju pilnvērtīgu karu, kas novedīs pie plaša mēroga asinsizliešanas, vai arī tai nāksies piekāpties.
Daži ģenerāļi bija visai kareivīgi, tomēr vairums politiķu Belgradā nebija gatavi riskēt, apzinoties, ka pašā Slovēnijā vienotās Dienvidslāvijas atbalstītāju patiešām ir gaužām maz. 3. jūlija vakarā federālā armija piekrita uguns pārtraukšanai, un 7. jūlijā ar Eiropas Savienības starpniecību tika panākta vienošanās turpmākās Slovēnijas, Horvātijas un Dienvidslāvijas Federācijas attiecības veidot sarunu ceļā. Slovēnijai tas nozīmēja kara beigas un izcīnītu neatkarību, taču Horvātijai, kur dzīvoja ievērojams skaits serbu, vēl nācās izkarot vairākus gadus ilgu neatkarības karu.
