1737. gadā, neatstādams mantiniekus, mira pēdējais Kurzemes hercogs no Ketleru dzimtas Ferdinands, kura vecvecvectēvs Gothards Ketlers 16. gadsimtā bija nodibinājis Kurzemes hercogisti, bet tēvs Jēkabs Ketlers 17. gadsimta 2. pusē panācis tās nozīmīgāko uzplaukumu. Taču hercogvalsts liktenī 18. gadsimtā izšķiroša loma bija Ferdinanda brāļadēlam un priekšgājējam Kurzemes tronī Fridriham Vilhelmam Ketleram, kurš 1710. gadā apprecēja cara Pētera Lielā māsasmeitu Annu Joanovnu un mira pāris mēnešus vēlāk ceļā no Sanktpēterburgas uz Jelgavu. Jaunā atraitne, tikko 18 gadus veca, ieņēma vīra vietu Kurzemes tronī, bet faktiskais valsts lietu kārtotājs bija Krievijas sūtnis kņazs Pjotrs Bestuževs-Rjumins. Tas atspoguļoja tālaika starptautiskās politikas situāciju: de jure hercogistes lēņu kungi joprojām skaitījās Polijas karaļi, bet Polijas–Lietuvas kādreizējā varenība strauji bruka un de facto teikšana te jau bija Sanktpēterburgai, ne Varšavai.
Mēļoja, ka kņazs Bestuževs mēdzot reizumis dalīt ar piemīlīgo hercogieni ne vien varu, bet arī gultu, tomēr dažus gadus vēlāk viņu izkonkurēja jauns Kurzemes barons – Kalnciema muižas īpašnieka fon Bīrena atvase Ernsts Johans. Kļūstot par hercogienes favorītu, fon Bīrens bija izvilcis sava mūža laimīgo lozi – 1730. gadā augstākā slepenā padome atzina Annas Joanovnas kandidatūru par piemērotāko Krievijas impērijas tronim. Līdz ar jauno carieni Pēterburgā ieradās arī fon Bīrens, kurš dažu mēnešu laikā saņēma imperatores virskambarkunga amatu un augstākos Krievijas impērijas ordeņus, pēc carienes lūguma ķeizars Kārlis VI Habsburgs piešķīra viņam arī Svētās Romas impērijas grāfa titulu. Zīmīgi, ka tikai tagad Kurzemes muižniecības sols iekļāva savulaik no Vestfāles ieceļojušo tirgotāju Bīrenu pēcnācēju savā matrikulā. Savukārt viņš pats, pamatojoties dzimtas leģendās, piesavinājās senas franču aristokrātu de Bironu dzimtas uzvārdu un turpmāk sāka dēvēties par grāfu Bīronu. Septiņus gadus vēlāk, Kurzemei paliekot bez troņmantnieka, hercogistes muižnieki, novērtējot labu attiecību nozīmi ar Sanktpēterburgas galmu, piedāvāja troni grāfam Bīronam.
Kurzemes hercoga tituls gan neglāba Bīronu, kad pēc Annas Joanovnas nāves viņa pretinieki, veikuši valsts apvērsumu, izsūtīja hercogu trimdā.
22 gadus vēlāk cars Pēteris III ļāva viņam atgriezties, savukārt Pētera pēcnācēja Katrīna Lielā atdeva Bīronam arī hercogistes troni. 1769. gadā viņš to nodeva savam dēlam Pēterim Bīronam (attēlā), kuram bija lemts kļūt par pēdējo Kurzemes hercogu.
Pētera vienīgais dēls mira trīs gadu vecumā, un troņmantnieka trūkums kļuva par formālo iemeslu, lai pēc galīgās Polijas–Lietuvas valsts sadalīšanas Katrīna II pieprasītu Bīronu atteikšanos no Kurzemes par labu Krievijas imperatoram. 1795. gada 28. martā pēc jaunā stila pēdējais Kurzemes hercogs Sanktpēterburgā parakstīja atteikšanās rakstu, kā kompensāciju saņemot pusmiljonu červoncu un simt tūkstoš dālderu ikgadējas pensijas.
