Genocīds pret romiem Latvijā Otrā pasaules kara laikā tika īstenots, sekojot nacionālsociālistiskās Vācijas augstāko varas iestāžu direktīvām, kas par rasistiski nepilnvērtīgiem atzina visus romus bez pastāvīgas dzīvesvietas. Lielākoties 1941.–1942. gadā dzīvības zaudēja ap 2000 vietējo romu, bet apmēram tikpat lielam skaitam vai nedaudz mazāk nekā pusei no Latvijas romu kopienas izdevās karu pārdzīvot. Līdz šim veiktie pētījumi mudina domāt, ka dažviet romu likteni izšķīra akla vietējo latviešu pašvaldību un policijas iestāžu pakļaušanās vācu pavēlēm, bet citur bija vērojami centieni un panākumi novērst to īstenošanu.
Romi Latvijā
Romi ir viena no senākajām etniskajām minoritātēm Latvijā, kas 15.-16. gadsimtā šeit ienāca no Polijas-Lietuvas. Viņiem bija Romas pāvesta brīvgrāmatas, kas ļāva doties no vienas vietas uz otru. Romi mita taboros, saglabādami tradicionālo dzīvesveidu.
Pret viņiem asi vērsās Katoļu baznīca, jo tie nebija kristīti un nodarbojās ar zīlēšanu. 1935. gada tautas skaitīšana laikā Latvijā bija reģistrēti 3839 romi, bet ļoti iespējams, ka to kopskaits bija lielāks, jo daļa no viņiem bija uzrādījuši citu tautību. Apmēram puse romu dzīvoja Kurzemes mazpilsētās vai to tuvumā, otra puse Latgalē un Vidzemē.
Represijas pastiprinās 1941. gada nogalē
Pēc Vācijas–Padomju Savienības kara sākuma vācu karaspēks līdz 1941. gada 8. jūlijam ieņēma visu Latvijas teritoriju. Tam sekoja SS brigādenfīrera Valtera Štālekera (Stahlecker) komandētās vācu Drošības policijas un SD operatīvās grupas "A" operatīvā komanda 2, kas uzsāka aktīvu ebreju un padomju aktīvistu apcietināšanu un nogalināšanu. Sākotnēji nacistu represijas romus vēl neskāra, bet situācija saasinājās 1941. gada decembrī, kad Latgalē pieņēmās spēkā izsituma tīfa epidēmija. Vācu civilās iestādes pieprasīja romu izolēšanu, jo uzskatīja, ka viņi ir galvenie sērgu izplatītāji, kuri turklāt vēl ir nacistu okupācijas varai nepaklausīgi un nedraudzīgi.
Saskaņā ar Ostlandes reihskomisāra Hinriha Lozes (Lohse) direktīvām romi tika pielīdzināti ebrejiem, un vācu Drošības policijas un SD struktūras uzsāka romu fizisku iznīcināšanu. Nereti balstoties mutiskās pavēlēs, romu nogalināšanas procesā tika iesaistīti vietējie policijas spēki. Pilsētu un apriņķu priekšnieki saņēma vācu SS un policijas vadības direktīvas par klejojošo romu arestēšanu un piespiedu nometināšanu dažādos darbos. Šādas kontroles ieviešana vēlāk atviegloja arī romu fiziskās iznīcināšanas procesu.
Pirmās romu slepkavības Latvijā norisinājās jau 1941. gada augustā Abrenes apriņķa Baltinavas pagastā, un līdz 1942. gada janvāra vidum notika citur Latgalē – Ludzas, Rēzeknes un Daugavpils apriņķos.
1942. gada pavasarī/vasarā lielākoties romus iznīcināja Zemgalē un Kurzemē – Jelgavā, Bauskā, Tukumā, Liepājā un Kuldīgā. Vēlāk darbaspēka trūkuma un citu iemeslu dēļ Latvijas romu masveida nogalināšana apstājās. Kaut arī viņi vairs netika pielīdzināti ebrejiem, tomēr vēl tad romi nevarēja būt pilnībā droši par savu turpmāko likteni. 1943. gada 26. maijā Ģenerālkomisārs Rīgā Oto Heinrihs Drekslers (Drechsler) noteica, ka romi bez noteiktas dzīvesvietas var tikt ieslodzīti Salaspils darba audzināšanas nometnē, bet 15. novembrī izdotajā Okupēto Austrumu apgabalu reihsministrijas rīkojumā bija izskaidrots, ka romi un romi-jaukteņi, kuriem ir pastāvīga dzīvesvieta, pielīdzināmi lauku iedzīvotājiem, bet klaiņojošie romi – ebrejiem, un ievietojami koncentrācijas nometnēs.
Vietējo amatpersonu loma
Līdz šim veiktie pētījumi par romu genocīdu Latvijā parāda, ka savu līdzcilvēku likteņu noteikšanu nereti varēja ietekmēt arī vietējo amatpersonu un policijas iestāžu nostāja. Vēsturnieks Aigars Urtāns ir izpētījis, ka 1942. gada pavasarī, saņemot Zemgales novada vācu Drošības policijas un SD priekšnieka SS unteršturmfīrera un pārliecināta nacionālsociālista vācbaltieša Egona Heinsela (Haensell) rīkojumu uzsākt romu jautājuma nokārtošanu Bauskas apriņķī, vietējā latviešu kārtības policijas vadība sanāca uz kopīgu apspriedi. Tās laikā "B" grupas komandieris Jānis Būda paskaidroja, ka šādi rīkojumi policijas amatpersonām ir izsūtīti arī citos apriņķos un tie nozīmējot romu fizisku iznīcināšanu. Līdzīga situācija esot konstatēta Daugavpils apriņķī, kur tā policijas vadība panākusi, ka visi vietējie romi ir nodarbināti, tāpēc nevienu no viņiem neesot bijis pamata nogalināt. Tāds pats stāvoklis esot arī Bauskas apriņķī, tāpēc vācu Drošības policijas un SD vadība būtu par to jāinformē.
Atšķirīgi radušos situāciju izprata Bauskas apriņķa priekšnieks atvaļinātais pulkvedis-leitnants Augusts Dzenītis, norādot, ka saņemtajā vācu rīkojumā nav ne vārda teikts par iespējamo romu iznīcināšanu, bet gan par viņu organizētu pārvietošanu vienā "savākšanas punktā". Sekojot E. Heinsela mutiskajai pavēlei, A. Dzenītis deva rīkojumu izveidot sarakstus par Bauskas pilsētā un apkārtējos pagastos dzīvojošajiem romiem un viņu dzīvesvietām. Paradoksālā kārtā no apcietināšanas izdevās izvairīties vairākiem policijā dienējošiem Bauskas romiem, to vidū arī Gotfrīdam Sunītim, kurš no 1941. gada decembra strādāja apriņķa policijas 1. iecirknī Bauskā, taču tas nepaglāba no nošaušanas viņa ģimeni un citus radiniekus.
Tā rezultātā 1942. gada maijā Skaistkalnes pagasta Ānmēmeles muižā nogalināja 250 Bauskas romu pēc tam, kad vācieši lika tur tos pārvietot, apgalvojot ka romus pārvedīs uz kādu darba nometni Ungārijā. Turklāt jādomā, ka vairums nogalināto bija vietsēži, jo neviens no viņiem pirms tam par klaiņošanu nebija ievietots Vecsaules darba nometnē. Apriņķa policijas vadībai un vietējiem policistiem bija iespēja mainīt nogalināšanai nolemto cilvēku likteni, bet vācu dotās pavēles tika izpildītas pārlieku centīgi. Citāda situācija kara gados izvērsās Daugavpils un Talsu apriņķos, kur vietējās amatpersonas panāca vietējo romu iesaisti darbos, nedodot iemeslu to fiziskai iznīcināšanai.
Nepilda rīkojumus
1941. gada septembrī Sabiles policijas priekšnieks Voldemārs Šetlers saņēma Talsu apriņķa priekšnieka pavēli sapulcināt vienkopus Sabiles romu vīriešus, kurus aizveda uz mežu piecus kilometrus netālu no pilsētas – Sventes priedulājā pie Abavas. Tur viņiem vajadzēja izrakt 30 x 2 metrus lielu bedri blakus nepilnu mēnesi iepriekš tur nogalināto ebreju masu slepkavības vietai. Pēc padarītā romi vairākas stundas tika aizturēti Sabiles policijas iecirknī, līdz V. Šetlers tos izlēma atlaist mājās.
Viens no šīs bedres racējiem, vecais Čīča, vēlāk atcerējās: "Mēs bijām astoņpadsmit vīri no Sabiles. Rakām bedri, uz kuru, kā mums tika teikts, pārvilks nesen nošauto ebreju līķus. Sākumā nezinājām, ka rokam kapu paši sev. Draugiem, tuviniekiem, visiem Sabiles čigāniem. Pirmā nojauta radās tad, kad smiltis mums lika mest uz to pusi, no kuras, it kā pārvilkšot nošautos. Aizdomas apstiprināja ziņas par čigānu nošaušanu citās pilsētās. Arī tas, ka bija noliegts kādam stāstīt par to, ko tad mēs īsti darām. Mājiniekiem bija jāmelo, ka kliedinām granti uz ceļa. Taču kurš gan ģimenei nepateiks...".
Vēlāk no Talsu apriņķa policijas vadības saņemto līdzīgu rīkojumu – sapulcināt visus Sabiles romus, kurus paredzēts iznīcināt, V. Šetlers vairs nepildīja, aizbildinoties, ka tas izteikts vien mutiski.
Tā vietā viņš informēja vietējo romu vecāko par tiem draudošajām briesmām, tā ļaujot Sabiles romiem izklīst. Neiedziļinoties notikušā apstākļos, LPSR Iekšlietu ministrijas Kara tribunāls 1949. gadā apsūdzēja V. Šetleru par "dienestu vācu policijā, vēlmi nošaut Talsu apriņķa čigānu tautības iedzīvotājus, dalību soda akcijās pret padomju partizāniem Baltkrievijā un Lietuvā, sakaru uzturēšanā ar bandītiem pēc kara utml." un notiesāja uz 25 gadiem ieslodzījumā, vēlāk sodu samazinot uz 10 gadiem, kurus viņam nācās pavadīt Vorkutas labošanas darbu nometnē, Komi APSR Krievijā.
Saistībā ar nāvei nolemto Sabiles romu izglābšanos no nošaušanas vēl mūsdienās ir dzīva un vairākās versijās izskan leģenda, ka to novērsis Sabiles pilsētas vecākais Mārtiņš Bērziņš. Viņš burtiski pēdējā brīdī ieradies romu eksekūcijas vietā Sventes priedulājā ar speciālu dokumentu, kas izglābis vairāk nekā 200 Talsu apriņķa romu no nogalināšanas, kuri jau stāvējuši pašu izraktas bedres priekšā. Būdams reliģiozi noskaņots cilvēks ar dziednieka spējām, M. Bērziņš bija arī vietējās vilnas pārstrādes fabrikas īpašnieks un vācu okupācijas laikā pildīja Sabiles pilsētas vecākā pienākumus, aktīvi iesaistoties nacistu apdraudēto cilvēku glābšanā.
Netieši viņa nostāju apstiprina tas, ka drīz pēc nacistiskās Vācijas kapitulācijas 1945. gada 8. maijā, kad M. Bērziņš jau bijis aizvests uz filtrācijas punktu Matkulē, to izglāba Ieva Vulfarte, kuras vīru, ebreju tautības gaļas tirgotāju, savulaik no nāves bija pasargājis pats M. Bērziņš. Bet 1949. gada 25.–30. martā no deportācijas uz Sibīriju viņu izglāba Sabiles romi, kas, skaļi kliegdami un protestēdami, burtiski izrāva M. Bērziņu no smagās automašīnas kravas kastes, kurā atradās apcietinātie.
Kā noskaidrojusi mutvārdu vēstures pētniece Dr. philol. Ieva Garda-Rozenberga, mūsdienās paralēli eksistē divas atšķirīgas versijas par Sabiles romu izglābšanos no nāves.
Viena no tām vēsta, ka vietējā policija nav saņēmusi pilsētas mēra atļauju romu nogalināšanai, jo viņš atteicies parakstīt nāves spriedumu, teikdams: "Ja gribat viņus šaut, tad ņemat arī mani", tāpēc šaušana atcelta. Un, otra, daudz dramatiskāka, ka romi jau stāvējuši pašu izraktās bedres priekšā, kad uz motocikla (citās liecībās – uz velosipēda vai pat uz zirga) burtiski pēdējā brīdī ieradies Sabiles pilsētas galva un apturējis plānoto slepkavošanu.
Turklāt salīdzinot avotus un tajos izmantoto sižetisko risinājumu, iespējams secināt, ka versiju par pavēles neparakstīšanu stāsta tieši aculiecinieki, bet leģenda par M. Bērziņa ierašanos pēdējā brīdī zināma no vecāku, vecvecāku vai citu radinieku stāstītā.
Mūža nogali M. Bērziņš pavadīja Dundagas veco ļaužu pansionātā, kur mira 1968. gadā 95 gadu vecumā. Pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas viņa vārds 2002. gada 18. novembrī tika ierakstīts Sabiles novada Goda grāmatā. Mūsdienās par nu jau vairāk nekā pirms 80 gadiem notikušo atgādina arī pēc vietējo romu iniciatīvas pie nama Sabilē, Kr. Barona ielā uzstādītā goda plāksne M. Bērziņam, "kurš ar savu pilsonisko drosmi izglāba no iznīcības Sabiles čigānu kopienu".
Talsu apriņķī izglābj visus romus
Talsu apriņķī, tostarp Kandavas un Sabiles pilsētās, dzīvību nezaudēja neviens no vairākiem simtiem vietējo un šeit patvērumu radušo kaimiņu apriņķu romu. Viņu glābšana no iznīcināšanas bija iespējama, pateicoties dažādu vietējās sabiedrības institūciju (pašvaldība, baznīca, policija) sadarbībai un arī pašu romu rīcībai. Bez jau minētā M. Bērziņa un V. Šetlera iesaistes romu likteņa noteikšanā, viņu glābšanā 1942. gada pirmajā pusē aktīvi līdzdarbojās Sabiles un Kandavas evaņģēliski luterisko draudžu mācītāji Kārlis Zariņš un Rihards Zariņš. Tā paša gada jūlijā Talsos ieradās arī arhibīskaps Teodors Grīnbergs, kurš panāca, ka vietējie romi tiek reģistrēti, norādot katra darba vietu un ienākumu avotu. Pēc tam T. Grīnbergs sasauca sapulci pie Talsu pilskalna, kur noturēja romiem īpašu dievkalpojumu. Izdzīvojušo vidū bija arī pirms tam klaiņojošie romi, kurus izdevās iesaistīt darbā Sabiles kartupeļu fabrikā, Talsu lopkautuvē, malkas sagādē Kandavas mācītājmuižā un citās darba vietās. Sekmīga bija arī romu izmitināšana 1941. gada 14. jūnijā padomju okupācijas varas deportēto latviešu dzīvokļos vai pie saimniekiem lauku saimniecībās.
Saprotot, ka šādā situācijā būtu nepieciešams demonstrēt lojalitāti nacistu okupācijas varai, līdzīgas sanāksmes ar Ģenerālkomisāra Rīgā atļauju saviem tautiešiem Nariņciemā, Talsos, Spārē, Sabilē un Tukumā 1942. gada jūlijā–augustā organizēja arī romu sabiedriskais darbinieks Juris Leimanis. Saskaņā ar vietējās preses ziņām to laikā izskanējuši aicinājumi "nodoties ražīgam darbam un krietnai dzīvei", un pat pieņemti vienprātīgi lēmumi "atbalstīt Lielvācijas un tās sabiedroto cīņu pret boļševismu un ziedot frontes cīnītajiem ap RM 500".
Ļoti iespējams, ka izšķirošā loma vietējo romu glābšanā bija Talsu apriņķa vecākajam Kārlim Krūmiņam.
Argumentējot ar to, ka apriņķim akūti vajadzīgs darbaspēks un romi nevienam neko sliktu nav nodarījuši, par nepieciešamību saglabāt šo cilvēku dzīvības viņam izdevās pārliecināt Kurzemes novada komisāru Valteru Alnoru (Alnor), kurš tam panāca arī Ģenerālkomisāra Rīgā piekrišanu. Jau pēc kara tomēr bezspēcīgs komunistu okupācijas režīma priekšā izrādījās vairāku desmitu Talsu un Ventspils apriņķa romu mēģinājums ar pašrocīgiem parakstiem apliecinātais lūgums atbrīvot no apcietinājuma savu glābēju. Padomju drošības iestādes 1946. gadā tikai konstatēja, ka izmeklēšanas gaitā izskanējušie fakti par K. Krūmiņa ieguldījumu romu glābšanā nav uzskatāmi par pierādītiem un vainu mīkstinošiem apstākļiem sadarbībai ar nacistu okupācijas varu un piesprieda viņam 10 gadus ieslodzījumā. Pēc atgriešanās dzimtenē K. Krūmiņš mira gadu vēlāk 1956. gadā, pēdējo atdusas vietu rodot Talsos, Sukturu kapos.
Analizējot tuvāk notikumus Talsu apriņķī 1941.–1942. gadā, ir iespējams konstatēt, ka romu glābšanā iesaistīto personu rīcībai bija atbilstošs pamats – viņiem bija neitrālas vai labas attiecības ar vācu civilpārvaldes iestādēm, augsti morāles standarti un vēlme novērst cilvēku bojāeju. Var arī pieņemt, ka romu izdzīvošana bija iespējama, pateicoties dažādu Talsu apriņķa vietējās sabiedrības institūciju (pašvaldība, baznīca, policija) sadarbībai un arī pašu romu līdzdarbībai.
Pētniecības darbs par pretošanās kustību īstenots ar Latvijas Zinātnes padomes finansējumu, projekts "Neatkarības arheoloģija: jaunas pieejas nacionālajai pretestības vēsturei Latvijā", projekta nr. VPP-LETONIKA-2021/2-0003. Publikācijas tapšanu finansiāli atbalsta Kultūras ministrija. Par saturu atbild Latvijas Okupācijas muzeja biedrība.
