Arvien lielāku popularitāti gūst viena no šī brīža modes diētām – paleo diēta, kas mudina lietot uzturā to, ko savulaik it kā ēdis senais cilvēks, piemēram, lielu daudzumu maz apstrādātu olbaltumvielu. Vai arheoloģiskie pētījumi par akmens laikmeta iedzīvotājiem Latvijā apstiprina, ka tiešām šādi ēduši arī mūsu senči?
"Pirmie iedzīvotāji tieši pēc paleolīta apmetņu atradumiem Latvijā ienāk 10,5 tūkstošus gadu pirms Kristus. Tie ir ziemeļbriežu mednieki, kuri nāk pakaļ saviem ziemeļbriežu ganāmpulkiem, jo šajā periodā Latvijā ir tundra, ir tikko atkāpies ledājs, un ir diezgan skarbi apstākļi.
Viņi šeit neuzturas visu gadu, tikai dažus siltos vasaras mēnešus, un tad iet atpakaļ uz Lietuvu, uz Polijas teritorijām," stāstīja Zariņa.
Par to liecina paleolīta Laukskolas apmetne – Latvijā senākā atrastā apmetne. Bet šajā apmetnē nav apbedījumu, un līdz ar to iztrūkst zināšanu par cilvēkiem un cilvēku uzturu.
Par akmens laikmeta iedzīvotājiem Latvijā konkrētāk iespējams runāt pēc arheoloģiskajām liecībām no mezolīta perioda, kas ir vidējais akmens laikmeta periods un ilgst apmēram no deviņiem tūkstošiem gadu līdz pieciem ar pusi tūkstošiem gadu pirms Kristus.
"Šajā periodā klimats kļūst siltāks, un cilvēki apgūst vairāk iekšzemes ezeru baseinus un tajā ietekošās upes. Mēs varam sākt iegūt visaptverošāku ainu gan par viņu dzīvesveidu gan pēc apmetņu, gan apbedījumu atradumiem. Te mēs redzam vislabāk to zvejnieku," skaidroja Zariņa.
Dzīvnieku kaulu atradumi zvejnieku apmetnēs no mezolīta perioda liecina pamatā par 10 medītām dzīvnieku sugām.
Galvenais medību objekts ir alnis, tam seko upes bebrs un meža cūka, un tad pārējie – stirna, briedis, brūnais lācis, vilks, parastā lapsa, zaķis, taurs, ūdrs, meža cauna.
"Zvejnieku kapu lauks ir ļoti plašs, tur ir vairāk nekā 330 apbedījumi izpētīti, un arī apmetnes ir plaši pētītas, no tām var spriest arī par jaunāko akmens laikmeta periodu, kas ir neolīts. Šajā laikmetā palielinās medīto dzīvnieku sugu skaits līdz pat 15, bet kā galvenās paliek tas pats alnis, brieži, tauri, un meža cūka izvirzās diezgan stipri līderos šajā periodā," stāstīja Zariņa.
Seno cilvēka skeletu materiālu analīzes, izpētot kaulā saglabājušos ķīmiskos elementus stabilos izotopus, pēdējos gados ļauj detalizēti noteikt, cik procentuāli ir uzturā lietota gaļa, augi un zivis, vai tās ir bijušas upes zivis, vai jūras zivis un roņi.
"Mēs tagad pēc pēdējo piecu gadu rezultātiem redzam, ka medības nebūt nav bijušas galvenais iztikas iegūšanas veids. Ir ļoti nopietni lietotas zivis, jo tās bija pieejamākas, vienkāršāk ar tīkliem un murdiem pamatā nozvejojamas," norādīja Zariņa.
Zivis bija pieejamas upēs, kas ietecēja ezeros, pie kuriem lielākoties tika izveidotas apmetnes. Zvejotas galvenokārt tika līdakas, zandarti, asari, plauži, līņi, sami, kā arī vēdzeles un citas saldūdens zivis.
"Ja tagad paskatās pēc šiem izotopu rezultātiem, mēs varam redzēt, ka mezolītā, tātad vidējā akmens laikmetā, upes zivju īpatsvars uzturā bija no 30 līdz 40 procentiem. Savukārt augu valsts produkti veidoja 50 procentus jeb pusi no visiem uzturā uzņemtajiem produktiem. Bet dzīvnieki ir tikai 10-15 procenti no visa uztura," stāstīja Zariņa.
Jaunākajā akmens laikmeta periodā – neolītā – gaļas īpatsvars palielinās, bet salīdzinoši nedaudz – līdz 25, retos gadījumos 30 procentiem.
"Bet zivis aizvien palika būtiska uztura sastāvdaļa, un uzturā lietoto augu daudzums nemazinās. Tas paliek vismaz 45-50 procentu robežās," uzsvēra Zariņa.
No augiem akmens laikmetā, īpaši tā sākumā, pamatā tika uzturā lietotas skābenes, balandas, nātru lapas un ogas – avenes, kazenes, zemenes. Kā arī jebkuras saknītes, kas bija atzītas par neindīgām, un rieksti lielos daudzumos – uzturā plaši tika lietoti gan lazdu, gan ezerrieksti.
"Domājams, ka ezerrieksts daļēji tika kultivēts, izplūcot konkurējošās ūdens zāles, paravējot, lai tam ir iespēja izplesties. Ezerriekstu čaumalas ir atrastas ļoti biezos slāņos, tie ir bijuši ārkārtīgi olbaltumvielām bagāti. Tas pat ir malts miltos, un no tiem ir tāda kā maize jeb kaut kas plāceņveidīgs cepts. Ezerrieksts ir bijis nenovērtējams uzturvielu avots akmens laikmeta Latvijā," stāstīja Zariņa.
Tāpat domājams, ka akmens laikmeta cilvēki Latvijā vāca un lietoja uzturā savvaļas bišu medu – par to ir liecības, norādīja pētniece.
