Jau kopš savas rašanās mūsu ēras 5. gadsimtā Austrumromas jeb Bizantijas impērija pastāvīgi cīnījās ar barbaru uzbrukumiem un centās saglabāt savā varā kādreiz varenās Romas impērijas austrumu provinces. 7. gadsimtā no ziemeļiem impērijas tiesā ieradās jauna stepju klejotāju cilts – bulgāri. Sava hana Asparuka vadīti, bulgāri apmetās uz dienvidiem no Donavas, un šeit iedibinājās Bulgārijas valsts, ar kuru Bizantijai nākamajos gadsimtos nācās vairākkārt karot par ietekmi Balkānu pussalā. Ap 1. un 2. gadu tūkstoša miju Bizantija piedzīvoja jaunu uzplaukumu, un imperators Bazils II, 976. gadā kāpis impērijas tronī, izvirzīja Bulgārijas pakļaušanu kā savu galveno ārpolitisko mērķi. Sākumā gan viņam nebija cerēto panākumu, pretinieki uz vairākiem gadu desmitiem ieslīga savstarpējā nogurdināšanas karā, līdz bizantiešiem izdevās gūt izšķirošo uzvaru. Tas notika 1014. gada 29. jūlijā kaujā pie Kleidionas.
Bulgāri, kuri stājās pretī viņu teritorijā iebrukušajam imperatora Bazila II karaspēkam, jau sen vairs nebija tie Centrālāzijas nomadi, kuri vairākus gadsimtus iepriekš bija ieradušies Donavas lejtecē. Par seno bulgāru etnisko piederību joprojām nav vienota viedokļa, izplatītākā laikam gan ir versija par tjurku izcelsmi, lai gan pastāv arī tendence saistīt senos bulgārus ar irāņiem, tātad indoeiropiešiem. 11. gadsimta sākumā, kad risinājās aplūkojamie notikumi, kādreizējie hana Asparuka līdzgaitnieki bija praktiski asimilējušies vietējo slāvu iedzīvotāju vidū, pieņēmuši slāvu valodu un kristīgo ticību, paturot tikai seno cilts vārdu – bulgāri. Viņu valdnieks valkā imperatora, respektīvi, cara titulu, un šajā gadījumā Bazila II pretinieks bija cars Samuils.
Ielejās, cauri kurām veda nedaudzie ceļi uz Bulgārijas vidieni, bija izveidoti pamatīgi nocietinājumi. Samuils ar savu armiju gaidīja pretinieku Strumas upes ielejā, pie ciema, kuru grieķu valodā dēvēja par Kleidionu, bet bulgāri sauca par Kļuču – ‘Avotu’. Bulgāru nocietinājumus – augstu baļķu sienu – bizantieši mēģināja ieņemt triecienā, bet tika ar smagiem zaudējumiem atsviesti atpakaļ. Viņiem būtu maz cerību, taču vienam no izcilākajiem imperatora karavadoņiem Nikeforam Ksifijam izdevās apiet bulgāru pozīciju un nonākt viņiem aizmugurē. 29. jūlijā šis manevrs bija izdevies, nocietinājuma aizstāvji nonāca ielenkumā un bēga no kaujas lauka. Nelīdzēja arī paša cara Samuila mēģinājums apturēt bēgošos – valdnieks tik tikko pats izspruka sveikā. Bizantieši virzījās uz priekšu un aplenca Strumicas pilsētu, bet bizantiešu spēkus, kurus imperators atkal bija nosūtījis aplencošajā manevrā, bulgāri pārsteidza no slēpņa un iznīcināja.
Iespējams, šī neveiksme, kurā dzīvību zaudēja viens no Bazila spējīgākajiem karavadoņiem Botaniāts, lika imperatoram izrīkoties ar nežēlību, kura sagādāja viņam baiso pavārdu "Bulgāru slaktētājs".
Bazila rokās bija krituši vairāki tūkstoši – pēc dažām ziņām astoņi, pēc citām piecpadsmit – bulgāru karotāju. Tiem visiem imperators lika izdurt acis, no simta vienam atstājot veselu vienu redzokli, lai tas varētu pārvest mājās pārējos 99. Baisās procesijas atgriešanās bulgāru galvaspilsētā tā satrieca caru Samuilu, ka viņu ķēra trieka, un pēc neilga laika valdnieks bija miris. Līdz ar viņa nāvi bija izšķirts arī Bulgārijas liktenis – pēc četriem gadiem tā padevās bizantiešiem, kuri atkal atjaunoja kādreizējo Romas impērijas robežu gar Donavu un noturēja to vēl vairākus gadsimtus.
Materiāls pirmo reizi publicēts LSM.lv 2023. gada 29. jūlijā.
