Svešā karaspēka aiziešana
Ulmaņa, Birkava, Jundža un Zeibota atmiņas
un pārdomas par sarunām ar Krieviju.
Vēsturisks brīdis. 1994. gada 31. augusts. Pēdējie Krievijas ģenerāļi atstāj Latviju. Pusgadsimtu ilgajai padomju okupācijas karaspēka klātbūtnei pielikts punkts. Bija sabrukusi Padomju Savienība, Latvija bija atjaunojusi neatkarību un izcīnījusi četrus sarežģītus pārrunu gadus, līdz PSRS mantiniece Krievija piekrita izvest armiju. Kā noritēja sarunas un armijas izvešanas process – lasi vai skaties tā laika aculiecinieku atmiņas, pārdomas un secinājumi.
1991. gads
29. augusts – Latvijas Republikas Augstākā Padome (turpmāk LR AP) pieņem lēmumu “Par PSRS kara komisariātu darbības apturēšanu Latvijas Republikas teritorijā” un “Par PSRS Bruņoto spēku pilnīgu izvešanu no Latvijas Republikas”.
10. septembris – Baltijas valstu valdības pārstāvji Maskavā tiekas ar PSRS Aizsardzības ministrijas vadību. Tiek panākta vienošanās par to karavīru un virsnieku atbrīvošanu no dienesta, kas iesaukti no Latvijas, par kara komisariātu darbības izbeigšanu Latvijā un padomju karaspēka daļu izmantoto mežniecību nodošanu Latvijai.
5. oktobris – Baltijas valstu padome pieņem lēmumu par nekavējošu PSRS karaspēka izvešanu no Latvijas, Lietuvas un Igaunijas.
5. novembris – LR AP pieņem lēmumu “Par Latvijas Republikas delegāciju starpvalstu sarunām ar KPFSR.
15. novembris – ar PSRS prezidenta M. Gorbačova lēmumu PSRS bruņoto spēku Baltijas kara apgabalu pārveido par PSRS Ziemeļrietumu karaspēka grupu (ZRKG).
21. novembris – PSRS aizsardzības ministrs J. Šapošņikovs paziņo, ka PSRS armijas izvešana no Baltijas valstīm varētu sākties 1994. gadā.
3. decembris – PSRS Iekšlietu karaspēks pāriet PSRS Aizsardzības ministrijas pakļautībā.
25. decembris – PSRS prezidents M. Gorbačovs atkāpjas no amata, PSRS beidz pastāvēt.
1992. gads
10. janvāris – J. Dineviča vadītās Latvijas delegācijas pārrunas Maskavā par bijušās PSRS armijas statusu beidzas bez rezultātiem.
27. janvāris – Krievijas Federācijas (KF) prezidents B. Jeļcins izdod dekrētu “Par Ziemeļrietumu karaspēka grupas un Baltijas jūras kara flotes pāriešanu KF jurisdikcijā”. Saskaņā ar šo dekrētu nekavējoties jāsāk oficiālas sarunas ar Latviju, Lietuvu un Igauniju par karaspēka izvešanu.
1. februāris – Latvijā ierodas KF delegācija S. Šahraja vadībā. Pēc sarunām S. Šahrajs un J. Dinevičs paraksta komunikē par KF un LR starpvalstu sarunu sākumu.
3. februāris – LR Ministru padome (LR MP) pieņem lēmumu “Par LR valsts robežas pārņemšanu un apsardzības nodrošināšanu”.
3.-4. marts – Maskavā notiek Latvijas un Krievijas starpvalstu sarunu par armijas izvešanu ekspertu grupu pirmā tikšanās.
19. marts – pirmā KF karaspēka daļa atstāj Latvijas teritoriju.
6. maijs – LR MP nolemj izveidot Krievijas Federācijas jurisdikcijā esošā karaspēka izvešanas kontroles biroju (birojs sāk darbu 10. jūnijā).
26.-28. maijs – Maskavā notiek LR un KF delegāciju sarunas par armijas izvešanu. Latvija nepiekrīt Krievijas ierosinātajam armijas izvešanas termiņam – 1999. gads.
8. jūnijs – saskaņojot ar KF ZRKG vadību, tiek aizliegti Krievijas kara lidmašīnu lidojumi Latvijas gaisa telpā.
2. jūlijs – KF delegācija iesniedz sarakstu ar 84 karaspēka daļām, ko paredz izvest līdz 1992. gada beigām.
1. jūlijs – ASV Senāts pieņem priekšlikumu ierobežot ASV palīdzību Krievijai, ja netiks panākts nozīmīgs progress karaspēka izvešanā no Baltijas valstīm.
7. jūlijs – pasaules septiņu vadošo ekonomisko lielvalstu vadītāji Minhenē aicina Krieviju izstrādāt armijas izvešanas grafiku no Baltijas valstīm. B. Jeļcins sola savu armiju izvest līdz 1993. gada vidum.
6. augusts – KF ārlietu ministrs A. Kozirevs tikšanās laikā Maskavā Baltijas valstu ārlietu ministriem iesniedz Krievijas priekšlikumu paketi, kurā izteikta iespēja Krievijas karaspēku izvest no Baltijas valstīm līdz 1994. gada beigām, ja tiks izpildītas vairākas Krievijas prasības. Paziņojums uzrakstīts ultimatīvā tonī.
15. septembris – LR AP pieņem lēmumu “Par starpvalstu sarunām ar Krieviju karaspēka izvešanas jautājumā”; lēmumā noteikts, ka karaspēks jāizved līdz 1993. gada beigām.
5. novembris – KF pieņem lēmumu, ka robežai ar Igauniju, Latviju un Lietuvu tiek noteikts valsts robežas statuss.
25. novembris – ANO Ģenerālā asambleja pieņem rezolūciju “Par pilnīgu ārvalstu karaspēka izvešanu no Baltijas valstu teritorijām”.
15. decembris – ZRKG pavēlnieks L. Majorovs izdod pavēli par karaspēka daļu valdījumā esošā nekustamā īpašuma nodošanu Latvijas Republikai.
1993. gads
17.—19. marts – Maskavā notiekošās sarunas par Krievijas armijas izvešanu tiek pārtrauktas, jo puses nespēj vienoties. Aprīlī paredzētās nākamās sarunas tiek atceltas.
17.-21. maijā sarunas atsākas Jūrmalā. Tiek panāktas vairākas vienošanās par Krievijas militāri rūpnieciskā kompleksa uzņēmumu pārņemšanu un Robežapsardzības karaspēka militārpersonu izvešanu no Latvijas. Jūnijā pēdējie Krievijas robežsargi atstāj Latvijas teritoriju.
10. jūnijs – KF prezidents B. Jeļcins kārtējo reizi paziņo par Krievijas armijas izvešanas pārtraukšanu no Latvijas un Igaunijas, motivēdams to ar cilvēktiesību pārkāpumiem šajās valstīs un nesakārtotajiem sadzīves apstākļiem armijas jaunajās dislokācijas vietās.
3. augustā – LR MP apstiprina jaunu LR delegāciju sarunām ar KF, par tās vadītāju nozīmējot M. Virsi. KF bruņoto spēku izvešanas kontroles biroju nodod Ārlietu ministrijas pakļautībā.
31. augustā – mēģinot šķelt Baltijas valstu vienotību, Krievija bez līguma noslēgšanas pabeidz sava karaspēka izvešanu no Lietuvas.
28. septembris – LR MK izdod rīkojumu “Par KF militāro objektu pārņemšanu”. Ar šo rīkojumu tika izveidota jauna militāro objektu pārņemšanas komisija. KF bruņoto spēku izvešanas birojs tika nodots Aizsardzības ministrijas pakļautībā.
1994. gads
7. februāris – Maskavā tiekas starpvalstu delegāciju vadītāji S. Zotovs un M. Virsis. Sarunu laikā S. Zotovs paziņo, ka Krievija vēlētos Skrundas “Dņepr” tipa radiolokācijas staciju darbināt vēl četrus gadus, pieņemt šādu priekšlikumu mudina arī ASV.
14.-17. februāris – Rīgā norit kārtējās starpvalstu delegācijas sarunas. Krievija piekrīt, ka Latvija pati vai ar trešās puses starpniecību drīkst demontēt Skrundas “Darjal-UM” tipa radiolokācijas staciju. Ar LR MK 15. februāra pilnvaru Latvijas delegācija piekrīt Krievijas priekšlikumam par Skrundas radiolokācijas stacijas “Dņepr” darbības četru gadu termiņu un demontāžai nepieciešamajiem 18 mēnešiem.
25. februāris – preses konferencē Krievijas delegācijas vadītājs S. Zotovs paziņo, ka 1992. gada 1. februārī Latvijā atradās ap 60 000 Krievijas militārpersonu, tagad ir palicis mazāk par 10 000 personu.
21.-24. marts – Jūrmalā notiek kārtējās sarunas par armijas izvešanu. Tiek parafēta vienošanās par Krievijas armijas izvešanu līdz 1994. gada 31. augustam.
30. aprīlis – Maskavā Latvijas Valsts prezidents G. Ulmanis un Krievijas prezidents B. Jeļcins paraksta līgumu par nosacījumiem KF bruņoto spēku pilnīgai izvešanai no Latvijas teritorijas. Līgumā cita starpā noteikts Skrundas radiolokācijas stacijas tiesiskais statuss tās funkcionēšanai turpmāko četru gadu laikā.
1. jūnijs – Liepājas ostu atstāj pēdējie trīs Krievijas Baltijas kara flotes raķešu kuģi.
7. jūnijs – Krievijas ZRKG sociālās apgādes nodaļa iesniedz Latvijas pusei KF bruņoto spēku un VDK atvaļināto militāro darbinieku – pensionāru sarakstu, kuri atrodas Latvijā. Sarakstā uzskaitītas 22 320 personas.
26. augusts – Latvija pārņem Krievijas ZRKG štāba ēku K. Valdemāra ielā – tagadējo Aizsardzības ministrijas ēku.
31. augusts – Krievijas ZRKG pavēlnieka vietas izpildītājs F. Meļņičuks ziņo Latvijas prezidentam G. Ulmanim, ka KF bruņoto spēku izvešana no Latvijas ir pabeigta. Plkst. 18.00 no Rīgas starptautiskās lidostas paceļas un Latvijas gaisa telpu atstāj pēdējā KF bruņoto spēku lidmašīna. Rīgā, Latviešu biedrības namā, notiek svinīgā sanāksme sakarā ar KF bruņoto spēku izvešanu. Krievijas armijas Latvijas teritorijā gandrīz vairs nav. Palicis viens Krievijas militārais objekts – radiolokācijas stacija Skrundā, kas darbojās līdz 1998. gadam un līdz 2000. gadam tika demontēta.
Avoti: Latvijas Kara muzejs, sargs.lv
29. augusts – Latvijas Republikas Augstākā Padome (turpmāk LR AP) pieņem lēmumu “Par PSRS kara komisariātu darbības apturēšanu Latvijas Republikas teritorijā” un “Par PSRS Bruņoto spēku pilnīgu izvešanu no Latvijas Republikas”.
10. septembris – Baltijas valstu valdības pārstāvji Maskavā tiekas ar PSRS Aizsardzības ministrijas vadību. Tiek panākta vienošanās par to karavīru un virsnieku atbrīvošanu no dienesta, kas iesaukti no Latvijas, par kara komisariātu darbības izbeigšanu Latvijā un padomju karaspēka daļu izmantoto mežniecību nodošanu Latvijai.
5. oktobris – Baltijas valstu padome pieņem lēmumu par nekavējošu PSRS karaspēka izvešanu no Latvijas, Lietuvas un Igaunijas.
5. novembris – LR AP pieņem lēmumu “Par Latvijas Republikas delegāciju starpvalstu sarunām ar KPFSR.
15. novembris – ar PSRS prezidenta M. Gorbačova lēmumu PSRS bruņoto spēku Baltijas kara apgabalu pārveido par PSRS Ziemeļrietumu karaspēka grupu (ZRKG).
21. novembris – PSRS aizsardzības ministrs J. Šapošņikovs paziņo, ka PSRS armijas izvešana no Baltijas valstīm varētu sākties 1994. gadā.
3. decembris – PSRS Iekšlietu karaspēks pāriet PSRS Aizsardzības ministrijas pakļautībā.
25. decembris – PSRS prezidents M. Gorbačovs atkāpjas no amata, PSRS beidz pastāvēt.
1992. gads
10. janvāris – J. Dineviča vadītās Latvijas delegācijas pārrunas Maskavā par bijušās PSRS armijas statusu beidzas bez rezultātiem.
27. janvāris – Krievijas Federācijas (KF) prezidents B. Jeļcins izdod dekrētu “Par Ziemeļrietumu karaspēka grupas un Baltijas jūras kara flotes pāriešanu KF jurisdikcijā”. Saskaņā ar šo dekrētu nekavējoties jāsāk oficiālas sarunas ar Latviju, Lietuvu un Igauniju par karaspēka izvešanu.
1. februāris – Latvijā ierodas KF delegācija S. Šahraja vadībā. Pēc sarunām S. Šahrajs un J. Dinevičs paraksta komunikē par KF un LR starpvalstu sarunu sākumu.
3. februāris – LR Ministru padome (LR MP) pieņem lēmumu “Par LR valsts robežas pārņemšanu un apsardzības nodrošināšanu”.
3.-4. marts – Maskavā notiek Latvijas un Krievijas starpvalstu sarunu par armijas izvešanu ekspertu grupu pirmā tikšanās.
19. marts – pirmā KF karaspēka daļa atstāj Latvijas teritoriju.
6. maijs – LR MP nolemj izveidot Krievijas Federācijas jurisdikcijā esošā karaspēka izvešanas kontroles biroju (birojs sāk darbu 10. jūnijā).
26.-28. maijs – Maskavā notiek LR un KF delegāciju sarunas par armijas izvešanu. Latvija nepiekrīt Krievijas ierosinātajam armijas izvešanas termiņam – 1999. gads.
8. jūnijs – saskaņojot ar KF ZRKG vadību, tiek aizliegti Krievijas kara lidmašīnu lidojumi Latvijas gaisa telpā.
2. jūlijs – KF delegācija iesniedz sarakstu ar 84 karaspēka daļām, ko paredz izvest līdz 1992. gada beigām.
1. jūlijs – ASV Senāts pieņem priekšlikumu ierobežot ASV palīdzību Krievijai, ja netiks panākts nozīmīgs progress karaspēka izvešanā no Baltijas valstīm.
7. jūlijs – pasaules septiņu vadošo ekonomisko lielvalstu vadītāji Minhenē aicina Krieviju izstrādāt armijas izvešanas grafiku no Baltijas valstīm. B. Jeļcins sola savu armiju izvest līdz 1993. gada vidum.
6. augusts – KF ārlietu ministrs A. Kozirevs tikšanās laikā Maskavā Baltijas valstu ārlietu ministriem iesniedz Krievijas priekšlikumu paketi, kurā izteikta iespēja Krievijas karaspēku izvest no Baltijas valstīm līdz 1994. gada beigām, ja tiks izpildītas vairākas Krievijas prasības. Paziņojums uzrakstīts ultimatīvā tonī.
15. septembris – LR AP pieņem lēmumu “Par starpvalstu sarunām ar Krieviju karaspēka izvešanas jautājumā”; lēmumā noteikts, ka karaspēks jāizved līdz 1993. gada beigām.
5. novembris – KF pieņem lēmumu, ka robežai ar Igauniju, Latviju un Lietuvu tiek noteikts valsts robežas statuss.
25. novembris – ANO Ģenerālā asambleja pieņem rezolūciju “Par pilnīgu ārvalstu karaspēka izvešanu no Baltijas valstu teritorijām”.
15. decembris – ZRKG pavēlnieks L. Majorovs izdod pavēli par karaspēka daļu valdījumā esošā nekustamā īpašuma nodošanu Latvijas Republikai.
1993. gads
17.—19. marts – Maskavā notiekošās sarunas par Krievijas armijas izvešanu tiek pārtrauktas, jo puses nespēj vienoties. Aprīlī paredzētās nākamās sarunas tiek atceltas.
17.-21. maijā sarunas atsākas Jūrmalā. Tiek panāktas vairākas vienošanās par Krievijas militāri rūpnieciskā kompleksa uzņēmumu pārņemšanu un Robežapsardzības karaspēka militārpersonu izvešanu no Latvijas. Jūnijā pēdējie Krievijas robežsargi atstāj Latvijas teritoriju.
10. jūnijs – KF prezidents B. Jeļcins kārtējo reizi paziņo par Krievijas armijas izvešanas pārtraukšanu no Latvijas un Igaunijas, motivēdams to ar cilvēktiesību pārkāpumiem šajās valstīs un nesakārtotajiem sadzīves apstākļiem armijas jaunajās dislokācijas vietās.
3. augustā – LR MP apstiprina jaunu LR delegāciju sarunām ar KF, par tās vadītāju nozīmējot M. Virsi. KF bruņoto spēku izvešanas kontroles biroju nodod Ārlietu ministrijas pakļautībā.
31. augustā – mēģinot šķelt Baltijas valstu vienotību, Krievija bez līguma noslēgšanas pabeidz sava karaspēka izvešanu no Lietuvas.
28. septembris – LR MK izdod rīkojumu “Par KF militāro objektu pārņemšanu”. Ar šo rīkojumu tika izveidota jauna militāro objektu pārņemšanas komisija. KF bruņoto spēku izvešanas birojs tika nodots Aizsardzības ministrijas pakļautībā.
1994. gads
7. februāris – Maskavā tiekas starpvalstu delegāciju vadītāji S. Zotovs un M. Virsis. Sarunu laikā S. Zotovs paziņo, ka Krievija vēlētos Skrundas “Dņepr” tipa radiolokācijas staciju darbināt vēl četrus gadus, pieņemt šādu priekšlikumu mudina arī ASV.
14.-17. februāris – Rīgā norit kārtējās starpvalstu delegācijas sarunas. Krievija piekrīt, ka Latvija pati vai ar trešās puses starpniecību drīkst demontēt Skrundas “Darjal-UM” tipa radiolokācijas staciju. Ar LR MK 15. februāra pilnvaru Latvijas delegācija piekrīt Krievijas priekšlikumam par Skrundas radiolokācijas stacijas “Dņepr” darbības četru gadu termiņu un demontāžai nepieciešamajiem 18 mēnešiem.
25. februāris – preses konferencē Krievijas delegācijas vadītājs S. Zotovs paziņo, ka 1992. gada 1. februārī Latvijā atradās ap 60 000 Krievijas militārpersonu, tagad ir palicis mazāk par 10 000 personu.
21.-24. marts – Jūrmalā notiek kārtējās sarunas par armijas izvešanu. Tiek parafēta vienošanās par Krievijas armijas izvešanu līdz 1994. gada 31. augustam.
30. aprīlis – Maskavā Latvijas Valsts prezidents G. Ulmanis un Krievijas prezidents B. Jeļcins paraksta līgumu par nosacījumiem KF bruņoto spēku pilnīgai izvešanai no Latvijas teritorijas. Līgumā cita starpā noteikts Skrundas radiolokācijas stacijas tiesiskais statuss tās funkcionēšanai turpmāko četru gadu laikā.
1. jūnijs – Liepājas ostu atstāj pēdējie trīs Krievijas Baltijas kara flotes raķešu kuģi.
7. jūnijs – Krievijas ZRKG sociālās apgādes nodaļa iesniedz Latvijas pusei KF bruņoto spēku un VDK atvaļināto militāro darbinieku – pensionāru sarakstu, kuri atrodas Latvijā. Sarakstā uzskaitītas 22 320 personas.
26. augusts – Latvija pārņem Krievijas ZRKG štāba ēku K. Valdemāra ielā – tagadējo Aizsardzības ministrijas ēku.
31. augusts – Krievijas ZRKG pavēlnieka vietas izpildītājs F. Meļņičuks ziņo Latvijas prezidentam G. Ulmanim, ka KF bruņoto spēku izvešana no Latvijas ir pabeigta. Plkst. 18.00 no Rīgas starptautiskās lidostas paceļas un Latvijas gaisa telpu atstāj pēdējā KF bruņoto spēku lidmašīna. Rīgā, Latviešu biedrības namā, notiek svinīgā sanāksme sakarā ar KF bruņoto spēku izvešanu. Krievijas armijas Latvijas teritorijā gandrīz vairs nav. Palicis viens Krievijas militārais objekts – radiolokācijas stacija Skrundā, kas darbojās līdz 1998. gadam un līdz 2000. gadam tika demontēta.
Avoti: Latvijas Kara muzejs, sargs.lv
Lēmumu par padomju bruņoto spēku izvešanu Latvijas Republikas Augstākā Padome pieņēma 1991. gada augustā pēc puča izgāšanās Maskavā. 50 gados padomju vara Latviju bija pārvērtusi militarizētā bāzē. Precīzas ziņa par karaspēka lielumu un tehnikas daudzumu militāristi atteicās sniegt, aizbildinoties ar slepenību. Uzskata, ka tobrīd Latvijā atradās 60 tūkstoši padomju militārpersonu.
Tikai atbrīvojoties no svešās armijas, varēja garantēt drošību un uzskatīt valsti par pilnīgi neatkarīgu.
Kā skaidro atvaļinātais viceadmirālis, Latvijas ģenerāļu kluba valdes priekšsēdētājs Andrejs Gaidis Zeibots, Liepājā vien jūras spēku bāze bija piebāzta ar karakuģiem, zemūdenēm un ballistiskajām raķetēm. “Tagad Krievijai Baltijas jūrā ir četras zemūdenes. Toreiz tikai Liepājas bāzē vien bija 36! Un kopējais kuģu skaits Liepājas bāzē bija vairāk nekā 300! Un Rīga, Ventspils! Par ko mēs runājam? Un vēl viss peldošais sastāvs, nodrošinājums. Ieroču noliktavas, degvielas bāzes, jūras novērošanas sistēma, jūras inženieru dienesti un citas lietas. Bija par daudz ko runāt sarunās ar Krieviju,” saka Zeibots, un turpina: “Mēs pārņēmām mīnu noliktavu ar 30 000 mīnu. Bet tās jau nebija lietojamas. Tās mums bija jāiznīcina. Varēja jau runāt, lai Krievija vāc projām, bet cik ilgi tas paņemtu laiku. Tādēļ mums bija jāskatās, kādā veidā ātrāk tikt vaļā no šīm lietām.”
Tikai atbrīvojoties no svešās armijas, varēja garantēt drošību un uzskatīt valsti par pilnīgi neatkarīgu.
Kā skaidro atvaļinātais viceadmirālis, Latvijas ģenerāļu kluba valdes priekšsēdētājs Andrejs Gaidis Zeibots, Liepājā vien jūras spēku bāze bija piebāzta ar karakuģiem, zemūdenēm un ballistiskajām raķetēm. “Tagad Krievijai Baltijas jūrā ir četras zemūdenes. Toreiz tikai Liepājas bāzē vien bija 36! Un kopējais kuģu skaits Liepājas bāzē bija vairāk nekā 300! Un Rīga, Ventspils! Par ko mēs runājam? Un vēl viss peldošais sastāvs, nodrošinājums. Ieroču noliktavas, degvielas bāzes, jūras novērošanas sistēma, jūras inženieru dienesti un citas lietas. Bija par daudz ko runāt sarunās ar Krieviju,” saka Zeibots, un turpina: “Mēs pārņēmām mīnu noliktavu ar 30 000 mīnu. Bet tās jau nebija lietojamas. Tās mums bija jāiznīcina. Varēja jau runāt, lai Krievija vāc projām, bet cik ilgi tas paņemtu laiku. Tādēļ mums bija jāskatās, kādā veidā ātrāk tikt vaļā no šīm lietām.”
Par padomju / Krievijas militāro struktūru un izvietojumu, Latvijas puse bija diezgan labi informēta. Taču ne par kodolieročiem, jo arī padomju gados par to eksistenci Latvijas teritorijā zināja ļoti šaurs militāristu loks, atzīst Tālavs Jundzis, kurš bija pirmais aizsardzības ministrs pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas. “Mēs daudz ko tikai uzzinājām tad, kad tas viss jau bija prom.
Un, paldies Dievam. Jau 1991. gada rudenī, kad vēl nekādas sarunas nenotika, Padomju Savienība tos ieroču, ieskaitot ballistiskās raķetes, klusām aizvāca. Sarunās... mēs pat nezinājām, ka par to jārunā, bet par to jau arī vairs nebūtu, ko runāt. Sarunu sākumu brīdī, 1992. gada pavasarī, kodolieroči jau bija prom. Liepājas Karostā zemūdenēs bija 18 ballistiskās raķetes ar kodolieroču galviņām. Tukuma lidlaukā, kad Krievijas armija jau bija prom, tikai pēc tam mums parādīja - redz, te bija kodolgalviņu glabāšanas bāze,” stāsta Jundzis.
Mainījās ģeopolitiskā situācija ne tikai Baltijā, bet kopumā pasaulē. Turklāt arī pašā Krievijā viss juka un bija ekonomikas krīze. Sakrita arī vairāki apstākļi, kas veicināja Krievijas karaspēka aiziešanu.
Pievienotajos video – pilna intervijas versija:
Tālavs Jundzis norāda: “Mēs to tolaik tā īsti nenovērtējam, nesapratām. Krievijas armija šeit nespētu palikt, pat ja ļoti gribētu. Pirmkārt, nespētu. Vispirms stratēģiskais mērķis. Kāpēc šeit uzturēt armiju? Ko tas Krievijai dotu? Krievija nespētu to uzturēt. Krievijas armija balstījās uz obligāto militāro dienestu. Jaunā valstī, kas jau bija Apvienoto Nāciju Organizācijas (ANO) atzīta, ievest jauniesaucamos, aizstāt tos iepriekšējos obligātā dienesta karavīrus, tas vairs nebija iespējams. Tam arī pasaule nepiekristu. To Krievija saprata. Ja nav jauniesaucamo, nav obligātā dienesta, tā ir nespējīga armija.”
Sarunas sākās 1992. gada 1. februārī, kad Rīgā ieradās Krievijas vicepremjers Sergejs Šahrajs. Latvijas delegāciju sākumā vadīja Jānis Dinēvičs, vēlāk – Mārtiņš Virsis.
Tālavam Jundzim tas ļoti spilgti palicis atmiņā: “Sarunas sākās kā zibens no debesīm. Negaidīti. Dienu, varbūt pāris dienas iepriekš mums paziņo, ka rīt vai parīt ierodas Latvijā. Mēs fiksi savācāmies. Valdības namā, kur arī tagad notiek sēdes. Tā laika premjers Ivars Godmanis pie galda un mūsu sarunu delegācija. Un kas mūs visvairāk pārsteidza – tas, cik Šahrajs bija labvēlīgs un pozitīvs. Tādā klusā un mierīgā tonī runā – jā, mēs, Krievija, tagad jaunā Krievija vairs neesam Padomju Savienība. Mēs visus jautājumus ar jums atrisināsim. Mēs esam kaimiņi, draudzīgas valstis, un armiju izvedīsim. Protams, kādi jautājumi! Un faktiski ar to saldo runu, kas man palikusi ļoti labā atmiņā, viņš mūs nedaudz iemidzināja. Pavisam neērti bija tajā sarunu pirmajā reizē teikt – bet ziniet, tā tomēr okupācijas armija un jums ir zināmi pienākumi, varbūt par materiālo jautājumu risināšanu un daudzām citām lietām jāuzņemas atbildība. Bet varbūt mēs bijām arī nedaudz sarežģītā situācijā tolaik. Tā kā vairs nav arī Padomju Savienības armija, jo Padomju Savienība vairs neeksistē, jo Krievija pārņēma padomju armija ar Jeļcina dekrētu 1992. gada janvāra beigās. Tā kā ir, tā kā nav vairs okupācijas armijas. Citiem vārdiem, šo “nepieklājīgo” vārdu tajā ļoti labajā sarunu gaisotnē mēs vienkārši atturējāmies lietot. Tā varbūt bija tā lielā, es teiktu, stratēģiskā kļūda.
Nākamajā sarunu posmā bija jau cits sarunu vadītājs – Sergejs Zotovs, diplomāts ar padomju laika pieredzi. Tur jau bija cits sarunu tonis. Nekaunīgs, valdonīgs tornis. Un, protams, ka mēs arī pārāk nedroši jutāmies, lai tomēr skaidri pateiktu. Tika jau minēts šis jautājums par okupāciju, bet Zotovs to nedzirdēja – Krievijai šāda jēdziena “okupācija” nav! Šeit ir draudzīgas valsts karaspēks. Jūs gribat, lai izvedam, mēs nāksim pretim. Tā būs mūsu dāvana jums. Apmēram tā.”
Sarunas sākās 1992. gada 1. februārī, kad Rīgā ieradās Krievijas vicepremjers Sergejs Šahrajs. Latvijas delegāciju sākumā vadīja Jānis Dinēvičs, vēlāk – Mārtiņš Virsis.
Tālavam Jundzim tas ļoti spilgti palicis atmiņā: “Sarunas sākās kā zibens no debesīm. Negaidīti. Dienu, varbūt pāris dienas iepriekš mums paziņo, ka rīt vai parīt ierodas Latvijā. Mēs fiksi savācāmies. Valdības namā, kur arī tagad notiek sēdes. Tā laika premjers Ivars Godmanis pie galda un mūsu sarunu delegācija. Un kas mūs visvairāk pārsteidza – tas, cik Šahrajs bija labvēlīgs un pozitīvs. Tādā klusā un mierīgā tonī runā – jā, mēs, Krievija, tagad jaunā Krievija vairs neesam Padomju Savienība. Mēs visus jautājumus ar jums atrisināsim. Mēs esam kaimiņi, draudzīgas valstis, un armiju izvedīsim. Protams, kādi jautājumi! Un faktiski ar to saldo runu, kas man palikusi ļoti labā atmiņā, viņš mūs nedaudz iemidzināja. Pavisam neērti bija tajā sarunu pirmajā reizē teikt – bet ziniet, tā tomēr okupācijas armija un jums ir zināmi pienākumi, varbūt par materiālo jautājumu risināšanu un daudzām citām lietām jāuzņemas atbildība. Bet varbūt mēs bijām arī nedaudz sarežģītā situācijā tolaik. Tā kā vairs nav arī Padomju Savienības armija, jo Padomju Savienība vairs neeksistē, jo Krievija pārņēma padomju armija ar Jeļcina dekrētu 1992. gada janvāra beigās. Tā kā ir, tā kā nav vairs okupācijas armijas. Citiem vārdiem, šo “nepieklājīgo” vārdu tajā ļoti labajā sarunu gaisotnē mēs vienkārši atturējāmies lietot. Tā varbūt bija tā lielā, es teiktu, stratēģiskā kļūda.
Nākamajā sarunu posmā bija jau cits sarunu vadītājs – Sergejs Zotovs, diplomāts ar padomju laika pieredzi. Tur jau bija cits sarunu tonis. Nekaunīgs, valdonīgs tornis. Un, protams, ka mēs arī pārāk nedroši jutāmies, lai tomēr skaidri pateiktu. Tika jau minēts šis jautājums par okupāciju, bet Zotovs to nedzirdēja – Krievijai šāda jēdziena “okupācija” nav! Šeit ir draudzīgas valsts karaspēks. Jūs gribat, lai izvedam, mēs nāksim pretim. Tā būs mūsu dāvana jums. Apmēram tā.”
Pirmā karaspēka daļa devās prom 1992. gadā 19. martā. To gan izdevās panākt ar Latvijas puses uzstājību, saka Jundzis. “It kā viss ir norunāts. Bet nu kaut kā mēs nedzirdam, kad tad to armiju sāks izvest. Mēs zinām, ka pirms dažām dienām Šahrajs Lietuvā ir pateicis, ka martā sāks izvest. Mēs gaidījām, ka automātiski mūs arī iepriecinās, bet nekā. Klusums. Un tad kāds no mums šo jautājumu Šahraja kungam uzdeva – kad tad izvešana varētu sākties? Tas ir ļoti svarīgs politisks jautājums arī iekšēji. Lietuvā sāk jau izvest, un kur tad Latvija? Un tad visai negaidīti… tas ļoti labais, jaukais tonis, ka “mēs visu darīsim” no Šahraja puses bija tā kā pazudis. Viņš apmulsa.
“Nu to mēs risināsim, tas jau nav tik svarīgi, to mēs apspriedīsim.” Mēs sakām – tas mūs neapmierina. Redziet, Lietuvā apsolījāt. [Viņš atbildēja]: “Nu, labi. Varbūt martā mēs varētu arī sākt kaut ko darīt.” Apmēram tā. Marts klāt, un mēs visiem vietējiem Krievijas militāristiem centāmies atgādināt – Šahrajs ir taču apsolījis, ka martā jāaizved. Viņi neko par to īsti negribēja ne dzirdēt, ne zināt. Bet tomēr nonāca tik tālu, ka pirmās trīs četras militārās mašīnas, daži desmiti karavīru, tika izvesti. Nekāda izvešana tā nebija. Tāds pasākums ķeksīša pēc.”
“Nu to mēs risināsim, tas jau nav tik svarīgi, to mēs apspriedīsim.” Mēs sakām – tas mūs neapmierina. Redziet, Lietuvā apsolījāt. [Viņš atbildēja]: “Nu, labi. Varbūt martā mēs varētu arī sākt kaut ko darīt.” Apmēram tā. Marts klāt, un mēs visiem vietējiem Krievijas militāristiem centāmies atgādināt – Šahrajs ir taču apsolījis, ka martā jāaizved. Viņi neko par to īsti negribēja ne dzirdēt, ne zināt. Bet tomēr nonāca tik tālu, ka pirmās trīs četras militārās mašīnas, daži desmiti karavīru, tika izvesti. Nekāda izvešana tā nebija. Tāds pasākums ķeksīša pēc.”
“
Lai Krievijas armija drīzāk aizietu, Latvija meklēja Rietumu atbalstu un palīdzību.
Latvijas Ministru prezidents (1993–1994) Valdis Birkavs atminas kādu epizodi kādas starptautiskas konferences laikā: “Izveda nelielu pretgaisa aizsardzības vienību, kurā bija 49 cilvēki. Man visi nāca klāt un apsveica, ka Krievijas karaspēks ir izgājis no Latvijas. Katram biju spiests skaidrot, ka nav izgājis! Ka izgājuši tikai 49 cilvēki. Viena neliela pretgaisa vienība. Tad es paņēmu savu birku un uzrakstīju ar flomāsteri 49. Tad gandrīz katrs otrais nāca klāt un prasīja, kāpēc jums tur rakstīts 49? Es smējos: “Jūs domājat, ka izvesti visi, bet izvesti tikai 49.””
Gaidis Andrejs Zeibots tolaik bija Latvijas Jūras spēku komandieris un kādu brīdi piedalījās ekspertu komisijas darbā. Viņš norāda, ka Krievijas pārstāvji bieži mainījās un sarunas bija jāsāk no jauna: “Pilnīgi citas sejas, un katras sarunas sākās no nulles. Mēs sākām visu no gala, jo viņi teica: “Mūs tikko nozīmēja, mēs neko nezinām, jāiepazīstas ar protokoliem.””
Zeibots atsauc atmiņā sarunas 1994. gada sākumā, kas notika Siguldā visslepenākajā objektā. “Visa krievu delegācija bija izvietota pazemē. Viņi vēl brīnās – kā jūs varat atļauties tādu slepenu rādīt Krievijai? Bet viņi taču paši būvēja un zināja. Krievijas sarunu vedēja uzvārdu es neatceros, bet Dainis Turlais ļoti labi atceras. Viņš vadīja sarunas no Latvijas puses. Pēc trīs vai piecu dienu sarunām mēs bijām sagatavojuši dokumentu parakstīšanai prezidentiem. Tas bija gatavs parakstīšanai. Kas notika ar Krievijas delegācijas vadītāju? Pēc atgriešanās Krievijā viņš pazuda. Un mēs sākam atkal visu no gala.”
Tā laika Valsts prezidents Guntis Ulmanis atminas, ka sarunas tika pārtrauktas četras piecas reizes: “Krievija mēģināja mūs pabīdīt malā un pa kreisi vai sev labvēlīgā gaisotnē. Šur tur padevāmies. Jo bija jābīdās uz priekšu, šur tur stāvējām diezgan stingri.”
Pievienotajos video – pilna intervijas versija:
Gaidis Andrejs Zeibots tolaik bija Latvijas Jūras spēku komandieris un kādu brīdi piedalījās ekspertu komisijas darbā. Viņš norāda, ka Krievijas pārstāvji bieži mainījās un sarunas bija jāsāk no jauna: “Pilnīgi citas sejas, un katras sarunas sākās no nulles. Mēs sākām visu no gala, jo viņi teica: “Mūs tikko nozīmēja, mēs neko nezinām, jāiepazīstas ar protokoliem.””
Zeibots atsauc atmiņā sarunas 1994. gada sākumā, kas notika Siguldā visslepenākajā objektā. “Visa krievu delegācija bija izvietota pazemē. Viņi vēl brīnās – kā jūs varat atļauties tādu slepenu rādīt Krievijai? Bet viņi taču paši būvēja un zināja. Krievijas sarunu vedēja uzvārdu es neatceros, bet Dainis Turlais ļoti labi atceras. Viņš vadīja sarunas no Latvijas puses. Pēc trīs vai piecu dienu sarunām mēs bijām sagatavojuši dokumentu parakstīšanai prezidentiem. Tas bija gatavs parakstīšanai. Kas notika ar Krievijas delegācijas vadītāju? Pēc atgriešanās Krievijā viņš pazuda. Un mēs sākam atkal visu no gala.”
Tā laika Valsts prezidents Guntis Ulmanis atminas, ka sarunas tika pārtrauktas četras piecas reizes: “Krievija mēģināja mūs pabīdīt malā un pa kreisi vai sev labvēlīgā gaisotnē. Šur tur padevāmies. Jo bija jābīdās uz priekšu, šur tur stāvējām diezgan stingri.”
Pievienotajos video – pilna intervijas versija:
Vissmagāk sarunas ritēja par Skrundas radiolokācijas stacijas likteni un sociālajām garantijām Krievijas atvaļinātajām militārpersonām.
Tālavs Jundzis pauž: “Krievija diezgan ātri atkāpās vēl Dineviča vadītās komisijas laikā no diviem objektiem – no Liepājas kara ostas un Ventspils kosmiskās spiegošanas objekta “Zvaigznīte”. Acīmredzot Krievija jau bija izrēķinājusi. Tepat viņiem jau ir Kaļiņingrada un Pēterburga ar kara ostām. Savukārt par “Zvaigznīti” – ka nav droši turēt šādu spiegošanas objektu uz Rietumiem orientētā valstī. Līdz ar to viņi paši atkāpās diezgan klusi. Protams, Zotovs pasniedza to kā milzīgu pretimnākšanu, bet Skrundu nē.”
Kompromisu, ka Skrundas lokators ir jānojauc pēc četrarpus gadiem, panāca ar ASV prezidenta Bila Klintona palīdzību, kurš šo jautājumu saskaņoja ar Krievijas prezidentu Borisu Jeļcinu.
Valdis Birkavs atstāsta telefona sarunu ar toreizējo ASV Valsts sekretāru Kristoferu Vorenu, kurš jautājis: “Cik ilgi jūs esat gatavi paturēt Skrundas radiolokatoru?” Spiediens no iedzīvotājiem, paldies Dievam, bija ļoti spēcīgs. Es teicu: “Nu, gadu, maksimāli divus es izturēšu, bet vairāk nē.” Mēs ar Krieviju, sarunu grupu, bijām vienojušies, ka Skrunda paliks piecus gadus. Bet tad, kad janvārī pirms šīs sarunas Saeimas deputāts Juris Dobelis un Andrejs Ručs no Vidzemes priekšpilsētas arestēja divus krievu ģenerāļus, krievi teica – septiņi un ne mazāk! Momentā mainīja Skrundas apturēšanas laiku.”
Uz Birkava teikto Vorens atbildējis:
Tālavs Jundzis pauž: “Krievija diezgan ātri atkāpās vēl Dineviča vadītās komisijas laikā no diviem objektiem – no Liepājas kara ostas un Ventspils kosmiskās spiegošanas objekta “Zvaigznīte”. Acīmredzot Krievija jau bija izrēķinājusi. Tepat viņiem jau ir Kaļiņingrada un Pēterburga ar kara ostām. Savukārt par “Zvaigznīti” – ka nav droši turēt šādu spiegošanas objektu uz Rietumiem orientētā valstī. Līdz ar to viņi paši atkāpās diezgan klusi. Protams, Zotovs pasniedza to kā milzīgu pretimnākšanu, bet Skrundu nē.”
Kompromisu, ka Skrundas lokators ir jānojauc pēc četrarpus gadiem, panāca ar ASV prezidenta Bila Klintona palīdzību, kurš šo jautājumu saskaņoja ar Krievijas prezidentu Borisu Jeļcinu.
Valdis Birkavs atstāsta telefona sarunu ar toreizējo ASV Valsts sekretāru Kristoferu Vorenu, kurš jautājis: “Cik ilgi jūs esat gatavi paturēt Skrundas radiolokatoru?” Spiediens no iedzīvotājiem, paldies Dievam, bija ļoti spēcīgs. Es teicu: “Nu, gadu, maksimāli divus es izturēšu, bet vairāk nē.” Mēs ar Krieviju, sarunu grupu, bijām vienojušies, ka Skrunda paliks piecus gadus. Bet tad, kad janvārī pirms šīs sarunas Saeimas deputāts Juris Dobelis un Andrejs Ručs no Vidzemes priekšpilsētas arestēja divus krievu ģenerāļus, krievi teica – septiņi un ne mazāk! Momentā mainīja Skrundas apturēšanas laiku.”
Uz Birkava teikto Vorens atbildējis:
“
“Jūs divus gadus, krievi septiņus. 2 plus 7 ir 9, dalīts ar divi – četrarpus. Būsiet ar mieru?” Es kādu laiku klusēju. Un teicu – ja būs visas starptautiskās garantijas, reģistrācija Apvienoto Nāciju Organizācijā un starptautiska uzraudzība, tad jā. Lai garantētu līgumu izpildi.”
Guntis Ulmanis stāsta, ka vienu brīdi viņam uz galda bija trīs atsevišķi līgumi – par sociāliem jautājumiem, par cilvēkiem, kuriem vajadzēja repatriēties. Atsevišķi līgumi par Skrundas radiolokācijas staciju. Bet Krievija uzstāja, ka līgumam jābūt vienam.
“Pilnīgi visi jautājumi jāietver vienā. Arī Amerikas prezidents man ieteica – taisi vienā līgumā, jo pēc tam var rasties problēmas ar tiem atsevišķiem līgumiem. Un galvenais – ja mēs taisīsim trīs dažādus līgumus, pēc tam var manevrēt un tos līgumus dažādā veidā ietekmēt. Piekritām parakstīt vienu līgumu par visiem jautājumiem un visām lietām.”
Beidzot – 1994. gada 30. aprīlī – līgumu par armijas izvešanu varēja parakstīt. Tas notika Maskavā, Kremlī. Tā bija pirmā reize, kad Kremlī skanēja Latvijas himna un plīvoja Latvijas karogs. Līgumus parakstīja Krievijas un Latvijas prezidents Boriss Jeļcins un Guntis Ulmanis.
Ulmanis atminas: “Granātu zālē, kurā rīko visaugstāko viesu pieņemšanu, bija pusdienas un labvēlīgi tosti. Lai katrs, kas glāzīti paceļ, arī no tās kaut ko bauda. Izlikšanos vai liekulību bija diezgan grūti iztaisīt. Bet kopumā, es teiktu, ļoti labvēlīga tā laika gaisotne. Es to saku ar dziļu sāpi. Jo es negaidīju šādus Ukrainas notikumus. Es negaidīju, ka šī slepkavošana Ukrainā būs tik nežēlīga.”
Birkavs atceras kādu epizodi: “Prezidents Jeļcins runā ar Ulmaņa kungu. Vienus jautājumus jau izrunājuši. Tad es pamanu, ka [Krievijas ārlietu ministrs] Andrejs Kozirevs, kuru es ļoti labi pazīstu, pieliecas pie Jeļcina un saka: “Pasakiet arī par cilvēktiesību pārkāpumiem.” Jeļcins saka: “Cic!” (klusu). Kozirevs saka: “Bet jūs pats teicāt, ka vienmēr atgādināt.” Bet tagad Ulmaņa kungs saka Jeļcinam – prezidents kungs, mums vēl jāatrisina jautājums pa to, cik jūs esat gatavi maksāt par Skrundas radiolokācijas stacijas atrašanos Latvijā. Četrarpus gadus vēl. Jeļcins atgāzās krēslā un teica: “Eto ne carsskoje delo. Pustj premjeri rešat.” (“Tā nav cara lieta. Lai premjeri atrisina.”)
Pievienotajos video – pilna intervijas versija:
“Pilnīgi visi jautājumi jāietver vienā. Arī Amerikas prezidents man ieteica – taisi vienā līgumā, jo pēc tam var rasties problēmas ar tiem atsevišķiem līgumiem. Un galvenais – ja mēs taisīsim trīs dažādus līgumus, pēc tam var manevrēt un tos līgumus dažādā veidā ietekmēt. Piekritām parakstīt vienu līgumu par visiem jautājumiem un visām lietām.”
Beidzot – 1994. gada 30. aprīlī – līgumu par armijas izvešanu varēja parakstīt. Tas notika Maskavā, Kremlī. Tā bija pirmā reize, kad Kremlī skanēja Latvijas himna un plīvoja Latvijas karogs. Līgumus parakstīja Krievijas un Latvijas prezidents Boriss Jeļcins un Guntis Ulmanis.
Ulmanis atminas: “Granātu zālē, kurā rīko visaugstāko viesu pieņemšanu, bija pusdienas un labvēlīgi tosti. Lai katrs, kas glāzīti paceļ, arī no tās kaut ko bauda. Izlikšanos vai liekulību bija diezgan grūti iztaisīt. Bet kopumā, es teiktu, ļoti labvēlīga tā laika gaisotne. Es to saku ar dziļu sāpi. Jo es negaidīju šādus Ukrainas notikumus. Es negaidīju, ka šī slepkavošana Ukrainā būs tik nežēlīga.”
Birkavs atceras kādu epizodi: “Prezidents Jeļcins runā ar Ulmaņa kungu. Vienus jautājumus jau izrunājuši. Tad es pamanu, ka [Krievijas ārlietu ministrs] Andrejs Kozirevs, kuru es ļoti labi pazīstu, pieliecas pie Jeļcina un saka: “Pasakiet arī par cilvēktiesību pārkāpumiem.” Jeļcins saka: “Cic!” (klusu). Kozirevs saka: “Bet jūs pats teicāt, ka vienmēr atgādināt.” Bet tagad Ulmaņa kungs saka Jeļcinam – prezidents kungs, mums vēl jāatrisina jautājums pa to, cik jūs esat gatavi maksāt par Skrundas radiolokācijas stacijas atrašanos Latvijā. Četrarpus gadus vēl. Jeļcins atgāzās krēslā un teica: “Eto ne carsskoje delo. Pustj premjeri rešat.” (“Tā nav cara lieta. Lai premjeri atrisina.”)
Pievienotajos video – pilna intervijas versija:
Krievijas premjers Viktors Černomirds tobrīd nebija Maskavā. Bet bija viņa vietnieks Oļegs Soskovecs, ar kuru Valdis Birkavs tad arī risināja šo jautājumu: “Izgājām laukā, apsēdāmies. Es ar kopā ar Ojāru Kehri. Un Soskovecs kopā Krievijas delegācijas vadītāju Sergeju Zorovu. Soskovecs prasa: “Cik tad jūs īsti gribat?” Es viņa krieviski atbildu: “Summa dolžna bitj dostoinoj Rosii”. (“Summai jābūt Krievijas cienīgai.”) Diviem miljoniem, ko piedāvāja Krievijas puse, mēs nepiekritām. Mēs kādu brīdi runājām. Te iejaucās Kehris. Tā bija perfekta ideja. Viņš saka: “Ko mēs runājām par dažiem miljoniem, ja mēs varam iegūt simtiem miljonu. Mums svarīgi noslēgt vienlaikus tirdzniecības līgumu uz atvieglotiem noteikumiem. 15% tarifs.” Soskovecam tā ideja iepatikās. Un beigās mēs vienojāmies. Viņš piedāvāja piecus miljonus. Par pieciem miljoniem vairāk viņš nebija gatavs dot. Bet ar 1994. gada 1. jūliju stājās spēkā atvieglots tirdzniecības režīms ar Krieviju, kurā bija 15% tarifs. Un tas patiešām savu lomu nospēlēja.
Guntis Ulmanis uzsver – Latvijas delegācija atbildīgi noslēdza līgumu par Skrundas bāzes atstāšanu. “Mēs cieti stāvējām uz uzspridzināšanu. Lai gan bija daudz dažādu ideju. Sākot no putnu fabrikas izveidošanas un beidzot ar [ideju] kādu radioaktīvo laboratoriju uztaisīt. Tur taču tādi betoni un tādi dārgumi ielikti iekšā! Es domāju – visādas novērošanas un noklausīšanās ierīces. Mēs jau iebaidīti pa tiem gadsimtiem, un es domāju – nē, drošs paliek drošs, rauj velns! Putnu fermas un visādas laboratorijas mēs paspēsim sabūvēt. Šī būda jāšauj gaisā. Un to mēs ar tādu patiesu prieku izdarījām!”
Guntis Ulmanis uzsver – Latvijas delegācija atbildīgi noslēdza līgumu par Skrundas bāzes atstāšanu. “Mēs cieti stāvējām uz uzspridzināšanu. Lai gan bija daudz dažādu ideju. Sākot no putnu fabrikas izveidošanas un beidzot ar [ideju] kādu radioaktīvo laboratoriju uztaisīt. Tur taču tādi betoni un tādi dārgumi ielikti iekšā! Es domāju – visādas novērošanas un noklausīšanās ierīces. Mēs jau iebaidīti pa tiem gadsimtiem, un es domāju – nē, drošs paliek drošs, rauj velns! Putnu fermas un visādas laboratorijas mēs paspēsim sabūvēt. Šī būda jāšauj gaisā. Un to mēs ar tādu patiesu prieku izdarījām!”
Karakuģi ostā Krievijas armijas izvešanas laikā no Latvijas
Attēls: No Latvijas Kara muzeja krājumiem
Attēls: No Latvijas Kara muzeja krājumiem
1994. gada 1. jūnijā no Liepājas aizgāja pēdējie Krievijas kara kuģi. Ceremonijā bija arī Gaidis Andrejs Zeibots: “Tā bija interesanta. Krievijas skandalozais politiķis Vladimirs Žirinovskis arī piedalījās. Žirinovskis uz Baltijas flotes pavēlnieku Jegoru kliedza, es teikšu krieviski, – “Mi vas povesim, za to, što vi sevodnja delajete!” (“Mēs jūs pakārsim par to, ko šodien darāt”). Pilnā balsī kliedza. Daudz cilvēku bija Liepājā salasījušies, jo pēdējie kuģi gāja projām.”
Pievienotajos video – pilna intervijas versija:
Pievienotajos video – pilna intervijas versija:
Bija armijas daļas, ko Latvija saņēma ideālā kārtībā. Taču bieži vien nebija, ko pārņemt, daudz kas bija izdemolēts. Krievijas virsnieki nelegāli iztirgoja savu mantu.
Stāsta Tālavs Jundzis: “Tolaik jau bija dibināta un pusgadu darbojās Zemessardze. Un zemessargi mēģināja sarunāt, kā saka, ar armiju daļu komandieriem, ar praporščikiem, saimniecības daļām, vai nevarētu no viņiem zemessardzei ko iegādāties, nopirkt. Tā nopirkšana bija par šņabja pudeli bieži vien. Un šo to zemessargi tādā veidā tiešām varēja dabūt. Krievijas armijas virsnieki nelegāli iztirgoja savu kustamo mantu. Ieročus dabūjām, munīciju dabūjām, vēl šo to. Bija tādi strikti Krievijas virsnieki – viņi mūs dzen ārā, viņiem nekas nepienākas! Tad labākā gadījumā viņi aizgāja ar niknu sejas izteiksmi un pameta vairāk vai mazāk salauztas mēbeles štābos. Vēl daļa objektu tika speciāli sabojāti, lai mēs nevarētu izmantot. Viens no tādiem bija Irbenē, Ventspils pusē.
Objekts ar nosaukumu tolaik “Zvaigznīte”, kas bija īstenībā kosmiskās spiegošanas objekts. Viņi pārcirta kabeļus, kas savieno lokatoru ar vadības centru. Pārņēmām ar Zinātņu akadēmijas iesaisti un tagad tas kalpo miera laika vajadzībām. Atjaunot pārcirstos kabeļus prasīja ļoti lielas pūles un ieguldījums.”
Stāsta Tālavs Jundzis: “Tolaik jau bija dibināta un pusgadu darbojās Zemessardze. Un zemessargi mēģināja sarunāt, kā saka, ar armiju daļu komandieriem, ar praporščikiem, saimniecības daļām, vai nevarētu no viņiem zemessardzei ko iegādāties, nopirkt. Tā nopirkšana bija par šņabja pudeli bieži vien. Un šo to zemessargi tādā veidā tiešām varēja dabūt. Krievijas armijas virsnieki nelegāli iztirgoja savu kustamo mantu. Ieročus dabūjām, munīciju dabūjām, vēl šo to. Bija tādi strikti Krievijas virsnieki – viņi mūs dzen ārā, viņiem nekas nepienākas! Tad labākā gadījumā viņi aizgāja ar niknu sejas izteiksmi un pameta vairāk vai mazāk salauztas mēbeles štābos. Vēl daļa objektu tika speciāli sabojāti, lai mēs nevarētu izmantot. Viens no tādiem bija Irbenē, Ventspils pusē.
Objekts ar nosaukumu tolaik “Zvaigznīte”, kas bija īstenībā kosmiskās spiegošanas objekts. Viņi pārcirta kabeļus, kas savieno lokatoru ar vadības centru. Pārņēmām ar Zinātņu akadēmijas iesaisti un tagad tas kalpo miera laika vajadzībām. Atjaunot pārcirstos kabeļus prasīja ļoti lielas pūles un ieguldījums.”
Zemessargs regulē satiksmi Krievijas armijas izvešanas laikā.
Attēls: No Latvijas Kara muzeja krājumiem
Attēls: No Latvijas Kara muzeja krājumiem
Kā stāsta Gaidis Andrejs Zeibots – Liepājas kara ostas kanālā palika norakstīti nogrimuši 50 kuģi, tostarp arī zemūdenes. “Nevar zināt, kas tos krānus bija taisījis vaļā. Vai krievi paši metālus zogot un krāsainos metālus izgriežot. Kuģi lēnām piepildījās ar ūdeni. Tas, kas bija vērtīgs, to viņi arī saudzēja un ļoti ātri veda. Tai laikā, kad viņi sāka šīs lietas izvest, mums jau bija parādījies pirmais karaflotes kuģis “Sams”. 1992. gada 11. aprīlī karogs bija pacelts. Un pēc dažiem mēnešiem “Sams” apturēja ļoti lielu Krievijas karakuģi, kas gāja ārā no Liepājas – “Kivi 1”, kurš nelikumīgi, bez kontroles sāka vest ārā. Mēs panācām, ka mūsu muitas un robežsardzes cilvēki kontrolē visu šo procesu. To bija ļoti grūti panākt. Jo starptautiskie noteikumi nosaka – nevienas valsts karakuģi nav pakļauti robežas un muitas kontrolei. Bet mums izdevās panākt ar Krieviju neredzētu [notikumu] pasaules praksē, ka karakuģi tiek kontrolēti. Mēs tādā veidā arī šo izvešanas procesu sākām kontrolēt.”
Lai uzmanītu Krievijas armijas izvešanu, bija izveidots īpašs kontroles birojs, ko vadīja Ilgonis Upmalis.
Lai uzmanītu Krievijas armijas izvešanu, bija izveidots īpašs kontroles birojs, ko vadīja Ilgonis Upmalis.
1994. gada 31. augustā Krievijas ģenerāļi ieradās pie Latvijas prezidenta paziņot, ka armijas izvešana ir pabeigta.
Guntis Ulmanis atceras, kā tas notika: “Nemūžam neaizmirsīšu, kad Krievijas Ģenerālštāba un tagadējās Latvijas Aizsardzības ministrijas laukumā stāvēja godasardzē visi Latvijā esošie Krievijas ģenerāļi. Kādi 8. Es tās zvaigznes neskaitīju. Tās bija dažādas uz uzplečiem. Bet viņi visi atdeva godu neatkarīgai, brīvai Latvijai. Tas bija patīkami. Uz Maikapara namu Rīgā, kas tolaik bija Valsts prezidenta rezidence, atnāca diezgan daudz militārpersonu. Tie paši ģenerāļi, kas atdeva godu Štāba teritorijā. Viņi atnāca paziņot, ka praktiski Krievijas karaspēks ir izvests. Diezgan daudzu darba bija ar ešelonu komplektēšanu. Daudzas iekārtas palika vēl astē. Bet mūsu Latvijas puses cilvēki, kas par to bija atbildīgi, teica: “Lai tur paliek tie dzelži šādi un tādi. Lai tinas!” Tā sakot, mēs nesāksim meklēt pa sīkumiem. Pa lielām lietām nebija nekas. Atvadījāmies. Salti un pieklājīgi. Tie krievu virsnieki saka: “Kaut ko vajadzētu na posošok.” (iedzert). Es saku, ka mums nav. Nav tāda lieta nav paredzēta.”
1994. gada 31. augustā sešos vakarā no Rīgas izlidoja Krievijas gaisa spēku lidmašīna, kas aizveda pēdējos virsniekus, kam Latvija bija jāpamet. Taču saskaņā ar līgumu palika 23 tūkstoši militāro pensionāru ar ģimenes locekļiem. Pret to asi iebilda vairākas Saeimas frakcijas, piedraudot neratificēt Maskavā parakstīto līgumu paketi.
Tālavs Jundzis norāda: “Valdis Birkavs mūs mierināja tolaik – ko jūs uztraucaties? Tie pensionāri jau lielā vecumā. Tūlīt aizies uz to sauli un jautājums beigsies. Nekas no tā nenotika. Viena daļa pensionāru bija 50-60 gadu vecumā. Pēc Krievijas un Padomju Savienības likumiem viņi varēja demisionēties ļoti agri. Trakākais, un to acīmredzot nenovērtēja, ka to pensionāru ģimenes locekļi un mazbērni faktiski tika audzināti tādā garā kā tēvi, kuri bija izglītoti padomju laikos. Un mēs redzam to rezultātu šodien.”
Kā saka Jundzis, šī jautājuma risināšanā nepietiekami pieslēdzām Rietumus kā starpniekus, un varbūt bija mūsu diplomātu kļūda: “Par īpašumu jautājumiem, piesārņoto vidi, kompensācijām un militāro pensionāru sociālajām garantijām – šie jautājumi tā kā neaizgāja līdz starptautiskajai sabiedrībai. Klintonam, saprotams, galvenais ir Skrundas stratēģiskais objekts, ar to jātiek galā. ASV pieslēdzās aktīvi, lai armija tiktu izvesta. Bet, lūk, sociālās garantijas – tur šķita, ka Rietumiem nav tik zemu jānolaižas līdz kompensāciju jautājumiem. Tur Latvija pati tiek galā. Varbūt tā bija arī mūsu diplomātu kļūda. Jo ko tad mēs pret to lielo lāci vai to milzīgo ziloni, tā mazā skudriņa, ja bez tiem Rietumiem mēs jau neko nevarējām panākt. Ja arī šajos jautājumos būtu liels spiediens no Rietumiem, ja mēs to spētu panākt, tad varbūt citādi mēs šīs lietas par kompensācijām militārajiem pensionāriem atrisinātu.”
Valdis Birkavs atzīst – par Krievijas militāro pensionāru jautājumu draugi viņu kritizējot joprojām. Tomēr tā bijusi retā izdevība, kad līgumu par Krievijas karaspēka izvešanu varēja noslēgt:
Guntis Ulmanis atceras, kā tas notika: “Nemūžam neaizmirsīšu, kad Krievijas Ģenerālštāba un tagadējās Latvijas Aizsardzības ministrijas laukumā stāvēja godasardzē visi Latvijā esošie Krievijas ģenerāļi. Kādi 8. Es tās zvaigznes neskaitīju. Tās bija dažādas uz uzplečiem. Bet viņi visi atdeva godu neatkarīgai, brīvai Latvijai. Tas bija patīkami. Uz Maikapara namu Rīgā, kas tolaik bija Valsts prezidenta rezidence, atnāca diezgan daudz militārpersonu. Tie paši ģenerāļi, kas atdeva godu Štāba teritorijā. Viņi atnāca paziņot, ka praktiski Krievijas karaspēks ir izvests. Diezgan daudzu darba bija ar ešelonu komplektēšanu. Daudzas iekārtas palika vēl astē. Bet mūsu Latvijas puses cilvēki, kas par to bija atbildīgi, teica: “Lai tur paliek tie dzelži šādi un tādi. Lai tinas!” Tā sakot, mēs nesāksim meklēt pa sīkumiem. Pa lielām lietām nebija nekas. Atvadījāmies. Salti un pieklājīgi. Tie krievu virsnieki saka: “Kaut ko vajadzētu na posošok.” (iedzert). Es saku, ka mums nav. Nav tāda lieta nav paredzēta.”
1994. gada 31. augustā sešos vakarā no Rīgas izlidoja Krievijas gaisa spēku lidmašīna, kas aizveda pēdējos virsniekus, kam Latvija bija jāpamet. Taču saskaņā ar līgumu palika 23 tūkstoši militāro pensionāru ar ģimenes locekļiem. Pret to asi iebilda vairākas Saeimas frakcijas, piedraudot neratificēt Maskavā parakstīto līgumu paketi.
Tālavs Jundzis norāda: “Valdis Birkavs mūs mierināja tolaik – ko jūs uztraucaties? Tie pensionāri jau lielā vecumā. Tūlīt aizies uz to sauli un jautājums beigsies. Nekas no tā nenotika. Viena daļa pensionāru bija 50-60 gadu vecumā. Pēc Krievijas un Padomju Savienības likumiem viņi varēja demisionēties ļoti agri. Trakākais, un to acīmredzot nenovērtēja, ka to pensionāru ģimenes locekļi un mazbērni faktiski tika audzināti tādā garā kā tēvi, kuri bija izglītoti padomju laikos. Un mēs redzam to rezultātu šodien.”
Kā saka Jundzis, šī jautājuma risināšanā nepietiekami pieslēdzām Rietumus kā starpniekus, un varbūt bija mūsu diplomātu kļūda: “Par īpašumu jautājumiem, piesārņoto vidi, kompensācijām un militāro pensionāru sociālajām garantijām – šie jautājumi tā kā neaizgāja līdz starptautiskajai sabiedrībai. Klintonam, saprotams, galvenais ir Skrundas stratēģiskais objekts, ar to jātiek galā. ASV pieslēdzās aktīvi, lai armija tiktu izvesta. Bet, lūk, sociālās garantijas – tur šķita, ka Rietumiem nav tik zemu jānolaižas līdz kompensāciju jautājumiem. Tur Latvija pati tiek galā. Varbūt tā bija arī mūsu diplomātu kļūda. Jo ko tad mēs pret to lielo lāci vai to milzīgo ziloni, tā mazā skudriņa, ja bez tiem Rietumiem mēs jau neko nevarējām panākt. Ja arī šajos jautājumos būtu liels spiediens no Rietumiem, ja mēs to spētu panākt, tad varbūt citādi mēs šīs lietas par kompensācijām militārajiem pensionāriem atrisinātu.”
Valdis Birkavs atzīst – par Krievijas militāro pensionāru jautājumu draugi viņu kritizējot joprojām. Tomēr tā bijusi retā izdevība, kad līgumu par Krievijas karaspēka izvešanu varēja noslēgt:
“
“Ja mēs nebūtu to paveikuši toreiz, domāju, diezin kad to vispār varētu izdarīt. Vēlreiz gribu uzsvērt to, ka vēsturiski tas bija vienīgais laiks, ieskaitot Skrundas nojaukšanu, kurā mēs to varējām izdarīt. Jo pēc diviem gadiem pie Krievijas stūres jau stājās jaunais prezidents (Vladimirs Putins), kurš ir vēl tagad.”
Guntis Ulmanis saka: “Krievijas karaspēka izvešana bija pirmais spēcīgais priekšnoteikums mūsu dalībai Eiropas Savienībai un NATO. Eiropas Savienība jau bija... tā sakot, vārtiņi atvērās. Un ar NATO bija iemesls runāt jau par nopietnām lietām.
Un atzīstot to, ka tās militārpersonas par daudz palika Latvijā, tas ir jāatzīst, tas bija kompromiss. (..) Tas, ko mums Eiropas Savienība, NATO vai pārējās valstis solīja, tas daudzkārt atsver šo jautājumu par sociāliem jautājumiem.”
Un atzīstot to, ka tās militārpersonas par daudz palika Latvijā, tas ir jāatzīst, tas bija kompromiss. (..) Tas, ko mums Eiropas Savienība, NATO vai pārējās valstis solīja, tas daudzkārt atsver šo jautājumu par sociāliem jautājumiem.”