Tai rudens rītā Vitenbergas iedzīvotāji varēja vērot kādu vīru, kurš ar naglu un āmura palīdzību stiprināja paprāvu papīra loksni pie Pils baznīcas durvīm. "Mārtiņa Lutera argumenti indulgenču spēka sakarā" – vēsta virsraksts. Naglotājs bija tobrīd 34 gadus vecais Vitenbergas Universitātes mācībspēks, teoloģijas doktors Mārtiņš Luters.
Bija 1517. gada 31. oktobris, un viņa āmura sitieni iezvanīja jaunu laikmetu cilvēces vēsturē.
Mūsdienās plaši izplatītais viedoklis, ka indulgence bija universāla grēku atlaide, kuru Svētais Krēsls tirgoja par naudu, īsti neatbilst patiesībai. Vienīgā iespēja gūt grēku piedošanu allaž bijusi tikai grēku nožēlošana, tos izsūdzot visiem zināmajā kārtībā. Taču grēciniekiem, atbilstoši viduslaikos izplatītam priekšstatam, bija jārēķinās, ka šī vispārējā grēka atlaišana neatbrīvo dvēseli no pārbaudījumiem pēc nāves, proti, visai nepatīkamā šķīstīšanās procesa. Un no Šķīstītavas mokām atbrīvošanu varēja sniegt indulgence – baznīcas izsniegts apliecinājums, ka grēcinieks ir šķīstījies jau šīs zemes dzīvē, veltot laiku lūgsnām un Svēto rakstu lasīšanai, kā arī darot labus darbus. Viens tāds labs darbs bija naudas ziedošana Dievam tīkamiem mērķiem. 1516. gadā vācu ķeizarvalstī ieradās dominikāņu brālis Johans Tecels, lai ar indulgenču tirdzniecību iegūtu līdzekļus Sv. Pētera bazilikas atjaunošanas darbiem Romā. Droši vien mūsdienās brālis Johans nebūtu vis mūks, bet gan kādas korporācijas tirgvedības direktors, jo viņa darbošanos daži autori raksturo kā agresīvu tirgvedību.
"Līdz naudas gabals man lādītē krīt, no Šķīstītavas dvēsele ir brīva tūlīt,"
šādu reklāmas tekstu Tecelam pieraksta laikabiedri.
Mārtiņa Lutera "Argumenti" ir vērsti pret šo darbošanos, un tajos viņš pierāda, ka jebkuras, tā sacīt, operācijas ar kristīgā dvēseli ir tikai Dieva tā Kunga kompetencē, un līdz ar to šāda tirgošanās ar brīvlaišanu no Šķīstītavas ir gluži vienkārši krāpšana, kas vājina ticīgo morāli. Visai tieši Lutera tekstā tika kritizēts arī Svētais Krēsls.
Iespējams, ja katoļu baznīcas vadība būtu rīkojusies diplomātiskāk un arī operatīvāk, sekas nebūtu tik globālas. Bet vēl 1518. gadā pāvests Leons X izteicās par Luteru kā par "sadzērušos vācieti, kurš, kad būs skaidrā, nāks pie prāta".
Pāvests pieļāva daudzu laikmetu varenajiem liktenīgu kļūdu – viņš nerēķinājās ar pārmaiņu kāras sabiedrības noskaņojuma spēku.
Lutera teksts izplatījās milzu ātrumā – sabiedrība saskatīja tajā jau sen gaidīto signālu, ka pāvesta un katoļu baznīcas ekskluzīvā loma tā laika Rietumeiropas politiskajā sistēmā ir jāpārskata. Galu galā pēc trīs gadiem, kad par Lutera tēzēm jau zināja Francijā, Anglijā un Itālijā; kad studenti no visas Eiropas plūda uz Vitenbergu, lai dzirdētu viņu runājam, pāvests izdeva bullu, kurā piedraudēja Luteram ar izslēgšanu no baznīcas, ja tas nerediģēs 41 teikumu viņa darbos, kas atzīstami par ķecerīgiem.
Luters šo pāvesta dokumentu publiski sadedzināja Vitenbergā 1520. gada decembrī. Sekoja Lutera lietas skatīšana Svētās Romas impērijas valsts sapulcē, kur, kā vēsta leģenda, izskanējuši slavenie vārdi "Te es stāvu un citādi nevaru!". Ķeizars Kārlis V pasludināja Mārtiņu Luteru ārpus likuma kā ķeceri. Viņu gan uz vietas nearestēja, un mājupceļā uz Vitenbergu Luters mīklaini nozuda, lai atgrieztos atklātībā pēc pāris gadiem, kad viņa iekustinātais pārmaiņu process jau bija sasniedzis spēku, kuram nespēja pretoties nedz pāvests, nedz imperators.
Materiāls LSM.lv pirmo reizi publicēts 2023. gada 31. oktobrī.
