Okupācijas spēki, kas nesteidzās mājās. Kā noritēja Krievijas armijas izvešanas process

"Ārvalstu" vai "okupācijas" karaspēks?

Latvijas neatkarības praktiska nostiprināšana sākas ar svarīgu soli – Latvijas Republikas Augstākā Padome 1991. gada 29. augustā izvirzīja oficiālu prasību Padomju Savienībai izvest savu karaspēku no Latvijas. Pirmā tikšanās, lai runātu par armijas izvešanu, notika 1992. gada sākumā Maskavā, un jau 1. februārī Latvijā ieradās Krievijas delegācija ar premjerministra vietnieku Sergeju Šahraju tās vadībā.

Sarunas, kuras no Latvijas puses vadīja Jānis Dinevičs, sākās raiti, bet jau visai drīz Krievijas puse apgrūtināja to virzību, izvirzot arvien jaunas prasības.

Latvijas puse sākumā pieļāva principiālu kļūdu, uzķeroties uz "labā policista" Šahraja labvēlīgo nostāju. Mūsu pārstāvji nosauca Krievijas armiju par "ārvalstu karaspēku", bet pareizi to būtu dēvēt par "okupācijas karaspēku". Vārdiem ir nozīme; "ārvalstu karaspēks" parasti uzturas citā valstī, valdībām vienojoties par abpusēji pieņemamiem noteikumiem, savukārt "okupācijas spēkiem", kas ienākuši nelikumīgi, ir jādodas prom ar kaunīgi nodurtām acīm un neatskatoties. Ir jāpiekrīt kādreizējā aizsardzības ministra, jurista un politologa Tālava Jundža paustajam: "Okupācijas karaspēka izvešana atbilstoši starptautiskajām tiesībām Krievijai kā PSRS saistību pēctecei bija jāīsteno bez jebkādiem nosacījumiem un prasībām, kompensējot Latvijai visus materiālos zaudējumus un morālo kaitējumu."[1]Diemžēl Krievijas puse skatījās uz šo jautājumu diametrāli pretēji."

Grūtās sarunas

Sarunas prasīja 26 mēnešus, kuru laikā delegācijas tikās 13 reizes. "Labo policistu" Sergeju Šahraju 1992. gada aprīlī nomainīja "sliktais policists" – Krievijas ārkārtējais un pilnvarotais vēstnieks Sergejs Zotovs. Tālavs Jundzis raksta par viņu: "S. Zotovs bija pilnīgs S. Šahraja pretstats: valdonīgs, pašpārliecināts, viltīgs. Man prātā palikuši viņa demagoģiskie apgalvojumi pie sarunu galda par to, ka Krievijas karaspēkam Latvijā pienākoties diplomātiskais statuss atbilstoši starptautiskajām tiesībām."[2] Sarunas ietekmēja arī Krievijas iekšpolitiskais konteksts; 1993. gadā arvien skaļāk savas ambīcijas pieteica "sarkanbrūnie" politiskie spēki – komunisti un imperiālisti. Krievijas ārlietu ministrs Andrejs Kozirevs savu stingro nostāju pret Latviju centās pamatot ar "nacionālistu spiedienu", bet tā bija drīzāk tikai atruna.

Latvijas delegācijas vadība 1993. gadā tika uzticēta Mārtiņam Virsim, kuram nācās reaģēt uz pieaugošajām Krievijas prasībām: par Krievijas stratēģisko objektu (piemēram, Skrundas lokatora) saglabāšanu Latvijā; atteikšanos no prasībām par okupācijas radīto zaudējumu atlīdzību; Latvijas finansētu dzīvokļu celtniecību bijušajiem okupantiem Krievijā (!); kompensāciju Krievijai par Latvijā uzceltajiem militārajiem objektiem (!); un par sociāli tiesisko aizsardzību okupācijas spēku militārajiem pensionāriem, kuriem esot jāpaliek Latvijā.

Tad jau varmāka pēc nozieguma izdarīšanas var pieprasīt savam upurim, lai tas sedz benzīna, ēdināšanas un viesnīcas izdevumus, kas radās nozieguma laikā… Bet "demokrātisko" Krievijas pusi necik nemulsināja tās izvirzīto prasību absurdums.

Sarunu starptautiskā dimensija

1992. gada jūlijā Helsinkos notika EDSA (vēlāk pārtapa par EDSO – Eiropas Drošības un sadarbība organizācija) dalībvalstu vadītāju tikšanās, kurā piedalījās arī ASV un Krievijas prezidenti. Borisam Jeļcinam nācās konstatēt, ka ne tikai baltieši paši, bet arī mūsu sabiedrotie aicināja Krieviju vest savu karaspēku mājās. Divi spēcīgākie baltiešu sabiedrotie bija Zviedrija un ASV, jo īpaši sākot no brīža, kad par ASV prezidentu kļuva Bils Klintons. ASV turpināja Baltijas valstu okupācijas un inkorporācijas neatzīšanas politiku, savukārt Zviedrijai bija savas intereses Baltijas valstīs, cita starpā arī nacionālās drošības apsvērumu dēļ.

1992. gada 1. jūlijā ASV Senāts pieņēma aicinājumu ierobežot ASV palīdzību Krievijai, ja netiks panākta būtiska virzība Krievijas karaspēka izvešanā no Baltijas valstīm. Savukārt 7. jūlijā G7 valstu vadītāji Minhenē aicināja Krieviju izstrādāt armijas izvešanas grafiku no Baltijas valstīm.[3] ANO Ģenerālā asambleja pieņēma rezolūciju "Par pilnīgu ārvalstu karaspēka izvešanu no Baltijas valstu teritorijām".[4] 

Viena no Latvijas piekāpšanās bija atļaušana Krievijai izmantot pretraķešu radiolokācijas bāzi Skrundā līdz 1998. gadam. "Skrundas lokatora" jautājums lielā mērā tika izšķirts ASV un Krievijas pārstāvju sarunās. Sarunas par PSRS mantinieces Krievijas armijas izvešanu turpinājās līdz 1994. gada pavasarim, kad 30. aprīlī Maskavā Latvijas Valsts prezidents Guntis Ulmanis un premjers Valdis Birkavs parakstīja vienošanos ar Borisu Jeļcinu par armijas izvešanu.

To varētu uzskatīt par veiksmes stāstu, ja Latvija nebūtu piekāpusies jautājumā par padomju militāro pensionāru palikšanu Latvijā.

Diemžēl šajā jautājumā Zviedrija un ASV nebija mūsu pusē. Arī baltieši nebija īpaši vienoti savā nostājā. Viena no mācībām – Baltijas valstu vienotības trūkums kārtējo reizi nāca par labu Krievijai, kura izveda karaspēku no Lietuvas aptuveni gadu agrāk nekā no Latvijas. Savukārt Igaunijas sarunu vedēji bija neapmierināti par Latvijas pielaidīgo nostāju militāro pensionāru jautājumā.

Spēka pilnie pensionāri

1993. gada 10. jūnijā Boriss Jeļcins paziņoja par Krievijas armijas izvešanas pārtraukšanu no Latvijas un Igaunijas, skaidrodams to ar "cilvēktiesību pārkāpumiem" un sliktajiem apstākļiem armijas jaunajās dislokācijas vietās Krievijā.[5] Latvijas sabiedroto palīdzības šajā jautājumā nebija, Krievijas spiediens bija liels, arī vēlme beidzot tikt vaļā no Krievijas armijas bija liela, tāpēc Latvijas delegācija padevās un piekrita 22 320 Krievijas armijas pensionāru palikšanai Latvijā. Vārds "pensionārs" te var būt daļēji maldinošs, jo daļa virsnieku vēl nebija sasnieguši 50 gadu vecumu, turklāt viņi bija padomju propagandas indoktrinēti. Tālavs Jundzis atgādina: "Viņu vidū bija gan bijušie armijas izlūkošanas un pretizlūkošanas daļu speciālisti, gan politisko pārvalžu ideoloģiskie darbinieki, gan speciālo uzdevumu un desanta vienību karavīri."[6] Pēc Jundža aprēķiniem reāli palikušo skaits varētu būt no 75 līdz 100 tūkstošiem, ņemot vērā, ka lielākā daļa padomju virsnieku Latvijā dzīvoja kopā ar ģimenēm. Šāds solis apgrūtināja Latvijas sabiedrības saliedētību daudzu gadu laikā, turklāt bijušās PSRS militārpersonas Latvijā bija ērts aģentu vervēšanas lauks Krievijas specdienestiem.

Ģeopolitiskais konteksts 90. gados

Krievijas armijas izvešana no Baltijas valstīm notika divu vienlaicīgi notiekošu reģionālās integrācijas procesu kontekstā: 1) transatlantiskās (NATO) telpas paplašināšanās un 2) Krievijas vadītā Neatkarīgo Valstu Sadraudzības (NVS) telpas integrācija.

1994. gadā NATO uzsāka programmas "Partnership for Peace" ("PfP" – partnerattiecības mieram) īstenošanu, noslēdzot divpusējos līgumus ar bijušajām Varšavas pakta valstīm. 1994. gada beigās jau 23 valstīm bija "PfP" līgums ar NATO, ieskaitot 10 NVS valstis. Turklāt arī Krievija tajā laikā aktīvi sadarbojās ar NATO. 90. gados bija izteikti labvēlīga ģeopolitiskā situācija, lai Baltijas valstīm izdotos politiski attālināties no Maskavas, tomēr ne visas bijušās padomju republikas sekoja baltiešu piemēram.

Lai arī Krievija bija ekonomiski vāja, tās reģionālās dominēšanas ambīcijas nekur nebija zudušas.

Pēc Maskavas iniciatīvas 1992. gadā 15. maijā Krievija, Armēnija, Kazahstāna, Kirgizstāna, Uzbekistāna un Tadžikistāna parakstīja Kolektīvās drošības līgumu (KDL). 1993. gada septembrī līgumam pievienojās Azerbaidžāna, Baltkrievija un Gruzija. Pēc Vladimira Putina nākšanas pie varas Krievija sāka izlēmīgāk rīkoties attiecībās ar kaimiņvalstīm, un 2002. gadā KDL tika pārveidots par Kolektīvās drošības līguma organizāciju (KDLO), kurā vairs neiesaistījās Azerbaidžāna un Gruzija, savukārt Uzbekistāna te stājās iekšā, te gāja prom. Karš Kalnu Karabahā un Ukrainas spēku ieiešana Krievijas teritorijā rāda, ka KDLO īsti nedarbojas, valstu solidaritātes nav, retais vēlas iesaistīties Krievijas noziedzīgajās avantūrās.

Drošs paliek drošs

Latvija, Lietuva un Igaunija nebūtu sasniegušas transatlantiskās integrācijas mērķus, ja nebūtu "steigušās" ar prasībām par armijas izvešanu un nebūtu izlēmīgi rīkojušās, lai pamestu Maskavas ietekmes orbītu.

Virkne valstu toreiz kavējās; šodien redzam, cik stingrs pie tām ir Krievijas lāča tvēriens.

Lai bijušās Padomju Savienības republikas nekur tālu neaizklīstu, Maskava parūpējās, lai tajās paliktu Krievijas militārās bāzes. Baltkrievijā darbojas radiotehniskais centrs Gancevičos – "Volga" un 43. sakaru centrs Vileikā, ar kura palīdzību Krievijas Jūras kara flote nodrošina radiosakarus ar kuģiem un zemūdenēm, kā arī īsteno radioizlūkošanu. Ukrainā par Krievijas enkuru kalpoja Melnās jūras flotes kara bāze Sevastopolē.

Moldova tika noturēta ar cilpu – Krievijas spēku operatīvo grupu Piedņestrā, kas tika izveidota 1995. gadā uz izformētās 14. armijas bāzes. Armēniju "sargāja" ar 102. karabāzi Gjumri un Erevānā un 3624. aviobāzi Erebuni. Armēnija bija Kalnu Karabahas dēļ atkarīga no Krievijas aizsardzības pret Azerbaidžānu, kuru tā kritiskā brīdī nesaņēma, tāpēc tagad dodas brīvajā peldējumā Rietumu virzienā. Krievijas "apdrošināšanas polišu" sarakstu var turpināt ar Kazahstānu, kur Krievijai Guļšadā pieder radiotehniskais centrs "Balhaš -9", vairāki pretraķešu aizsardzības sistēmu un lidmašīnu izmēģinājumu poligoni un Baikonuras kosmodroms. Rakstā nepietiks vietas uzskaitīt Krievijas militāros objektus Kirgizstānā, Tadžikistānā un okupētajos Gruzijas reģionos. Turkmenistānai un Uzbekistānai ir paveicies, tur nav pastāvīgu Krievijas militāro bāzu, bet ir vienošanās par lidlauku izmantošanu, ja tāda vajadzība Krievijai rastos.

Šo visu pieminu, lai akcentētu Baltijas valstu viennozīmīgi pareizo rīcību 90. gados, proti, ja vēlaties brīvību, tad nekādā gadījumā neļaujiet Krievijai pie sevis atstāt militārās bāzes!

Nobeigumā

Viena no mācībām – izdabāšana agresoram nelīdz. Ne Abrenes atdošana, ne atvaļināto militārpersonu paturēšana Latvijā būtiski neuzlaboja Krievijas politiku attiecībās ar Latviju. Krievija respektē spēku, nevis piekāpību. No vienas puses, Krievijas armijas izvešana 1994. gadā ļāva baltiešiem atviegloti uzelpot un pasludināt jaunu stratēģisku izvēli ārpolitikā. 1995. gadā Latvijas Republikas Saeimas pieņemtajā dokumentā "Latvijas ārpolitikas pamatvirzieni līdz 2005. gadam" Latvija definēja galvenās ārpolitikas prioritātes – iestāšanos NATO un Eiropas Savienībā. Tas bija liels panākums. No otras puses, sarunās netika atrisināts okupācijas seku kompensēšanas un militāro pensionāru jautājums; šajā ziņā uzvarēja netaisnība.

Raidījumā "Atslēgas" Mārtiņš Ķibilds rezumē: "Līgums piesmēja Latviju, jo lielāko daļu atbildības par okupācijas seku likvidēšanu uzvēla nevis okupantam, bet pašam nabaga okupētajam. Joprojām desmitiem gadu pēc armijas aiziešanas pašvaldības "Latvijas Valsts meži" vai privātie tērē vājprātīgus miljonus, lai tiktu no šīs cūcības vaļā. Demontē, šķūrē, rekultivē. Tie visi ir Latvijas zaudējumi. Taisnīgs līgums liktu ciemiņam aiz sevis satīrīt pašam."[7] Piekrītu Mārtiņam Ķibildam, vienlaikus vēlos piebilst, ka mums ir viegli kritizēt sarunu vedējus, jo redzam visu no šodienas perspektīvas un ar šodienas zināšanām.

Toreiz nākotne bija miglā tīta, Krievijas armija joprojām atradās Latvijas teritorijā, Latvijas Bruņotie spēki vēl bija tikai veidošanas stadijā, turklāt nebija arī tādas Rietumu aizmugures kā tagad.