Plašāk par raidījumam "Labvakar, Latvija!" adresētajām vēstulēm lasi grāmatas "Atmiņu kopienas: atceres un aizmiršanas kultūra Latvijā" nodaļā "Komunikatīvā atmiņa, vēsturiskā iztēle: raidījuma "Labvakar, Latvija!" vēstules un Atmoda!"
Raidījums "Labvakar!" pirmo reizi ēterā izskanēja 1988. gada 31. janvārī – tieši pirms 36 gadiem – un līdz pat 1991. gadam saglabāja populārākā televīzijas raidījuma statusu. "Labvakar, Latvija!" iekļāvās Padomju Savienības pēdējā līdera Mihaila Gorbačova 1985. gadā pasludinātajās reformās zem lozungiem – paātrinājums, pārbūve un atklātība. Uzdevums un mērķis bija veicināt Padomju Savienības ekonomiskās reformas, taču "Labvakar, Latvija!" pārkāpa Gorbačova iecerētās atklātības robežas. Par to liecina arī Alfrēda Rubika, Latvijas PSR Komunistiskās partijas Centrālās komitejas locekļa, mieles gadu pēc raidījuma būšanas ēterā. Kinožurnālam "Padomju Latvija" viņš stāsta, ka no raidījuma viņš gaidījis daudz, bet ir vīlies, ka "no lielas runas par vienu vai otru problēmu tiek izņemti divi teikumi un tie parādīti tādā kontekstā, kā tas ir vajadzīgs žurnālistiem".
Ar visu to, ka kompartijas funkcionāriem raidījums bija kā dadzis acī, tas turpināja raidīt vēl vairākus gadus. Tas atspoguļoja un atbalstīja Atmodas kustību, tai skaitā galvenās politiskās organizācijas, Latvijas Tautas frontes, dibināšanu 1988. gadā, 1991. gada janvāra barikādes, kā arī pārraidīja sižetus, intervijas un diskusijas par vēsturi, vidi, ārpolitiku un ekonomiku u.c. tematiem. Raidījumā sprieda par tēmām, kuras iepriekš televīzijas ēterā neskanēja. Uzdrīkstēšanos veicināja paši skatītāji – teju ikvienā raidījumā tiek parādītas vai citētas vēstules, kuras uz Zaķusalu sūtījuši iedzīvotāji, mudinot turpināt iesākto. Šīs skatītāju vēstules, no kurām vien daži simti saglabājušās un kas šobrīd glabājas Latvijas Nacionālā vēstures muzeja Tautas frontes muzeja nodaļas fondā, ļauj saprast, kā tolaik sabiedrība, nevis partija, izprata atklātības nozīmi, tajā ietvertās tiesības un pienākumus, un kāpēc raidījums baudīja populārākās pārraides statusu.
Aicina uz vārda brīvību
Jāuzsver, ka vēstuļu adresēšana kādai iestādei vai raidījumam nebūt nebija kāds neredzēts fenomens Padomju Savienībā. Gadu desmitiem jau bija pastāvējusi publisko vēstuļu kultūra, tādas rakstīja dažādas savienības, organizācijas, darba kolektīvi un arī vienkārši Padomju Savienības iedzīvotāji. Arī raidījumam "Labvakar, Latvija!" adresētās vēstules mēdz būt ar virsrakstiem "atklāta vēstule", citās to autori pieprasa, lai tās publiski nolasītu Komunistiskās partijas vai Interfrontes – organizācijas, kura iestājās pret Latvijas neatkarības atjaunošanu – sanāksmēs. Citām parakstītāju skaits ir vairāki desmiti. Taču atšķirībā no tām deklaratīvajām un tukšvārdīgajām frāzēm vēstulēs, kuras iepriekšējo gadu desmitos publicēja padomju mediji,
raidījuma "Labvakar, Latvija!" veidotājiem vēstules deva pamatu un drošības sajūtu veidot citādāku saturu, nekā līdz šim bija pieļauts televīzijas ēterā: atklātāku, izaicinošāku un kritisku pret pastāvošo politiku.
Daudzās vēstulēs raidījuma veidotāji un citi žurnālisti tiek saukti par atklātības aizstāvjiem. "Es tiešām ceru, ka televīzija un prese (tas pilnībā atkarīgs no jūsu administrācijas un jūsu stipruma) turpinās sabiedrībai sniegt pilnīgu un objektīvu informāciju, jo bez tās mēs neesam spējīgi elpot," raksta kāds skatītājs. Savukārt kāds bijušais politieslodzītais par raidījuma vadītājiem Edvīnu Inkēnu, Ojāru Rubeni un Jāni Šipkēvicu raksta šādi: "Jūs esat jauni, gudri, enerģiski un drosmīgi, latviski asi trāpīgi un taisnīgi. Ar nepacietību es gaidu kārtējo raidījumu. Es pateicos liktenim, ka man lemts piedzīvot šo laiku, kad jaunā paaudze palīdz nokratīt bailes un bezcerību, ka radusies paaudze, uz kuru var paļauties. Paldies jums!"
Uz raidījumu vēstules plūda ne simtos, bet tūkstošos. Daudzas no vēstulēm raidījumam sākas ar tam veltītiem pateicības vārdiem, kuros vēstīts par "Labvakar, Latvija!" milzīgo nozīmi, izmainot cilvēku un visas republikas dzīvi. "Man ir prieks, ka jūs esat pamodinājuši latviešu pārliecību, ka mēs varam publiski runāt par lietām, kuras mūs neapmierina, par kurām sāp sirds. Pārāk ilgi ir bijis klusums par to visu," uzskata kādas vēstules autors. Kas tad bija šie noklusētie pagātnes notikumi, kuri iepriekš publiski netika iztirzāti?
Diskreditē oficiālo vēsturi
Deportācijas, piespiedu kolektivizācija un, plašāk runājot, Latvijas okupācija nebija daļa no Padomju Savienības oficiālās vēstures, kurā Latvijas pievienošanos PSRS skaidroja kā balstītu uz brīvprātību, kas izpaudusies kā komunistiskā revolūcija 1940. gadā. Vēstulēs raidījumam skatītāji it bieži atstāsta šos notikumus, kā to paši pieredzējuši, un konfrontē tos ar oficiālajos dokumentos un tā laika vēstures grāmatās pausto. "Redzēju un dzirdēju visus 1940. un 1941. gada notikumus. Es tos redzēju ne tādus, kādus tos cenšas atstāstīt vēsturnieki," ir vienas šādas vēstules ievads. Kāds cits skatītājs ir tiešs un tekstā pasvītro vārdu, kura lietošana savulaik draudēja ar represijām: "Krievi okupēja Latviju, tā ir svēta patiesība. Toreiz, 1940. gadā, izgāja ielās nedaudzi (kas bija izlaisti no cietuma un sliņķi) un daudzi gāja ziņkārības pēc redzēt, kas notiek. To nu nekad par revolūciju nevar saukt."
Daudzas no vēstulēm papildinātas ar arhīvu dokumentiem, kā arī avīžu izgriezumiem, kuros "varbūt viens otrs fakts, kas minēts šajās atmiņās, jūsu [raidījuma] darbā varētu noderēt", kā arī reizēm nosaukti vēsturisko notikumu aculiecinieki un dalībnieki (leģionāri, amatpersonas, kara veterāni u.c.) līdz pat detalizētām mājas adresēm. Vēstulēs rakstīta arī dzeja, kura sacerēta gan nesen, gan arī Otrā pasaules kara laikā un izsūtījumā. Tajos paustie uzskati kopīgi ar citiem nozīmīgiem politiskiem un ekonomiskiem notikumiem tobrīd veidoja pamatu valstiskuma atjaunošanai, kuras pamatā būtu citas vērtības un ideāli.
Šos jaunos domāšanas pamatus spilgti raksturo kādas skatītājas vēstule raidījumam: "Mums jātiek ārā no gara tumsonības, no psiholoģijas, kas mums iedzīta no dzimšanas: no fiziskās izdzīvošanas, no padomju cilvēka morālā standarta psiholoģijas, no verga psiholoģijas [...]. Ja gribam sevi uzskatīt par cilvēkiem, ir jāsāk domāt, vērtēt, saprast. Mums jāsaņem daudzpusīga, dažādu viedokļu atspoguļota informācija par visu, kas notiek pasaulē. Mums jāzina viss un diskusijās, strīdos jāveido savs uzskats. Tikai brīvi domājoši cilvēki var veidot garīgi augsti attīstītu sabiedrību." Raidījums "Labvakar, Latvija!" iedzīvotāju skatījumā bija šī platforma, kur beidzot bija iespēja sākt veidot šo jauno sabiedrību.
Balsis sasniedz Maskavu
Skatītāju vēstulēm bija uzdevums sasniegt ģeogrāfiski un politiski daudz tālākus adresātus par raidījuma "Labvakar, Latvija!" veidotājiem. Proti, analizējot jau 1991. gada notikumus, kad notika mēģinājumi gāzt Baltijas valstu valdības, politologs un starptautisko attiecību pētnieks Tomass Šerloks norāda, ka "Baltijas nacionālisms izdzīvoja šo bīstamo periodu lielā mērā tāpēc, ka padomju oficiālie mīti par tās varu bija diskreditēti viscaur Padomju Savienībā, tos aizvietojot ar dziļi iesakņotiem vēstures aizvainojumiem un jauniem nacionāliem mītiem". Šie mīti tobrīd tika uzturēti lielākoties komunikatīvās atmiņas ietvaros, tai skaitā caur vēstulēm raidījumam izgaismojot, atkārtojot un pieminot okupācijas nodarījumus. Tādējādi šī pretošanās kustība, kas izpaudās vēstulēs, veidoja Atmodas sabiedrības sociālo atmiņu, kamēr vēl nebija radītas institūcijas (pieminekļi, piemiņu vietas, muzeji u.c.), kuras pilnvērtīgi pildītu šo funkciju demokrātiskā valstī.
Pēdējais raidījums "Labvakar, Latvija!" ēterā izskanēja 1993. gadā. Neatkarība bija atjaunota, un Latvijas valsts un sabiedrība izveidoja atmiņu institūcijas, kuras turpmāk pilnveidoja sociālo atmiņu un tās politiku atbilstoši laikmeta garam. Savukārt raidījuma "Labvakar, Latvija!" skatītāju vēstules joprojām ļauj ieraudzīt mūsdienu Latvijas sociālās atmiņas tapšanas un institucionalizācijas pirmsākumus un novērtēt, cik liela nozīme uz Atmodas kustību bija tiem Latvijas iedzīvotājiem, kas uz aploksnes rakstīja: "Raidījumam "Labvakar, Latvija!""
Publikācijas tapšanu finansiāli atbalsta Kultūras ministrija. Par saturu atbild Latvijas Okupācijas muzeja biedrība.
