Nereti šo iestāžu sekmīgā darbībā būtiska loma bija konkrētām personībām, kuras ne tikai sekmēja vispārējo policijas iestāžu attīstību, bet vienlaicīgi arī dažādu noziedzīgu grupējumu likvidāciju. Viņu vidū bija Alfrēds Prauliņš (1891–1942), kurš ar savu profesionālo darbību atstāja paliekošu ierakstu Latvijas policijas vēsturē. Šoreiz stāsts par viņa skandāliem un baumām apvīto profesionālo dienestu starpkaru Latvijā.
No strēlnieka un cīņām frontē līdz Kuldīgas apriņķa priekšniekam
Prauliņa mūžs aizsākās 1891. gada 20. janvārī toreizējā Valkas apriņķa Zvārtavas pagastā Dāvida un Kristīnes Prauliņu ģimenē. Pirmo izglītību viņš ieguva Gaujienas–Opekalna draudzes skolā, vēlāk pabeidza Pleskavas vidējo zemkopības skolu. Sākoties Pirmajam pasaules karam, mobilizēts cariskās Krievijas bruņoto spēku Sibīrijas VII korpusā. Pēc dažiem mēnešiem topošais policijas darbinieks uzsāka mācības Pēterhofas praporščiku skolā, kuru sekmīgi pabeidza 1915. gada maijā. Drīz vien Prauliņš turpināja dienestu 1. Daugavgrīvas latviešu strēlnieku bataljonā, kura sastāvā viņš piedalījās Ķekavas (1916. gada jūlijā, kontuzēts) un Ziemassvētku kaujās (1916. gada decembrī). Cīņās pie Mangaļiem ievainots un evakuēts. Vēl Pirmā pasaules kara laikā – 1917. gada jūnijā Rīgas Doma baznīcā salaulājies ar igaunieti Hildu Kochu (1894–1942) un turpmākajos gados abu laulībā piedzima meitas Aina (1921–2003), Astrīda (1924–2003) un Ruta Dagnija Margarita (1927–1993).
Neatkarības kara laikā (1919. gada maijā) bijušais latviešu strēlnieks Prauliņš kļuva par Latvijas Pagaidu valdības bruņoto spēku Cēsu II bataljona virsnieku, bet pēc pāris mēnešiem komandēja 4. Valmieras kājnieku pulka 12. rotu. Cīņās par Latvijas valstiskumu piedalījās kaujās pret Baltijas landesvēru, Dzelzsdivīziju, Padomju Krievijas 15. armiju (lieliniekiem) un Rietumkrievijas brīvprātīgo armijām (bermontiešiem), tostarp Cēsu, Līvānu un Rīgas atbrīvošanas operācijās. Dažus mēnešus pēc kara noslēguma – 1920. gada maijā – Prauliņu iecēla par Kuldīgas apriņķa priekšnieku [1].
Šajā amatā jaunais Kuldīgas policijas vadītājs iemantoja vietējās pašvaldības pārstāvju kritiku.
Proti, neapmierinātību izraisīja apstāklis, ka apriņķa policijas priekšnieks nākamos kārtībniekus iecēla, to nesaskaņojot ar vietējo Skrundas pagasta valdi.
Turklāt, pēc vietvaras pārstāvju teiktā, Prauliņš traucēja Skrundas pagasta valdes darbu (denuncēja tās rakstvedi Ernestu Salmu u.c. darbiniekus, ar policijas darbinieku palīdzību centies rast pierādījumus citu pagasta valdes darbinieku aizturēšanai u.c.) jeb, pašvaldības pārstāvju vārdiem runājot, – "piekopts nemitīgs kara gājiens pret pašvaldības iestādēm un tās darbiniekiem".[2]
Kā izrādījās, šo strīdu izsauca pagasta nevēlēšanās apstiprināt apriņķa priekšnieka izvirzīto kārtības sargu Leiti, ka arī piešķirt tam dzīvokli. Iekšlietu ministrijas Administratīvais departaments, izskatot abu pušu iesūtītos materiālus, secināja ka pagasta valdes pārmetumiem nav pamata un nepastāv likumīgas tiesības iejaukties apriņķa priekšnieka darbā, ka arī ieteica "nākotnē stingri pieturēties pie likumības robežām un uz nepamatotu spriedumu pamata neuzsāktu bezvērtīgu sarakstīšanos, kas atņem laiku un enerģiju."[3]
Neskatoties uz to, jau nākamā gada augustā Ivandes un Padures pagasta pārvaldes ziņoja par "jauniem" Prauliņa "grēkiem".
Šoreiz saistībā ar nepamatotu skolotāja Palma dēvēšanu par komunistu. Pagastu vietvaru sašutumu izsauca tas, ka, viņuprāt, Prauliņš "cenšas pagastu pie neķītriem meliem pie Latvijas valdības apmelot un nomelnot un uzliek tādējādi pagastam kauna traipu". Vietējās pašvaldības nolēma "izteikt Kuldīgas apriņķa priekšniekam savu īgnumu un neuzticību un lūgt valdību, lai gādātu Mums ierēdņus, kuri Mūs neapmelotu valdībai ar netaisniem ziņojumiem, bet kuriem mēs varētu uzticēties un cieņā turēt."[4]
Nākamajā mēnesī (17. septembrī), balstoties gan uz iepriekš minētajiem pagastu padomju ziņojumiem, gan Kuldīgas apriņķa padomes locekļu sēdēs paustās nostājas, tika pieņemts lēmums izteikt Prauliņam neuzticību visa apriņķa mērogā, pamatojot to ar nepamatotiem apvainojumiem pret apriņķa iedzīvotājiem, netaktisku rīcību, kā arī nepamatotiem zirgu pieprasījumiem izbraukšanai uz zaļumballēm, medībām un izdomātām meža brāļu ķeršanām u.c., rezumējot, ka tādējādi apriņķa priekšnieks neatrodas savā vietā.[5]
Tomēr ne visu pagastu pārvaldēs valdīja vienots uzskats. Piemēram, Lutriņu pagasta vadība gluži pretēji Prauliņa darbu vērtēja kā ļoti labu un problēmas tajā nemanīja,
bet Cieceres pagasta padome norādīja ka Kuldīgas apriņķa padomei būtu vairāk jāpievērš vērība saviem tiešajiem darba pienākumiem, neiejaucoties apriņķa administratīvajā pārvaldībā, kas nemaz neietilpstot apriņķa padomes kompetencē[6], savukārt apriņķa virsmežziņi atzina, ka Prauliņš ir enerģisks ierēdnis un nelokās visiem vējiem.
Darbs nemierīgajā Rēzeknes apriņķī
Acīmredzot, lai risinātu vietējās pašvaldības un iedzīvotāju neapmierinātību, iekšējās nesaskaņas, kā arī viestu nepieciešamas pārmaiņām citu apriņķu policijas darbā, iekšlietu ministrs Alberts Kviesis (1881–1944) 1921. gada 17. novembrī pieņēma lēmumu par Prauliņa pārcelšanu uz līdzvērtīgu amatu Rēzeknes apriņķī. Kā 1921. gada 9. decembra Satversmes sapulces sēdē izteicās iekšlietu ministrs Kviesis – "iepriekšējā apriņķa vadītāja (Konstantīna Veckalniņa – aut. piezīme) vietā iecelts (..) ļoti enerģisks policijas priekšnieks, par kuru esmu pārliecināts, ka tas pāris mēnešos ieviesīs apriņķī kārtību."[7]
Jāpiebilst, ka šāda veida rotācijas bija raksturīgas arī citu augsta ranga ierēdņu vidū, tomēr, kā parādīja turpmākie notikumi, Prauliņa gadījumā dienesta vietas maiņas notika visai regulāri un nereti bija saistītas ar apriņķa priekšnieka iesaisti dažādos "lokālos incidentos".
1921. gada nogalē jaunais apriņķa priekšnieks ieradās Rēzeknē, lai likvidētu vairākas kriminālās apvienības – tostarp smagus noziegumus pastrādājušo t.s. Japončiku bandu. Kā atzina Prauliņš, situācija vietējā policijā bija tālu no ideālas: "Apskatot Rēzeknes pilsētas policijas sastāvu, nostādītu rindā, pēc komandas mierā, atradu, ka policisti, uzvilkuši cepures uz acīm, noraugās uz priekšnieku caur pieri; priekšnieks vēl nebija paguvis apskatei paiet garām, kad policisti jau kustējās, izstājās no ierindas, un, kamēr vienā galā runāja, otrs jau tinās tabakas dūmos. Ar šādu sastāvu nebija ko domāt cīnīties pret noziedzniekiem, tāpēc tanī pat vakarā atlaidu gandrīz trešo daļu no policijas sastāva, ieskaitot priekšniecību."[8]
Prauliņa enerģiskās rīcības rezultātā Japončika bandas darbība tika pārtraukta jau pāris mēnešus pēc viņa ierašanās un stāšanās pie profesionālo pienākumu pildīšanas. Pēdējais bandas dalībnieks – viens no līderiem Nesters Gavrilovs – gāja bojā apšaudē ar kārtībsargiem 1922. gada 8. martā Rēzeknes apriņķa Rozentovas pagasta Vainovas sādžā. Par bandas likvidēšanu u.c. turpmākajā dienesta laikā sekmīgi izpildītiem dienesta uzdevumiem Prauliņu izvirzīja Triju Zvaigžņu ordenim. Kā atzīmēja Iekšlietu ministrijas Administratīvā departamenta direktors Krišjānis Šlosbergs (1879–1954),
"Prauliņš stājās pie enerģiskas laupītāju bandas darbības likvidēšanas, izstrādāja gūstīšanas plānus un rīkoja un vadīja padotos darbiniekus gūstīšanas darbā, pie kam arī pats ņēma aktīvu dalību laupītāju meklēšanā, izdarot sādžu kratīšanas, kur bija aizdomas par laupītāju uzturēšanos.
(..) Neatlaidīgi ar pašuzupurēšanos bandītus vajājot, policijai arī izdevās bandu darbību likvidēt, nodibinot iedzīvotājiem drošību."[9]
Tomēr ne visas Prauliņa aktivitātes tika uztvertas atzinīgi, bet atsevišķos gadījumos tās izraisīja asu kritiku no dažādu Latgales politiķu, kā arī kultūras un sabiedrisko darbinieku puses.
Prauliņa "nedienas" un publiskā polemika presē
Rēzeknes apriņķa policijas "šefa" darbs neapmierināja atsevišķus Saeimu pārstāvošos latgaliešu deputātus, kā arī vietējo inteliģenci. Tā viens no lielākajiem Latgales laikrakstiem – Latgales Kristīgo zemnieku savienības paspārnē iznākošais "Latgolas Wōrds" 1923. gada oktobra numurā Rēzeknes apriņķa priekšniekam pārmeta "intrigu vērpšanu", "viņa nepatiku un citu pārnovada latviešu aroganci attiecībā pret vietējiem latgaliešiem, nesaimniecisku un nolaidīgu policijas vadīšanu u.c., kā rezultātā izsaimniekoti 30 tūkstoši Latvijas rubļu[10] lieli finanšu līdzekļi". Anonīmās publikācijas autors norādīja, ka "Prauliņš pats sevi galīgi izblomējis, tagad visiem spēkiem cenšas arī citus sadubļot, sevišķi latgaliešus, kurus skaita par vainīgiem pie sava negoda."[11] Šāda publikācija sadusmoja Rēzeknes apriņķa priekšnieku un viņš pret laikraksta redaktoru un raksta autoru iesniedza prasību Latgales Apgabaltiesas prokuroram. Tiesa atzina, ka publikācijas autors garīdznieks Juris Kārkle (1893–1972) pārkāpa likumu par ko saņēma sodu – septiņu dienu arestu.[12]
Prauliņam šādi apvainojumi nebija pieņemami[13] un viņš vērsās ar sūdzību Iekšlietu ministrijā.
Sekoja revīzija, kura konstatēja atsevišķas nepilnības grāmatvedības darbā (tostarp apstiprināja faktu, ka 21.–22. oktobra naktī nozagtas caurejošo naudas uzskaites grāmatas, dažādas izziņas, medību apliecības u.c. dokumenti[14]), tomēr apgalvojums par 30 tūkstoš Latvijas rubļu iztrūkumu izrādījās nepatiess.[15] Šāds atzinums neapmierināja latgaliešu inteliģences pārstāvjus, kuri jau iepriekš minētajā izdevumā "Latgolas Wōrds"[16] par šo rīcību pauda sašutumu – sarkastiski rezumējot, ka (..) tādi ir baltiešu ierēdņu tipi Latgalē.[17]
Tamlīdzīgs vispārinājums aizskāra arī Dzelzceļu policijas Rēzeknes nodaļas priekšnieka palīgu Grunti, kurš savā pārdomās laikraksta "Policijas Vēstnesis" redaktoram Jānim Dambekalnam (1883–1941) uzsvēra, ka šādi pieņēmumi saasina jau tā ne pārāk labās attiecības starp Latgalē iebraukušajiem ierēdņiem un vietējo inteliģenci, turklāt, viņaprāt, "Latgales vietējā inteligencija iedomājas un izturas tā, it kā viņiem vieniem pašiem bijušas tiesības ieņemt valsts ierēdņu vietas".[18]
Līdzīgu viedokli savā atbalsta vēstulē Rēzeknes apriņķa "šefam" pauda vairāku "latviešu" sabiedrisko un politisko organizāciju (Rēzeknes latviešu biedrības, Zemnieku savienības Rēzeknes nodaļas, Latvju Nacionālā kluba Rēzeknes nodaļas u.c.) vadītāji. Tajā tika uzsvērts, ka Prauliņam ir lieli nopelni valstiskās apziņas izkopšanā un nostiprināšanā (..) vietējo iedzīvotāju vidū un tieši viņa darbības laikā dažādu (..) Latvijas nelabvēļu skaits Rēzeknē un apriņķī ir stipri gājis mazumā (..), turklāt atsevišķām personām Latgalē šādu nacionāli-valstiski domājošu pilsoņu rīcība ir ļoti nepatīkama, tāpēc tie cenšas šādu cilvēku ("baltiešu[19]") darbību visādā veidā diskreditēt.[20]
Galu galā pēc ilgām diskusijām 1924. gada janvārī Prauliņu no Rēzeknes apriņķa priekšnieka posteņa pārcēla uz identisku amatu Ilūkstes apriņķī.
Periodiskais izdevums "Latvis" to saistīja tieši ar Latgales tautas kalpu "Trasuna un Kempa intrigām" un nepatiku.[21] Proti, laikraksta redakcijas pārstāvji norādīja, ka Prauliņš Rēzeknes izstādes svinīgā pasākuma laikā Saeimas deputātam un prezidija loceklim Francim Kempam (1876–1952) aizrādīja, ka pēdējais Latvijas himnas atskaņošanas laikā nav piecēlies kājās.[22] Tas Kempu aizvainoja un viņš piedraudēja, ka Rēzeknes apriņķa priekšniekam divu nedēļu laikā sava vieta būs jāatstāj.[23] Ziņas par šādu incidentu izrādījās patiesas.
Kā vienā no savām publikācijām minēja periodiskais izdevums "Jaunais Rīts", tad toreizējais Saeimas deputāts Lauksaimniecības un rūpniecības Rēzeknē izstādes goda mielasta laikā izteicies, ka Prauliņš derot tikai par cūkganu un viņu neceltu pat par pastalu tīrītāju. Pēc šī teksta Prauliņš iesaucies "Augstas laimes Latvijai", bet Kemps to noignorēja un palika šēžot.[24]
Par šo incidentu 1926. gada sākumā Latgales apgabaltiesa bijušo Saeimas deputātu sodīja ar astoņām nedēļām aresta. Pretēju viedokli izteica "Latgolas Vōrds", kurā kāds anonīms autors 1923. gada decembra publikācijā ironiski norādīja, ka "Prauliņam neapšaubāmi Rēzeknē esot lieli nopelni, jo daudzus suņus viņš ir nošāvis gan caur logu, gan no automobiļa, un kur nu vēl pasu anulēšana, pat Saeimas deputātam Kempam atņēma pasi, laikam par to, ka Kemps bija pulkvedim par viņa paņēmieniem pateicis ne visai glaimojošus vārdus."[25] Iespējams, uz konfliktu "karstasinīgo Latgales tautas kalpu" pamudināja alkohols, jo presē parādījās publikācijas par vairāku Latgales pašvaldību un valstsvīru (tostarp Kempa) pārmērīgo dzeršanu un nepiedienīgo uzvešanos 15.–16. oktobra naktī vilciena reisā Zilupe–Rīga.[26]
Acīmredzot arī Prauliņš nespēja aizmirst šo netaisnību un pāris dienas pirms oficiālās pārcelšanas – 1923. gada 15. decembrī – Daugavpilī vietējā Nacionālā kluba[27] nodaļas atklāšanas pasākumā "kūdīja "baltiešus" pret latgaliešiem".[28] Iekšlietu ministra Alfrēda Birznieka (1889–1942) uzdevumā lietas izmeklēšanu veica Iekšlietu ministrijas revidents Frīdrihs Maršalks (1874–1949).
Vairāki liecinieki norādīja, ka Prauliņš savā runā izteicies, ka latviešiem jāuzmanās no "melnajiem kraukļiem", bet nekāda detalizēta informācija netika pieminēta.
Pats kārtībsargs atzīmēja, ka runas mērķis "bija aicināt uz kopdarbību, kopēju mīlestību tēvijas Latvijas labā, bet nekādā ziņā ne kūdīt vienu iedzīvotāju daļu uz otru."[29]
Jāatzīmē, ka arī pēc Prauliņa "aiziešanas no Rēzeknes" turpmākajās "Latgales Vōrds" publikāciju slejās viņam tika veltīti sarkastiski epiteti. Piemēram, rakstot par Saeimas deputāta, jurista Arveda Berga (1875–1941) "satraukumu attiecībā uz Latgali" 1924. gada jūnijā ironiski paužot domu, ka latgaliešu dēļ Prauliņam "zuda izdevība saņemt ordeni. Pateicība Tev Kungs…".[30]
Nepatikšanas un dienesta pārkāpumi
Ilūkstes apriņķa priekšnieks iekūlās jaunās nepatikšanās. Šoreiz uzmanības centrā nonāca vairāku poļu tautības latviešu pilsoņu reģistrēšana par "krieviem" un "baltkrieviem". Tas izsauca sašutumu atsevišķos Saeimas deputātos, kuru vidū uzvirmoja pat aicinājumi Prauliņu atstādināt no apriņķa priekšnieka amata. To atbalstīja arī, piemēram, krievu minoritāšu deputāts Pēteris Koreckis (1887–1929). Pretējās domās bija vairāki tautas kalpi no valdošās pozīcijas – Marģers Skujenieks (1886–1941), Gustavs Zemgals (1871–1939) u.c. iestājās par Prauliņa atstāšanu līdzšinējā amatā.[31] Jautājumu īpaši asi uztvēra Latvijas poļu minoritāte, kas atspoguļojās tās Saeimas deputāta – Latvijas Poļu savienības pārstāvja Jāņa Veržbicka (1888–1941) sacītajā, nodēvējot to par "rupju Latvijas pilsoņu elementāru tiesību pārkāpšanu".[32]
Skandāls norima, bet rokādes un dienesta vietu maiņa turpinājās arī 1925. gadā, kad Prauliņu, neskatoties uz Prodes pagasta valdes oficiālo lūgumu atstāt viņu esošajā amatā, tomēr pārcēla darbā uz Madonu, kur turpmākos gadus viņš pildīja apriņķa priekšnieka pienākumus. Strādājot Madonā, "nepiekāpīgais" Prauliņš turpināja iekulties dažādās nepatikšanās un komiskos atgadījumos, kam nereti par pamatu kalpoja arī baumas un pieņēmumi. Tā laikrakstā "Sociāldemokrāts" 1927. gada janvārī parādījās anonīma ierēdņa publikācija, kurā tika dots "mājiens", ka nesen pilsētā atklātā valsts, pašvaldības un sabiedrisko darbinieku kluba durvis "bieži virina" vietējais apriņķa priekšnieks (aut. piez. – Prauliņš). Viņš nepalika vienaldzīgs arī uz šo publikāciju un ziņojumā Iekšlietu ministrijas administratīvajam departamentam uzsvēra, ka klubu kopš tā atvēršanas apmeklējis vien piecas līdz septiņas reizes, bet nobeigumā ironiski jautāja: "Vai departaments viņam nevarētu norādīt, cik reizes tad viņš klubu var apmeklēt?"
Nākamo sūdzību Administratīvais departaments saņēma 1929. gada pavasarī no bijušā Adulienas pagasta kārtībsarga Augusta Eglīša. Sūdzības iesniedzējs apgalvoja, ka Prauliņš dienesta laikā publiskā vietā ir parādījies iereibušā stāvoklī, kā arī norādīja uz jaunākā policijas kārtībnieka Ādama Viča sašaušanu medību laikā un viņa vēlāko nelikumīgo paaugstināšanu par vecāko kārtībnieku. Izmeklēšanā nekas no iepriekš minētā neapstiprinājās, turklāt šāda Eglīša rīcība tika saistīta ar viņa atriebību par atlaišanu no policijas dienesta.[33]
Pēc sešiem dienestā pavadītiem gadiem Madonā Prauliņu pārcēla uz Valmieras apriņķa priekšnieka amatu. Tomēr arī jaunajā darba vietā neiztika bez dažādiem ekscesiem. Tā 1932. gada 1. oktobrī Prauliņam liecinieka statusā bija jāierodas uz Rīgas apgabaltiesas Kriminālnodaļas sēdi Valmierā, bet viņš to neapmeklēja. Lai gan Madonas apriņķa iekšējās drošības struktūras vadītājs norādīja, ka tas saistīts ar "steidzamām, neatliekamām dienesta darīšanām",
tomēr vairāki liecinieki apliecināja ka Prauliņš tiesas dienas rītā "vicinādamies ar peldpalagu un rādīdams ziepes" devās peldēties uz Gauju.
Par tiesas ignorēšanu Prauliņu sodīja ar 20 latu soda naudu. Turklāt par nepatiesu liecību sniegšanu viņš no Administratīvā departamenta saņēma rājienu.[34]
1938. gada janvārī viņu pārcēla uz Bauskas apriņķa priekšnieka posteni, bet jau pēc pāris nedēļām Prauliņš kļuva par Valkas apriņķa 3. policijas iecirkņa vadītāju Alūksnē. Arī šeit "ekspresīvais" kārtībsargs pamanījās nonākt savas priekšniecības un sabiedrības redzeslokā. Proti, no vairākiem apriņķa iedzīvotājiem un policijas darbiniekiem tika saņemta informācija, ka Prauliņš darba laikā nodarbojas ar nelikumīgām medībām, turklāt tajās iesaista savus padotos, tostarp medījuma dīrāšanā. Dienesta izmeklēšanā šīs apsūdzības apstiprinājās.[35]
Neskatoties uz dažādām nebūšanām, Prauliņa militārais dienests un darbs iekšējās drošības struktūrās (policijā un aizsargos) dažādos laika periodos pamatoti tika novērtēts ar vairākiem apbalvojumiem: Sv. Jura Krusta ordeni (4. šķira), Jura zobenu, Sv. Annas ordeni (4. šķira), Lāčplēša Kara ordeni (3. šķira), Aizsargu Nopelnu krustu un Triju Zvaigžņu ordeni (4. šķira).
PSRS represiju upuris
Dažas nedēļas pēc PSRS īstenotās Latvijas okupācijas – 1940. gada 5. jūlijā – Prauliņš devās piecu nedēļu atvaļinājumā, bet pēc tā beigām, gluži tāpat kā daudzi citi starpkaru Latvijas iekšlietu resora darbinieki, no policijas dienesta tika "atvaļināts" (atlaists). Bijušo strēlnieku un policijas darbinieku 1940. gada 15. novembrī apcietināja PSRS represīvo iestāžu pārstāvji, bet vēlāk izsūtīja uz Noriļskas cietumu. Padomju varas iestādes viņam uzrādīja apsūdzību "valsts nodevībā", par ko 1942. gada februārī piesprieda nāvessodu nošaujot. Sodu izpildīja 1942. gada 3. martā Novosibirskā.
