Izmantojot militāru pārspēku un draudus, PSRS piespieda Latviju ielaist tās teritorijā neierobežotu Sarkanās armijas karavīru un tehnikas daudzumu. Jau 1939. gada oktobrī PSRS piespieda Latviju atļaut izvietot Sarkanās armijas bāzes - 25 000 karavīru. Latvijas armijā 1940. gada jūnija sākumā bija ap 30 000 vīru, taču Sarkanās armijas papildspēki – vairāku simtu tūkstošu vīru sastāvā – bija Latvijas pierobežā.
1940. gada jūnijā pienāca laiks pilnīgai Latvijas okupācijai – PSRS izvirzīja oficiālu ultimātu Latvijai, pieprasot nomainīt valdību. Lai nodrošinātu Latvijas nepretošanos, PSRS izvērsa jūras un gaisa blokādi, pulcēja pie robežas milzīgu karaspēku, kā arī sarīkoja trīs robežsargu un viņu ģimenes locekļu slepkavību Latvijas robežkontroles punktā Masļenkos dažas dienas iepriekš. Varas pārņemšanai aktīvi tika izmantoti Latvijas cilvēki, kuri bija saistīti ar padomju izlūkdienestu vai arī Latvijas un padomju draudzības organizācijām – "Jaunāko Ziņu" līdzstrādnieki Pēteris Blaus, Vilis Lācis, Latvijas armijas ģenerāļi Roberts Dambītis, Roberts Kļaviņš un citi. Pakļaujoties spiedienam, Kārlis Ulmanis piekrita Sarkanās armijas ienākšanai un valdības nomaiņai, noraidot militāras pretošanās iespēju.
Latvijas okupācija nozīmēja uz ilgu laiku zaudētu iespēju tālāk veidot savu valsti, arī brutālu vēršanos pret Latvijas iedzīvotājiem un to vērtībām, lai uzspiestu svešas normas un sistēmu. Pusgadsimtu mums bijis liegts pašiem lemt par savu valsti, un tas ir bijis ļoti ilgs laiks, kas atņemts demokrātiskas eiropeiskas valsts veidošanā, tādas valsts veidošanā, kas bija ideāls valsts dibinātājiem. Tā vietā pusgadsimtu spiestā kārtā Latvija kā okupēta zeme pavadīja sociālisma eksperimentā.
